Māris Zanders. Visas krīzes kaut kad beidzas... Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Jebkuras sabiedrības vēsturē ir posmi, kad cilvēkiem, kā saka, rokas, kājas pa gaisu un ļaudis pamanās gan sev nervus pamatīgi pabojāt, gan ar citiem kārtīgi saplēsties. Ja paveramies uz Latviju, tad objektīvu iemeslu tam nav trūcis. Vispirms pandēmija, par kuru viedokļi krasi atšķīrās. Šobrīd ekonomiskā krīze (ja saucam lietas īstajos vārdos) un ģeopolitiskā nervozitāte. Un vēl pilnai laimei – Saeimas vēlēšanas.
Jautājums: kad mēs visu šo faktoru rezultātā būsim daudzkārt un krāšņi cits citam pateikuši, kas uz sirds, kā situāciju kaut nedaudz labot?
Lai cik paradoksāli tas skanēs, te ko noderīgu var pameklēt starpkonfesiju kontaktos. Jā, reliģiju vārdā vēsturē ir sadarīts daudz slikta, par to nav jēgas pat diskutēt. Mazāk zināms par mēģinājumiem kaut kā ar atšķirīgo, svešo tomēr veidot dialogu. Un te starpreliģiju attiecībās var pamanīt šo to vērā ņemamu.
Pirmkārt, par zināmu panākumu var uzskatīt jau to, ka pretējai pusei ļauj izteikties. Kad 1263.gada jūlijā četru dienu garumā Barselonā notika teoloģisks disputs starp Dominikāņu ordeņa pārstāvjiem un vietējiem rabīniem, bija skaidrs, kāds iznākums ir ļoti mazticams. Proti, ka kristiešu puse atzīs Mozus ticības puses argumentus. Tomēr vismaz abas puses publiski savus argumentus izklāstīja, tādējādi arī, smalki sakot, leģitimizējot oponentu pastāvēšanu.
Vēl svarīgi norādīt, ka kādam vispār ir jāuzņemas (un jābūt apveltītam ar pietiekamu autoritāti), lai šādu tikšanos organizētu, jo nedz Barselonā, nedz pirms tam Parīzē 1240.gadā nebija tā, ka kaut kādi kristiešu un jūdu intelektuāļi satikās un nolēma publiski sacensties prāta asumā. Nē, abos (un vēl citos gadījumos) disputus organizēja, tostarp garantēja drošību dalībniekiem, laicīgās varas līderi.
Otrkārt, ja domstarpības ir bijušas lielas, tad pat gadījumā, kad sarunas uzsākšanas vai atsākšanas ierosinātāju nodomi ir vislabākie, jāuzmanās no pārcenšanās, kas var izraisīt aizdomas uzrunāto pusē. 1964.gadā toreizējais pāvests un citi ietekmīgi katoļu teologi un hierarhijas pārstāvji patiešām vēlējās uzlabot attiecības ar ebreju kopienām, jo nesen piedzīvotais Otrais pasaules karš bija devis daudz vielas pārdomām. Problēma bija tā, ka Vatikāns izlīguma sarunas uzsāka tik negaidīti un strauji, ka virknei rabīnu un citu garīgo autoritāšu ebreju kopienās radās aizdomas, ka Vatikāns patiesībā vēlas attiecības uzlabot tādēļ, lai sludinātu kristietību ebreju kopienās un potenciāli kādu pievērstu kristietībai. Vatikāna pārstāvji arī pietiekami nenovērtēja to, ka vispār draudzīgāku sarunu ar katoļiem gaida arī citas kristīgās konfesijas, kurām savukārt nav skaidrs, kādēļ Vatikāns tā izceļ tieši Mozus ticību.
Īsi sakot, ķēpīga padarīšana, tomēr nav neiespējama, un noslēgumā varbūt vispamācošākais piemērs. Kā jau ļaudīm ierasts (un konfesijas šajā ziņā nav izņēmums) salamāšanās notiek arī vienas konfesijas ietvaros. Tieši tā notika starp kalvinistiem Nīderlandē 17.gadsimta pirmajā pusē. Domāju, ka nav jēgas izklāstīt teoloģiskās domstarpības. Ļoti vienkāršoti raksturojot, ortodoksālie kalvinisti pret t.s. arminiānistiem izturējās diezgan nejauki. Starp pēdējiem bija arī slavenais jurists un filozofs Hugo Grocijs. Grocijs līdz mūža beigām tā arī nemainīja savu kristietības interpretāciju, nepiekāpās, bet – ja oponentiem dzimtenē vajadzēja viņa kā Eiropā pazīstama domātāja autoritāti Nīderlandes interešu aizstāvēšanai, viņš savu atbalstu neliedza.