Voldemārs Lauciņš: 2+1 sarunā par abortu ^{Apriņķis.lv}

Sarunai par abortu pievēršos tāpēc, ka lietas būtības noskaidrošanai šajā jautājumā daudzi nereti nepamatoti ignorē vairākus izšķiroši svarīgus aspektus, pamatā trīs. Divi ir tikai daļēji godīgi atbildēti jautājumi, proti, kas īsti ir aborts un vai vīrietim arī ir kāda vieta šajā sarunā. Trešais aspekts ir par sarunas privātumu. Sanāk tāds kā vienādojums 2+1.

Tik nepatīkamā realitāte – slepkavība

Kas tad īsti ir aborts? Kā dēvēt rīcību, kad no mātes miesām izrauj dzīvu cilvēku? Cilvēks bija, bet pēc citu cilvēku apzinātas darbības viņa vairs nav. Laikam jau nebūs precīzāka termina kā slepkavība. Tomēr šis vārds diskusijās par abortu izskan ļoti maz vai nemaz. Abortu atbalstītāji ar teju reliģisku dedzību visbiežāk vairās no augstākā mērā nepatīkamā vārda «slepkavība», diskusiju virzot pa diviem savstarpēji saistītiem aplinkus ceļiem: noraidot abortētā cilvēcību un aprakstot abortu aizmigloti, neatbilstoši drausmīgajai realitātei.

Vai abortētais ir cilvēks? Kā bērns mātes miesās var vēl nebūt cilvēks, ja zinātne ir atklājusi, ka jau no ieņemšanas brīža cilvēkam ir DNS un dzimums, ļoti skaidras liecības par mātes miesās jau tapušo cilvēku? Cits pretarguments ir par vēl nepiedzimušā cilvēka pilnīgo atkarību no mātes. Tomēr pirmajos dzīves gados arī visi jau piedzimušie cilvēki ir pilnībā atkarīgi no kāda cita! Brīnumainā mātes un bērna deviņus mēnešus ilgā vienība ir Dieva radošuma un skaistuma apliecinājums, kad bērna ķermenis ne tikai ir integrēts mātes ķermenī, bet ir saistīts ar viņu arī emocionāli – mammai priecājoties vai bēdājoties, bērns priecājas vai skumst līdzi. Psihologi ir konstatējuši, ka pat vēlāk dzīvē cilvēku var ietekmēt harmoniskāk vai trauksmaināk noritējusi mātes grūtniecība.

Tiktāl vienkāršā patiesība, ka grūtniecībā abi – māte un bērns – nav atraujami viens no otra un ka vēl nedzimušais cilvēks ir cilvēks.

Runājot par cilvēku un cilvēcību, vēsturē netrūkst liecību, ka jau piedzimuši cilvēki ir vajāti un slepkavoti, viņus pilnībā vai daļēji neatzīstot par cilvēkiem. Komunisms kā necilvēkus vajāja un slepkavoja idejiskos pretiniekus, nacisms – citu rasu un nedziedināmi slimus cilvēkus. Šādu kompāniju redzot, rodas jautājums: kurš vēl grib pievienoties slepkavību slēpējiem aiz atņemtas cilvēcības?

Vai ir svars lietotajiem terminiem? Labs jautājums laikmetā, kad mēs tiekam mudināti balstīties uz faktiem un izvairīties no viltus ziņām. Cik pamatota šādā kontekstā ir nesalīdzināmi patīkamākā slepkavības apzināta vai neapzināta aizstāšana ar cilvēktiesībām vai valodu, kas saistīta ar atbrīvošanos no nevēlamā? Un, jā, arī tas vēsturē nav nekas nepieredzēts, kad jau piedzimušu cilvēku mocīšanu un slepkavību melīgi maskē ar skaistākiem vārdiem.

Tāpēc aborta jautājumā ir svarīgi apliecināt to, ka runa ir par dzīvības pārtraukšanu cilvēkam, tas ir, slepkavību. Turklāt tā ir dzīvības pārtraukšana cilvēkam, kuram pat nav dota iespēja savi aizstāvēt, kurš nav vainojams pie kā tāda, kā dēļ viņš būtu pelnījis nāvi. Visbeidzot: vai abortētais nav pelnījis šādu, iespējams, pēdējo un vienīgo cieņas apliecinājumu savai eksistencei – patiesību, ka ir ticis noslepkavots?

Vai sarunā par abortu vieta ir arī vīrieša viedoklim?

Runājot par abortiem, vīriešiem nereti norāda: nelieniet sieviešu lietās! Atbilstoši mūslaikos pieņemtajam, gribētos piekrist un, cienot lēmumus par sievietes ķermeni, atstāt to viņu spriešanā. Daļa vīriešu tā arī dara, to skaitā nereti no lēmuma par abortu pats sevi izslēdz abortējamā bioloģiskais tēvs, pat tikai vienkārši neesot klāt.

Bet pag! Kā var ienākt prātā apgalvojums, ka aborts neskar vīrieti, ja bērna nonākšanu mātes klēpī, proti, grūtniecību, neizraisa tikai sievietes vēlme kļūt par māti vien? Pat runājot par mūsdienu apaugļošanas tehnikām, grūtniecība neiestājas bez vīrieša sēklas. Turklāt nav patiesība, ka aborts vīriešus nekādi neskar. Visi vīrieši ir bijuši mātes miesās, un arī vīriešu kārtas bērni tiek abortēti. Te tas kļūst gana personiski, tas sāk skart mani, vīrieti, jo, ja mana mamma un tētis būtu kaut ko tādu izlēmuši, es nevarētu tagad šo rakstīt.

Tāpēc izslēgt vīrieša dalību no sarunas par abortu nozīmē skatīt grūtniecību ārpus tās konteksta un tik daudzos līmeņos kaut ko nesaprast. Turklāt bērna piedzimšana un uzaugšana, jā, pat brieduma gadi, vispozitīvāko pamatu rod tieši harmoniskā viena tēva un vienas mātes ģimenē, un, izslēdzot vīrieti no sarunas par abortu, nozīmē neņemt vērā bērna labākās intereses – būt kopā ar abiem vecākiem.

Domāju, vairāk vietā būtu runāt par vīrieša lomu bērna dzīvības kontekstā. Īpaši tāpēc, ka nereti tieši bioloģiskais tēvs mudina vai pat spiež sievieti izšķirties par abortu, ar to noliekot bērna māti zem vēl viena milzīga psiholoģiska un emocionāla spiediena brīdī, kad viņa jau tā ir pakļauta dažādiem grūtniecības izraisītiem fizioloģiskiem vai emocionāliem saasinājumiem.

Aborts kā plašāks jautājums tieši iesaistītajiem

Lai cik ierobežots lokāli mātes miesās būtu esošais cilvēks, aborts nav jautājums tikai par bērna dzīvību, lai arī tas nereti centrējas uz to. Tas pat nav saistīts tikai ar viņa vecākiem, kurus skar psiholoģiskas (pat ja tēvs tās ignorē) sekas, bērna mātei ir iespējamas arī medicīniskas komplikācijas ilgtermiņā. Aborts skar sabiedrību kopumā, jo, kā vēsta sens teiciens, lai uzaudzinātu bērnu, nepieciešams vesels ciems, ne tikai tieši iesaistītie divi vecāki – māte un tēvs. Tāpēc jautājums par abortu ir jāskata arī ārpus nukleārās ģimenes.

Aborta kontekstā rodas arī jautājums, kāpēc sabiedrība, kas šodien tik skaļi sauc pēc cilvēka tiesībām, ar aborta atbalstu vēl nepiedzimuša cilvēka tiesības nonullē? Tā kā lielākā daļa aborta aizstāvju kaismīgi iestājas pret nāvessodu, rodas pretruna, jo nāvessoda gadījumā runa ir par izņēmuma sodu cilvēkam, kura vainu ir pierādījusi tiesa, bet aborta gadījumā runa ir par nāvessodu nevainīgam cilvēkam, kuram nav nekāda pārkāpuma – tikai tas, ka viņš ir radies nepareizā brīdī nepareizā vietā.

Vēl viens, jau valstiskas nozīmes, aspekts ir demogrāfiskais konteksts. Piemēram, laika posmā no 2010. līdz 2018. gadam Latvijā oficiāli tika reģistrēti vairāk nekā 75 000 abortu, neskaitot dažādus citus bērnu nogalināšanas veidus, piemēram, avārijas kontracepcijas lietošanu. Vai Latvijas sabiedrība var atļauties ignorēt jautājumu par abortu, ja katru gadu mūs kļūst par 6500–10 000 mazāk un minēto deviņu gadu laikā saglabātās 75 000 dzīvību būtu ikgadējo negatīvo rādītāju samazinājušas par apmēram piecām līdz astoņām reizēm gadā?

Protams, notikumi ASV var arī tieši neietekmēt mūs. Tāpat kāds var iebilst, ka aborts nav tik vienkāršs jautājums (īpaši – izvarošanas gadījumā), un es piekritīšu. Un tomēr – vai abortam ir vieta mūsu sabiedrībā laikā, kad mūsu tauta izmirst? Vai tas ir tikai sieviešu jautājums, ja mūsu ģimenēs jau tā trūkst tik daudz vīru un tēvu? Vai cilvēka dzīvības aizsardzība ir tik maza lieta? Protams, šie jautājumi nav vienkārši risināmi, bet vai to nerisināšana ir labāka?

Tik daudz šai reizei par aborta aritmētiku 2+1, pārdomām par dzīvību un nāvi, par mūsu valsti un tautu. Cerams, pozitīvā virzienā.