Andris Upenieks. Ko gribēs vēlētājs, un kā būs? ^{Apriņķis.lv}

Akmeņu lasīšanas laiks

Pirms vēlēšanām akmeņu izmētāts daudz. It kā var attaisnoties ar sevis pārmēru ieslavēšanas kvēli, ar otra nopulgošanas skurbumu pirms tam un kļūdu neatzīšanu pēc tam. Kā teicis Rūdolfs Blaumanis “Pazudušajā dēlā”, arī dzērumā taisītie parādi jāmaksā. Bet, kad akmeņi izmētāti, tie turpina svaidīties.

Vēlēšanu nakts apskatos LTV šoreiz patiešām darīja, ko varēja, un itin trāpīgi: varbūt tālab, ka tiešraidē vaļīgāks top iekšējais redaktors, cenzors, un arī priekšniecība nekušina. Saskaņietis bokseris Mairis Briedis lūpu uzmetošā manierē vairākkārt piesauca, kā “jūs pret manīm?”, un atkal mācīja, cik mums saudzīgiem un diplomātiskiem jābūt pret noziedzīgo kaimiņu, jo dēlu, tēvu, redz, neviens neizvēlas un, kāds ir, ar tādu jāsadzīvo. Turklāt vēl neviens nezinot, kas pie sāktā kara īsti esot vainojams. Viņš gribēja teikt vēl un vēl, bet nabadzīgais vārdu krājums un izglītības nesekmība neļāva izplūst. Tāpēc īsti vietā iederējās Toma Briča kodolīgais citāts no kāda “Twitter” konta: “Briedis nokautēja pats sevi!”

Par Gobzemu vairs pat smiekli nenāk, jo cik var taisīt vienu un to pašu joku? Vienīgais pareizais politikas censonis Aldis Gobzems jau kuru reizi atkal sēž uz čemodāniem? Tikko paguvis pompozi izstāties no savas avju (aitu) partijas, kas nenovērtē viņu. Aldis noskalda dibināti: “Ir skaidrs, ka tāda tipa politiku, kas ir īsta, patiesa, dzīva, Latvijā nevajag. Es kā politiķis Latvijai [..] neesmu vajadzīgs.” Viedi vārdi! Pietrūkst tikai  – āmen! Nemāk uzvarēt, bet zaudēt neprot vēl vairāk.

Nekas nav aizmirsts un no jauna apgūts

Vecais komunisma cēlājs Brigmanis, manot ZZS augšāmcelšanās izredzes, kā labi iegājies, locījās glumi, bet tad pēkšņi izsaucās patētiski: “Mēs no Lemberga nenorobežosimies – kā es te stāvu!” Bet palika sēdot… Vēl jau nevar zināt, kā pašam ZZS mūžīgajam premjera kandidātam vēl klāsies ar to sēdēšanu. Vai Brigmanim ZZS līdera ekspresīvā aizstāvēšana nebija jādeklamē pirms balsošanas, vai tomēr patraucēja viltīga piesardzība? Atparisti bija mēģinājuši savas politiskās kaites ārstēt ar pašu dakteri Anatoliju Danilānu sarakstā, bet arī profesors neiztur akmeņu mešanas pietāti, tālab veselības politikas piedāvājuma vietā vārda tiešā nozīmē izmēda pacientu: “Jaunāks par mani, bet jau salīcis, prasa tabletīti, kas vainīgs? Pats, jo nekustas!” Ej nu pie tik smalkjūtīga daktera!

Lai komiski groteskā aina taptu pilnīga, jāatsaucas uz “Saskaņas” nemirstīgā līdera Jāņa Urbanoviča atklāsmēm: “Labāk rīkoties godīgi un zaudēt, nekā, darot citādi, iekļūt Saeimā.” Viņi nav varējuši neiestāties par vakcināciju, nevarējuši nenorādīt uz agresoru  – Krieviju, bijušas arī citas godīgas izvēles, par ko partija sodīta un apmelota. Kā senajā "Dadzī" – te pienāca Kindzulis un sacīja: “Domādams neizdomāsi.” Par "Konservatīvo" fiasko neklājas berzēt rokas, tā sakot, arī uz otra nelaimi negribas izstiepties, bet kā bijušajam un sirdī joprojām esošajam pedagogam grūti noturēties: varbūt ministres Muižnieces īstenotā izglītības graušana apstāsies, par ko cerīgi norāda arī fakts, ka no vēlēšanu zīmēm visvairāk svītrots arī JV Kārlis Šadurskis, kas arī pazīstams kā skolotāju nerrošanas speciālists.

Ko gaida vēlētājs?

Neprasa daudz. Apzinoties kara laika nedienas, vēlas ciešamu, izciešamu iztiku, galu ar galiem savilkšanu kopā. Tas nozīmē, ka arī trūcīgais gatavs sevi upurēt par labu drošībai – ārējai un iekšējai. Bet kā solidarizēsies ministri, augstākās valsts amatpersonas, kuru alga būs 15–20 reižu lielāka par trūkumcietēju rocību? Par izglītību citreiz vairāk, vienīgi der atsaukties uz ļoti gudra, pieredzējuša skolotāja sacīto, kas trāpa būtības serdē: “Tu zini, kas ir “kompetenču pieeja” izglītībā? Nemitīga sprunguļu grūšana labi iebraukto pedagoģijas ratu spieķos! Vēl trakāk, tā ir peldēšana pa kalnu upi caurā, sapluinītā plostā, apdauzot sānus un citas – vārdā neminamas – ķermeņa vietas!”

Izglītības un audzināšanas trūkums ir visu nelaimju cēlonis. Protams, visvairāk ekonomikā, kas ir vienīgais nodokļu ģenerators. Īpaši veselībā, kur, tēlaini iedomājoties, nauda pa milzīgu statenisku cauruli plūst medicīnas sistēmā iekšā no augšas: biezo krējuma slāni nokāš iepirkumi, būves, tehnikas, tehnoloģijas, tad lielās algas mediķiem, kuri iemanās ar valsts tehnoloģijām piepelnīties arī privāti, tad valsts, pašvaldību slimnīcu pieticīgās dakteru algas, zemāk vidējais medicīniskais personāls ar medmāsām, sanitārēm… Bet pašā apakšā pacients. Nevajadzētu to trubu pagriezt kājām gaisā, lai pašā augšā būtu pacients? Ja nenotiek kaut kas līdzīgs, tā ir ūdens liešana caurā sietā, un naudas par maz būs mūžīgi. Jā, kad vēlēšanas, mums māca būt par pilieniem jūrā, jo tikai tā varot mainīt politiku. Bez piliena ir arī lielāka mērvienība – tautvaldība. Vai tautvaldība nesākas ar iespēju fundamentālus lēmumus izšķirt tautas nobalsošanā, kas nu jau vairāk nekā 10  gadu faktiski liegta? Ja jaunā vara negrasās valsti mainīt būtiski, vecie vāģi čīkstēs četrus gadus vēl.