Jānis Dimants. Uzjundījumi un ak vai manu vai! ^{Apriņķis.lv}

Patlaban rit tas trakais, intrigu pilnais jaunās valdības saveidošanas, vilinošo amatu sadales laiks. Ir ko turēt, lai visam izsekotu līdzi. Atpūtinot nervus no pašmāju peripetijām, vedinu lasītājus tādā kā vieglajā valodā pārlūkot aizvien itin skaļos globālas nozīmes pavērsienus. Tiesa, arī tie vairāk vai mazāk tieši vai netieši skar mūs visus.

Ir vai nav blefošana?

Septembra pašā nogalē, kad pie augstu vilni sita pirmsvēlēšanu kulminācija, daudziem varbūt palika nepamanīts Vladimira Putina teiktais: “Tas nav blefs!” Krievijas prezidents ar to pasaulei tika paudis gatavību izmantot visus līdzekļus, tak jau arī kodolieročus, ja viņa valsts teritoriālā integritāte tiks apdraudēta. Turklāt šamējais tikko ir uzšņāpis parakstu par vairāku okupēto Ukrainas teritoriju iekļaušanu Krievijas sastāvā. Tādējādi izriet, ka jau nākamais ukraiņu puses šāviņš būtu uzskatāms par apzinātu mērķējumu uz Krievijas zemēm.

Nāktos saspringt vai visai Eiropai, pat puspasaulei, jo teju var sākties tas visbiedējošākais, kas vien var būt. Taču notiek ukraiņu karotāju, savas zemes aizstāvju kārtējais apbrīnas cienīgais izgājiens. Un atkal, velkot paralēles ar mums, kas 1. oktobrī vai elpu aizturējuši dirnējām pie savām ierīcēm, lai uzzinātu, ko tur uzrāda balsu skaitīšana vēlēšanu iecirkņos, citviet ekrānos pavīd, kā ukraiņu karavīri no liela augstuma nomet zemē krievu karogu un lepni izkar savējo.

Skan gaviles un oficiālais vēstījums, ka Ukrainas ofensīvas rezultātā Krievijas spēki atkāpušies no Doņeckas apgabala pilsētas Limanas. Izrādās, tai milzīga stratēģiska nozīme. Kontrole pār Limanu ir arī kontrole pār galvenajiem ceļiem. Atkāpšanās – arī liels politisks zaudējums Maskavai. Doņeckas apgabals taču anektēts, tiesa, anektēts gaužām nelegāli, Putina variantā – it kā izpildot “tautas gribu” tikko notikušajos viltus referendumos krievu armijnieku pavērstu stobru klātbūtnē.

Redzot kadros, kā Doņeckas, Luhanskas, Zaporižjes un Hersonas Kremļa ielikteņi ieradušies Maskavā lūgt uzņemšanu Krievijas sastāvā, neviļus uzjundīja kaut kas no tā, kā liktenīgajā 1940. gadā, sākoties Latvijas okupācijai, bija braukuši mūsējie “izlūgties Staļina labvēlību” uzņemt Latviju PSRS sastāvā; pavīdēja prātā tolaik slepenībā skandētā parodija, kā pie Staļina durvīm stāv Kirhenšteins bāls. Lai atceramies no vēstures, ka pēc Sarkanās armijas ienākšanas 1940. gada vasarā tika saveidota tā sauktā Latvijas tautas valdība ar mikrobiologu Augustu Kirhenšteinu priekšgalā; viņš tad arī uzskatāms par lielāko jeb galveno kolaborantu un Latvijas valsts pazudinātājiem pusgadsimta garumā.

Un nelāgajai sajūtai pa vidu kaut kur elektroniskajos viļņos uzpeld Margarita Simonjana no tās pašas Kremļa propagandistu kohortas, kur nepārtraukti ālējas bēdīgi slavenais putinietis Vladimirs Solovjovs. Dižpropagandista līdziniece ar atklātu bezkaunību atzīst, ka starptautiskās sabiedrības neatzītā Baltijas valstu okupācija nekādā mērā netraucēja tām atrasties PSRS sastāvā. Un viņai tas nekas, ka pasaules valstis neatzīst arī viltus referendumus Ukrainas okupētajās teritorijās. Ak, Simonjana, Simonjana!

Taču ir jau kas piespēlē arī ne mazums uzjautrinoša. Kādā reportāžā no frontes tiek vēstīts, ka ukraiņi sākuši virzīties uz priekšu tik strauji, ka krievi pat nepaspēj uzpildīt un pielādēt savus tankus. Tiek parādīts – re, kā viņi vienkārši aizbēga un visu pameta!  Nudien – Ukrainas karavīru rokās nonākušas simtiem tehnikas vienību, un kāds amerikāņu izdevums smej, ka Krievijas armija kļuvusi par galveno smagā bruņojuma piegādātāju Ukrainas bruņotajiem spēkiem. Šaušalīgajās kara norisēs pat ļoti iederas pa kādam žurnālistikas trikam.

Bet neba gaisā izkūpējis Putina “tas nav blefs”. Šajās oktobra dienās gan ne ar kodolieročiem un vismaz pagaidām tikai Ukrainas teritorijā Putins dārdina ar raķešu pastiprinātiem triecieniem, bliežot pa dzīvojamajiem namiem, bērnu rotaļu laukumu Kijivas centrā, elektroenerģijas un ūdens apgādes objektiem. Laikam jau nekur mums neizsprukt no biedējošās neziņas, kas un kā var izvērsties pat kuru katru brīdi. It kā jau visu zinošais Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava atzinis: tas, kur varētu tikt vērsts potenciālais kodoltrieciens, ir atkarīgs tikai no tā konkrētā cilvēka Kremlī vājprāta pakāpes. Ak, emocijas, emocijas!

Literārie un reālie tēli

Uzņemoties mediju apskatnieka lomu, it cītīgi sekoju līdzi aktualitātēm arī kultūras izdevumos, literārajos žurnālos. Pie viena atzīšos, ka jauno teātra sezonu esmu sācis ar Valmieras Drāmas teātra viesizrādēs Dailes Mazajā zālē sniegto grāvējiestudējumu “Mēs, roks, sekss un PSRS”. Mūsu nesenās vēstures spilgtumpilnās ainiņas neviļus liek noģist, kas mums ir šodiena salīdzinājumā ar toreizējo un vienlaikus urdoša doma, kā 21. gadsimtā iespējams tas, kas darās šausminošajā Ukrainas karā, kur bezjēdzīgi iet bojā cilvēki, viss tiek grauts un nopostīts.

Tikmēr liela daļa iekarotājvalsts iedzīvotāju pielūdz savu “diženo vadoni”. Par laimi, Valmieras teatrāļi drūmās domas tūdaļ arī aprauj. Lugas personāži Uģis, Vizma un Andrejs uzrauj pa dārdošai melodijai, ļaujoties būt brīviem arī toreizējos apstākļos, kas šķita kā tāls un nesasniedzams sapnis. Kolosāli!

Pārnācis mājās, sirdij ietrīsoties, lasu rakstnieces, dramaturģes un mazāk zināmas arī kā dzejnieces Ingas Gailes žurnālā “Domuzīme” publicēto – veselu lappusi, kas veltīta Mariupolei. Par to autore iepriekš neko nav zinājusi “un arī negribētu zināt, ka Mariupoles slimnīca vienlaikus arī morgs, ka zem teātra drupām ne visi ir izdzīvojuši, ka viņiem beidzies ēdiens un dzeramais ūdens”. Dzejas spēks uzjundī kaut vai domās glābt un vismaz kaut ko līdzēt karā nomocītajiem.

Savukārt žurnāla pēdējā lappusē saistošs uzaicinājums pašmāju medijiem. Var to pieņemt arī kā pļauku rakstošajiem, raidošajiem, un dara to jestrais dzejnieks Edvīns Raups. Atzīmējis, ka vispārzināmais atbalsts Putina tā dēvētajā “krievu pasaulē” apliecina Krievijas propagandas tehnisko izcilību un ka tā pārspējusi visas Rietumu pasaules propagandas varējumu, poēts saniknots rosina: “Ir laiks nevis slēgt kanālus, bet arī mums pašiem Latvijā radīt un rādīt tā, lai to uztvertu pat lācis Krievijas pierobežā.” Teikts literāri tēlaini, bet ar dziļu domu.

Pasaules mēroga eksperti mūs brīdinājuši, ka kara gadījumā Latvijai pat vēl vairāk nekā no priekšā esošā naidnieka jāsargājas no šāvieniem mugurā, ko gatavi izdarīt un izdarītu savējie… Nu jā, mēs jau arī paši labi zinām par viņu esību. Tikai aizvien licies, ka viņu gaužām maz, drošībniekiem ciet paņemami. Bet nule satraukumu, valodas un nevalodas raisījis fakts, ka vēlētāji, vairumā Rīgā un Latgalē, 14. Saeimā iedabūjuši vienpadsmit deputātus no jaunradītās kopas “Stabilitātei!”. Bija plaši zināms, ka viņu līderis Aleksejs Rosļikovs ir solījis iesēdināt visus tos, kas iestājās par Pārdaugavas pieminekļa nojaukšanu, solot, ka viņi tiks vajāti, pantu atradīšot.

Nekādā gadījumā neuzskatīsim, ka pārdesmit tūkstoši vēlētāju vai Saeimā ievēlētais vienpadsmits būs tie mugurā šāvēji iespējamā kara gadījumā. Bet vai būs kvēli Latvijas aizstāvji? Un vēl tāds unikums: septiņdesmit pieci procenti balsotāju, kas iemeta urnā biļetenu ar Rosļikova vārdu pirmajā ailītē, bija viņam pievilkuši plusiņu. Viņi visi ir mūsu līdzpilsoņi un demokrātiskā valstī balso, par ko grib, pievelk krustiņu, kam tīk, un arī svītro pēc paša patikas. Atliek vien pieņemt zināšanai, cik daudzu simpātijas guvis Pārdaugavas monstra gāzēju kaismīgais apkarotājs. Diespas no jelkādiem savstarpējiem pretnostatījumiem reāla kara apstākļos!

Ak, kā gribētos, teiksim, Daugavpilī, kur pats reizumis mēdzu uzturēties, izdzirdēt ko līdzīgu vienā Latvijas Televīzijas kara korespondenta Ginta Amoliņa reportāžā no sabombardētās Nikopoles! Allažiņ vai burtiski ausīs ieskanas turienes dārznieka Grigorija sacītais: “Kaut pēc tautības esmu krievs, mana dzimtene ir šeit. Es par Ukrainu dzīvību atdošu!”

Diemžēl kādā pazīstamu dāmu kompānijā man saka: “Jāni, Daugavpilī daudzi jo daudzi gaida atnākam Putinu.”

Atliek nopūsties: ak vai manu vai!