Karaliene ir mirusi, lai dzīvo karalis, un nupat notikušās Saeimas vēlēšanas ^{Apriņķis.lv}

Patiesi – karaliene!

Karaliene Elizabete II oficiālā vizītē apmeklēja Latviju pirms sešpadsmit gadiem, 2006. gada oktobrī, ja nu kāds vispār to atceras, ar visām parastajām oficiālo vizīšu lietām: tikšanās, ziedu nolikšana, pusdienas utt. Varētu teikt, ka Latvijā nav īpašu atmiņu par viņu. Un tomēr – ir vērts viņu pieminēt ar labu vārdu.

Vispirms – karaliene kā cilvēks. Protams, mēs, cilvēki, katrs esam ar kādu nelāgu īpašību, kādu grēku un nepilnību, par kuru Dieva un cilvēku priekšā mums var pamatoti pārmest. Gan jau arī karalienei kaut ko tādu var atrast. Tomēr es nevēlos to darīt un nedarīšu, jo patiesi cienu to, ko viņa kā cilvēks ir panākusi, – neskaitāmas reizes viņa ir bijusi godpilnas uzmanības centrā un nevis tikai titula vai etiķetes dēļ, bet arī tāpēc, ka viņa kā personība nesa šo titulu un bija etiķetes epicentrs. Laikā, kad tik daudzi valstu vadītāji bija un ir tik nepilnīgi, ja tos vērtē kā cilvēkus, viņa bija paraugs, cilvēks, kuram es vēlētos līdzināties.

Viņa arī bija neuzspēlēti sievišķīga – meita, sieva, māte, vecmamma un vecvecmamma. Mūsdienās, kad modē ir būt dumpīgiem, viņa līdz savas mātes, arī ilgdzīvotājas, nāvei arvien bija kopā ar viņu. Viņa neslēpa savas sāpes, kad mamma aizgāja mūžībā. Mūsdienās, kad modē ir garāmejošas attiecības, Elizabete dzīvoja laulībā ar vienu vīru teju 75 gadus un bija bēdu salauzta, kad viņas Filips aizgāja mūžībā. Viņa neslēpa savas sāpes par zaudēto dzīves draugu. Mūsdienās, kad modē ir strādājošas mātes, viņa, arvien esot starmešu gaismā, veltīja daudz laika savai ģimenei, saviem bērniem un mazbērniem. Viņa neslēpa, ka tas viņai ir svarīgi.

Kāds varētu sacīt, ka publiskais tēls ir rūpīgi veidots un nereti attāls no patiesības. Un es nestrīdēšos. Bet Elizabetei II noteikti bija teikšana sava tēla veidošanā. Un rezultāts bija kaut kas no ideāla, kaut kas no nu jau pamazām arvien retāk sastopamā, kaut kas par cilvēku – paraugu, kuram es vēlētos līdzināties.

Nevaru spriest, kā karalieni uztvēra viņas padotie kā, vien zinu, ka man pazīstami briti un kanādieši allaž svinēja viņas dzimšanas dienu un skuma par viņas aiziešanu. Viņu cienīja visā pasaulē, un tas nav maz, kad domājam par valsts vadītāju, paraugu, kuram ir labi līdzināties.

Tieši tāpēc, lai arī neesmu monarhijas piekritējs, es pateicos Dievam, ka šāds valdnieks ir dots tik varenai valstij, kāda ir Lielbritānija, un mūžībā aizsauktās karalienes priekšā noliecu galvu. Es tāpat ceru, ka Elizabetes II dēls vai mazdēls varēs ar savu dzīvi un kalpošanu savai valstij darīt godu viņas piemiņai.

Saeimas vēlēšanu lielie prieki

Nevienai partijai neesmu piederējis, sazvērestību teorijām īpaši nesekoju. Savas pilsoņa tiesības un pienākumus uztveru atbildīgi – vēlēšanas ir privilēģija, kurās nepiedalīties nozīmē nepildīt kaut ko ļoti svarīgu. Svarīgu ne tikai man, bet arī manai tautai un valstij.

Esmu vairāk skeptiķis. Neticu, ka būs ideāla partija, par kuru nobalsojot viss atrisināsies. Tāpēc uz vēlēšanām eju kā uz smagu darbu, mēģinot saprast, kurš mani mazāk apmānīs. Iepriekšējās vēlēšanās ievēlētā valdība mani gan sarūgtināja, gan iepriecināja – kā parasti. Tomēr ar savu palīdzību Ukrainai vairāk iepriecināja.

Par pagājušajām vēlēšanām esmu vairāk priecīgs nekā bēdīgs. Priecīgs tāpēc, ka vēlētāju bija vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās un arī vēlēšanās pirms tam. Priecīgs tāpēc, ka šajā Saeimā nav nevienas no trim “laimes lāču” partijām, kas brīnumaini parādījās uz politiskās skatuves pirms iepriekšējās Saeimas vēlēšanām. Protams, tas nenozīmē, ka ne viena vien no šī sasaukuma partijām ir tikpat brīnumaina, cik minētās trīs, bet vismaz neievelkas šie brīnumi.

Kāds sakars?

Kāds tad ir sakars mūžībā aizsauktajai Anglijas karalienei un nupat notikušajām vēlēšanām Latvijā?

Valstis neveidojas vienā dienā, mēnesī, gadā vai pat vienas paaudzes laikā. Lielbritānija ir viena no senākajām Eiropas un pasaules valstu pārstāvēm. Gadu desmitu un simtu laikā šajā valstī ir bijuši daudzi valdnieki. Nupat mūžībā aizsauktā karaliene ir viena no nozīmīgākajām viņu vidū. Tas, ko pamanu, – ir notikusi gadsimtu selekcija, kuras laikā ir bijuši labāki un ne tik labi valdības pārstāvji.

Mūsu valstij ir simt četri gadi, no kuriem brīvību esam baudījuši tikai nedaudz vairāk par pusi. Nav brīnums, ka tik daudzas lietas mums vēl ir bērna autiņos, vēl prasās apaugt ar pieredzi, ar māku darīt pareizi. Tāpēc, lai arī gribētos, ka viss notiek labi un precīzi, tik daudz kas vēl notiek kļūdaini un nepatīkami. Bet  man ir tāda pārliecība, ka kļūdas un nepareizības mūs kā valsti virza uz pareizo mērķi – sakārtotāku un pārliecinošāku Latviju.

Un šoreiz tam ir cerība. Vēlētājs, lai arī laiku palaikam pamētājies, atkal ir parādījis pietiekami konservatīvu izvēli. Un, kad lietoju vārdu “konservatīvs”, es nedomāju par konserviem, kas ir derīgi vien tikai tik, cik lai saglabātu kaut ko senu, aizejošu, bet par vērtību kopumu, kas ar šodienas metodēm un šodienas formu ir gatavs nest tālāk mūsu tautas un valsts pastāvēšanas jēgu. Jo pasaulē ir daudz dažādu tautu un valstu, bet nav nevienas latviešu tautas un Latvijas, par kuru mūsu senči maksāja ar sviedriem un asinīm. Mums visapkārt ir kādas līdzīgas zemes un tautas – valodas, kultūras un ģeogrāfijas ziņā. Tomēr tādu kā mēs nav nevienas.

Te gan nav nekāda pamata paštīksmināties un kļūt narcistiski lepniem. Mums atvēlētā telpa un laiks ir viegli notrallināmi, bet grūti atkal uzceļami. Bet man ir cerība, ka Mežaparka lielā estrāde nekad nebūs pustukša – ne tikai Dziesmu svētku noslēguma koncertā, bet arī citos mūsu kultūras pasākumos. Man ir cerība, ka allaž pie mūsu dzimtenes baznīcu altāriem būs jaunie pāri – vīrs un sieva –, kas solīsies mūžgarai laulībai, lai mūsu jaunā paaudze varētu augt spēcīgās ģimenēs.

Un tam visam šīs Saeimas vēlēšanas kalpo par cerības pamatu, jo šajās vēlēšanās piedalījās vairāk vēlētāju nekā divās iepriekšējās. Varbūt tiešām mūsu zemē vēlēšanas kļūs par pašsaprotamu katra pilsoņa politiskās dzīves elementu, kurā atalgot iepriekš labi strādājušos un izstrīpot sliņķus un maldinātājus?

Un tad, vēl tālāk cerot, varbūt pienāks diena, kad arī mūsu valdībā būs “selekcionēts” tāds valsts vadītājs, kāda bija Elizabete II, lai ir paraugs, kam līdzināties. Uzreiz jau nebūs, bet ar laiku – var notikt.

Palieku cerībā.