Voldemārs Lauciņš: Paldies latiņam... ^{Apriņķis.lv}

Lai gan ir daudz pamatotu argumentu, kāpēc tik globāli saistītā jeb, kā saka, globālā ciemata laikmetā bija izdevīgi pāriet uz krietni nozīmīgāko Eiropas Savienības naudas vienību eiro, negribētos, lai lats kļūst par ko tādu, kas kaut cik nozīmīgs ir tikai nelielam skaitam vēsturnieku un numismātu. Bet, pirms pievērsties pašam latam, gribētos ieskicēt pāris ar naudu saistītus akcentus, jo mūsu laikmetā arvien vairāk ir jāatkārto reiz pašsaprotamas lietas, kuras nemaz vairs nav pašsaprotamas.

Nauda nesmird?

Interesanta lieta, kad domā par naudu, ir šis no antīkās Romas laikiem nākušais teiciens “nauda nesmird”, ko arvien plaši izmanto, lai attaisnotu materiālu labumu gūšanu apšaubāmā veidā. Gribētos uz to reaģēt pēc burta un būtības.

Vispirms par burtu. Veselības eksperti apgalvo, ka pati nauda – monētas un banknotes –, no rokas rokā ejot, ir viens no visnetīrākajiem un infekciozākajiem priekšmetiem. Tiktāl higiēniskais, daļēji tiešais elements sarunā. Tomēr tas ir nosacīts un neskar pat tā sauktos netīros darbus ar šmuci vai smaku, kurus daudziem tieši tāpēc negribas darīt. Turklāt, uzsvēršu, ikviens šāds kaut ko netīru vai sabojātu tīrošs un salabojošs darbs ir ārkārtīgi nepieciešams, un pirmais, kas nāk prātā, ir saplīsušas santehnikas savešana kārtībā.

Tomēr, pārdomājot teicienu, ka nauda nesmird, pēc būtības, arvien ir svarīgi nekādā veidā neattaisnot noziedzīgi vai netikumīgi iegūtus līdzekļus. Protams, tā nav pašas naudas vaina, ka ar to apmaksā noziegumu vai, piemēram, ievelk azartspēļu atkarībā, bet likums un morāle ir tie jautājumi, kad sarunā cenai nevajadzētu pat figurēt.

Tik daudz par naudas, arī mums tik mīļā lata, morālo pusi.

Nauda un uzticība

Pieļauju, ka kādu varētu pārsteigt vienkāršais fakts, ka nauda ir nesaraujami saistīta ar uzticību. Proti, tā kā nauda pati par sevi nav uzturā izmantojama, nedod pajumti vai apģērbu, tad vairāk par metāla rimbulīšiem, papīra loksnītēm un cipariņiem kontā nozīme ir tam, ko par to var iegūt, kāda ir naudas pirktspēja.

Pasaulē ar daudz un dažādām naudām šodien pazīstamākā laikam jau būs ASV dolārs. Te ir maz no svara konkrētas pasaules malas cilvēka patika vai nepatika pret ASV kā valsti un tās īstenoto politiku. Visā pasaulē pietiekami daudz cilvēku arvien ir gatavi saņemt samaksu dolāros, ar šo praktisko rīcību parādot uzticību šai konkrētajai valūtai.

Mūsu pašreizējā naudas vienība eiro ir gana nozīmīgs konkurents dolāram, un tas nemaz nav tik slikti, bet šeit un tagad – par latu. Mūsu valsts lieluma un ekonomiskā svara dēļ lats ne tuvu nebija līdzīgs globāli vissvarīgākajam dolāram. Tomēr mūsu reģionā cilvēki apzināti nevairījās no lata. Un tas nav maz. Turklāt (jau no citas sfēras) lata autoriem allaž izdevās uzturēt mūsu naudas vizuālo tēlu augstā līmenī. Un tomēr – mums lats nav tikai šie ekonomiskie vai mākslinieciskie rādītāji.

Lats un Latvija

Vēsturniekiem līdz galam nav skaidrs, kāpēc pirms vairāk nekā gadsimta mūsu nacionālo valūtu nosauca tieši par latu; pārliecinošākā versija ir lata kā nosaukuma saistība ar Latviju. Šī saistība bija ne tikai nosaukumā, bet arī vēsturē un atmiņās.

Latu uzmanīgi sargāja jau no paša sākuma, tāpēc neieviesa pie pirmās iespējas gan pēc Neatkarības kara, gan pēc atgūtās neatkarības, bet vispirms bija pārejas nauda – Latvijas rublis. Ar šādu priekšsagatavošanos lats varēja sākt apriti jau kā ekonomiski daudzmaz nostabilizējusies valūta, un mūsu atmiņās tas arvien paliek kā veiksmes stāsts gan starpkaru Latvijā, gan arī nesenajā vēsturē.

Protams, katrai veiksmei ir arī sava garoza. Pirms trīsdesmit gadiem, kad Latvija no okupantu naudas pārgāja uz Latvijas rubļiem, vēlāk – latiem, daudzi no iepriekšējās sistēmas uzkrājumiem zaudēja savu vērtību. Var saprast sāpi, kad okupācijas gados žigulim krātie rubļi pēc visām reformām bija vien 50 lati (vienu brīdi – iztikas minimums). Tomēr reizēm ārējie apstākļi ir pārlieku nežēlīgi, un tad galvenais ir neiegrimt nevajadzīgu ārējo ienaidnieku meklējumos. Ne vienmēr un arī ne visiem latu bija pietiekami daudz, kas īpaši sāpīgi bija cilvēkiem, kuri savu jaunību un brieduma gadus bija pavadījuši okupācijas laikā, bet pensijai, izrādās, bija uzkrājuši vien pārdesmit latu.

Diemžēl vēstures lielās kustības nereti lauž un dragā veselas paaudzes, un komunisma monstra – PSRS – sabrukums daudzus skāra ne jau viņu vainas dēļ. Tomēr te diez vai būs pamats vainot latu vai mūsu valsti, jo pāreja no okupācijas laika etniskās, sociālās un ekonomiskās politikas uz brīvo tirgu nebija nedz viegla, nedz vienkārša.

Vēl vairāk par ekonomiskās stabilitātes zīmi starpkaru Latvijas neatkarībai lats cauri okupācijas gadiem bija tāds kā simbols, dārga piemiņa no brīvvalsts gadiem. To slavēja uz tā esošās latviešu valodas un tēla dēļ, runāja par sudraba pieclatnieka dezinficējošo ietekmi uz dzeramo ūdeni, no tā gatavoja gredzenus un piepraudes un atstāja mantojumā.

Lati, kaut arī bez pirktspējas oficiālajā tirgū, bija sirds nauda. Attieksme pret latu absolūti lielākajā daļā gadījumu pilnīgi atšķiras no tās attieksmes, kāda mūsdienās cilvēkiem ir, kaut kur atrodot okupācijas laika rubļus. Lats bija mūsu nauda. Lata atgriešanās pēc okupācijas bija viens no nozīmīgākajiem momentiem – ne tikai ekonomiskajiem, bet arī emocionālajiem.

Aizpeldējušais lasis?

Ir tik maz palicis to, kuriem bija tā laime pirkt vai pārdot par starpkaru Latvijas laika latiem. Sāk pieaugt paaudze, kas nekad nav maksājusi ar latiem. Kas ir tas būtiskākais, ko gribētos?

Vairs nav aktuālas atsauces uz lasi, kā sauca viena lata monētu uz tā uzzīmētā laša dēļ, vai govi, kas bija uz divu latu monētas. Bet bija jau ne tikai “laši” un “govis”, bija arī dažādiem notikumiem vai tik vien kā Latvijas Bankas aktivitātes dēļ izdotās īpašās viena un divu latu monētas, kuras tagad šur tur pērk un pārdod par cenu, kas krietni pārsniedz to nominālu. Ne vienam vien mājās ir rāmīši ar dažādajiem vienlatniekiem, bet vai jaunāko laiku lati iemantos to pašu slavu, kuru savulaik baudīja vēsturiskie?

Kaut kādas tradīcijas no latu laikiem arī tagad palikušas, piemēram, mūsu banka laiku palaikam piedāvā interesentiem iegādāties kādu neikdienišķu Latvijas eiro monētu. Mēs esam sadzīvojuši ar eiro, tomēr būtu tik labi, ja mūsu kolektīvajā apziņā lats tomēr nepaliktu tikai tukša skaņa. Cerība, protams, paliek, kaut vai tāpēc, ka lielu popularitāti Latvijā ieguva nepazīstami dziedātāji, kas veltīja dziesmu aizejošajam latiņam, ar to aizskarot kādu emocionālu stīgu, ka toreiz lats nebija tikai nauda vien. Paldies latiņam!