Māris Zanders. Diena pēc uzvaras Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto no arhīva
Savulaik bija izteiciens, kas, lai gan to grūti pilnvērtīgi pārtulkot no krievu valodas, skan apmēram tā: "Gribas kaut ko lielu un tīru…" – "Tad ej un piesakies zooloģiskajā dārzā par ziloņu mazgātāju!" Ja izteicienā mēs redzam aicinājuma, vēlējuma izteiksmi, tad jaunievēlēto Saeimas deputātu gadījumā viņiem tā jau ir kļuvusi par realitāti – gribējāt kaut ko "lielu un tīru", būs vien jāķeras pie ļoti praktiskiem un grūtiem darbiem.
Un runa nav pat par vēlētājiem apsolītā pildīt sākšanu – tāpat skaidrs, ka lielākajā daļā gadījumu tas nenotiks. Runa ir par iegūtās varas īstenošanu un, ja vēlaties, noturēšanu. Daži piemēri.
Konkrēto partiju frakciju lielums 13. Saeimā, protams, ir ļoti būtisks, tomēr tām partijām, kuras izveidos koalīciju, sadalīs ministru portfeļus, iegūtās varas īstenošanai ir nepieciešams arī tāds "sīkums" kā kontrole pār svarīgākajām parlamenta komisijām. Vārdam "kontrole" varbūt ir nelāga pieskaņa, tomēr patiesībā ir tikai loģiski, ka valdības partiju lemtais Ministru kabinetā neiesprūst Saeimas komisijās (kā tradicionāli svarīgākās te var minēt Juridisko, Budžeta un finanšu (nodokļu), Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisiju). Citiem vārdiem sakot, jautājums ir, vai topošajai koalīcijai (lai kāda tā izveidosies) ir pietiekami daudz kompetentu cilvēku komisiju vadīšanai, jo ar deputātu skaitu frakcijā vien ir par maz.
Vieglāku vai grūtāku kompromisu rezultātā gan jau koalīcijas partneri ietekmes sfēras sadalīs, bet atkal ir kāds «sīkums» – tādi ministru amatu kandidāti, par kuriem nav šaubu, ka viņi saņems atbilstoša līmeņa pielaidi valsts noslēpumam. Negribētu iesaistīties baumu apspriešanā, bet, cik bija nojaušams pirmajā nedēļā pēc vēlēšanām, šis aspekts dažam labam nācis ja ne gluži kā pārsteigums, tad tomēr kā zināma problēma, par kuru domāt priekšvēlēšanu karstumā nav bijis laika un vēlēšanās.
Nepiederu tai vēlētāju grupai, kuri teju vai ļaunpriecīgi gaida, kā tad nu jaunievēlētie "aplauzīsies", turklāt deklarējot, ka "aplaušanās" ir neizbēgama. Man sākotnējā maksimālisma, iespējams, ilūziju, iespējams, paštaisnuma attiecībā pret citiem, raksturošanai labāk patīk piemērs no cilvēka bioloģijas. Ikvienam ir imūnsistēma, kas cenšas tikt galā ar organismā nonākušajiem "svešajiem". Ja nebūtu imūnsistēmas, organisms nevarētu funkcionēt. Ikvienā organismā – sabiedrībā – "dusmīgie" zināmā mērā pilda imūnsistēmas lomu. Tomēr dažkārt gadās tā, ka imūnsistēmā kaut kas saslēdzas nepareizi un tā sāk vērsties pret organisma veselajām šūnām, jo tās tiek uztvertas kā "svešās". Taisnās dusmas pret baktērijām ir cilvēciski saprotamas, tomēr liela daļa baktēriju ir organismam noderīgas, tādēļ ir jāmāk nošķirt derīgās no kaitīgajām, nesagraut loģisko, organisma funkcionēšanai nepieciešamo vidi. Tas, starp citu, attiecas arī uz jauno politiķu attiecībām ar presi. Var jau teikt, ka prese priekšvēlēšanu periodā nav bijusi perfekta, tomēr žurnālisti (baktērijas) organismā ir nepieciešami, tādēļ pirmajā nedēļā pēc vēlēšanām novēroto nepatiku pret medijiem vajadzētu pārvarēt.