Māris Zanders: Politikā ir viegli "pazust tulkojumā" Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - xtv.lv
Aizrautīga lasītāja pieredze man iemācījusi, ka dažkārt interesantu vielu par kādu tēmu var izlasīt grāmatā, kas veltīta pavisai citai tēmai. Šādā kontekstā profesora Andreja Veisberga oktobrī iznākusī monogrāfija “Tulkojumi latviešu valodā. 16.–20. gadsimta ainava” ir ne tikai notikums latviešu filoloģijā, bet var noderēt arī politikas analizētājiem. Proti, pētnieks parāda, ko tikai nevar izdarīt ar teksta oriģinālu kādu ideoloģisku interešu vārdā.
Dažkārt manipulācija ir tik klaja, ka atgādina Kremļa propagandas paņēmienus (kas gan arī neizbrīna, paturot prātā kaimiņvalsts nostalģiju pret PSRS un pat konkrēti Staļina laikiem). Piemēram, 1945. gadā iznākušajā “Voltēra rakstu izlasē” vienā mierā apgalvots, ka šis 18. gadsimta domātājs esot “saucējs cīņā pret hitleriešiem”.
Citkārt manipulācija nav tik prasta. Piemēram, lūk, kas notiek ar Kurta Vonnegūta tekstu izdevniecības “Liesma” 1987. gadā izdotajā darba “Lopkautuve Nr. 5” tulkojumā latviešu valodā. Oriģinālā ir: “I remember two Russian soldiers, who had looted a clock factory.” Tulkojumā: “Es atcerējos divus krievu karavīrus, kuri bija uzgājuši pulksteņu fabriku.” Nu, principā var teikt, ka, lai kaut ko izlaupītu, vispirms šis kaut kas ir jāatrod, tātad it kā melots nav. Tomēr ir arī diezgan liela atšķirība starp “atrašanu” un “izlaupīšanu”, vai ne?
Otrs brīnišķīgs piemērs ir Ēriha Marijas Remarka “Ēnas paradīzē” tulkojums 1985. gadā (arī “Liesma”). Proti, pēc darbības “mēs pamodāmies” seko atšķirīga interpretācija tālākajam. Remarkam ir “..un mīlējāmies”, savukārt labticīgais tulkojuma lasītājs saņem “..zinājām, ka mīlam viens otru”. Var gadīties, ka abas darbības neizslēdz viena otru, un tomēr.
Visbeidzot vērts pieminēt vēl kādu ideoloģisku niķi – papildu tulkojuma uzspiešanu. Piemēram, pēckara gados arī šī laikraksta lasītājiem, iespējams, bērnības gados pazīstamie darbi “Krusttēva Toma būda” vai “Slavenais pīlēns Tims” bija jātulko latviešu valodā no tulkojumiem krievu valodā, lai gan pastāvēja tulkojumi starpkaru periodā no angļu valodas. Tas būtu apmēram tas pats, kas lasīt ziņu portālā X politiķa A viedokli tā, kā tas pirms tam atspoguļots (?) laikrakstā Y. Manuprāt, diezgan bieži sastopama situācija.
Uz ko es velku?
Mums nu ir jauna Saeima, tostarp ar daudziem “pirmgadniekiem” – deputātiem, kuriem vismaz sākumposmā var būt zināmas problēmas komunikācijā ar publiku. Kaut kad būs arī jauna valdība – arī ar vismaz dažiem “jauniņajiem”. Ja mēs mēģinām šos kungus un dāmas vērtēt, vēlams lūkot pēc oriģināla, nevis tulkojuma.
Es neesmu tik nejauks, lai aicinātu lasīt, teiksim, parlamenta sēžu stenogrammas, tomēr principā, ja dāma vai kungs ir kaut ko vēstījuši kādā no televīzijas kanāliem vai (kļūdīties ir cilvēkam raksturīgi!) kaut ko ir uzrakstījuši t.s. sociālajos tīklos, mēģiniet atrast oriģinālo interviju vai ierakstu, nepaļaujoties uz tālāku atreferējumu informatīvajā telpā.
Var diezgan droši apgalvot, ka dažkārt “tulkojums” ir bijis tik, saudzīgi sakot, brīvs, ka rodas iespaids par padomijas laiku ideoloģisko paradumu turpināšanos. Un beigās “pazudis tulkojumā” izrādās gan pats runātājs, gan lasītājs.