Menu
 

Aiga Rotberga: Lielākais karš ir karš par cilvēka dzīvību Apriņķis.lv

  • Autors:  Liene Ozola
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Aizvadītie Latvijas valsts svētki, kurus šogad īpašus padara karš tuvējā kaimiņzemē Ukrainā, vairāk nekā citus gadus lika aizdomāties par to, kas ir lielākā vērtība, ko valsts var sniegt saviem pilsoņiem. Aiga Rotberga – ginekoloģe, dzemdību speciāliste, klīnikas “Ģimenes sirds” dibinātāja un vadītāja, sešu bērnu mamma – ir pārliecināta, ka tā ir jebkura cilvēka dzīvības nosargāšana, sākot jau no brīža, kad tas ir radies mātes miesās.

– Šovasar ASV Augstākā tiesa atcēla 50 gadus seno spriedumu lietā “Roe v. Wade”, kas visā valstī legalizēja tiesības uz abortu. Šobrīd katrā štatā iedzīvotājiem ir tiesības lemt, vai atļaut abortus štata teritorijā vai aizliegt. Kā jūs kā praktizējoša ginekoloģe, kas neveic abortus, vērtējat mēģinājumu ar likumu palīdzību mazināt šo postošo tendenci? Vai tas ir efektīvs veids?

– Jā, ASV tika atcelts šis 1973. gadā pieņemtais spriedums lietā “Roe v. Wade”, kas noteica, ka sievietei ir pat konstitucionālas tiesības uz abortu, respektīvi – “My body, my choice” jeb “Mans ķermenis, mana izvēle”. Līdz ar to ASV nebija pat iespējas ar likumdošanu virzīt pretēju viedokli – to, ka varbūt nedzimušam bērnam arī ir konstitucionālas tiesības uz dzīvību. Tieši šajos 50 gados ASV ir ļoti strauji nokrities dzimstības rādītājs, kas bija 2,5–3,5 bērni vienai sievietei, tagad vairs tikai 1,65 bērni vienai sievietei.

Es šo spriedumu vērtēju kā lielu uzvaru, jo ASV tagad katrs štats un tā iedzīvotāji var lemt, vai viņi vēlas vai nevēlas aizliegt vai ierobežot abortus. Mani tas arī patīkami pārsteidza, ka pat šis laiks – 50 gadi jeb vesela paaudze – nebija šķērslis, lai atceltu šo aplamo lēmumu, un tūlīt pēc šī lēmuma atcelšanas 13 štati automātiski aizliedza abortus, vairāk nekā 20 štati sāka pārskatīt un pārstrādāt savu likumdošanu, lai ierobežotu abortus.

Likumiem ir būtiska nozīme, jo, kad skatāmies abortu statistiku ASV, līdz 1973. gadam tie bija aptuveni 600–700 tūkstoši abortu ik gadu. Tiklīdz tika pieņemts šis spriedums lietā “Roe v. Wade” par sievietes tiesībām uz abortu, to skaits dubultojās un sasniedza 1,5 miljonus abortu ik gadu. Tie ir graujoši cipari, kas nestāv klāt nevienam karam un nevienai pandēmijai.

– Kādas jūsu un jūsu kolēģu praksē ir biežākās situācijas, kad sieviete vēlas veikt abortu?

– Visbiežāk tie tomēr ir sadzīves apstākļi, kas liek domāt par abortu: šaura dzīvesvieta, nepietiekami ienākumi, nespēja tikt galā ar kādām lietām, tikko iegūts darbs, nepabeigtas studijas un tā tālāk. Otrs biežākais iemesls ir nespēja pieņemt šo situāciju – vai nu sieviete to nespēj, vai arī viņas vīrietis to nespēj, jo bērniņš ir pieteicies neplānoti un negaidīti. Cilvēkiem taču patīk, ka viss notiek pēc plāna. Ja tas ir kaut kas neplānots un traucē, loģiski, ka gribas ātrāk no tā atbrīvoties, lai turpinātu dzīvot ierasto dzīvi. Nespēja pieņemt bērniņu bieži vien ir saistīta ar nesakārtotām attiecībām vai attiecībām, kas balstītas zināmā aprēķinā vienam pret otru, un tādās attiecībās grūtniecība tiks uztverta kā negadījums un apdraudējums.

– Vai, jūsuprāt, aborts ir risinājums konkrētajās situācijās?

– Klasiska ir situācija, kad vīrietis spiež izdarīt abortu un draud sievietei, ka viņu pametīs, ja viņa to nedarīs, bet sieviete pēc aborta veikšanas vienalga tiek pamesta – zaudēts tiek gan bērniņš, gan vīrietis. Tāpat zinu situācijas, kad, baidoties zaudēt darbu, tas vienalga tiek zaudēts arī pēc aborta. Dzīves apstākļi ir mainīgi, tie var mainīties ik dienu, un ir grūti dzīvot, ja tie regulē mūsu vērtības un izvēles dzīvē. Cilvēka dzīvība, bērns, ir kaut kas ļoti fundamentāls, un savā ziņā tā ir nemainīga vērtība pati par sevi. Ja vērtības tiek balstītas uz cilvēkmīlestību un spēju ziedoties otra labā, cilvēks darīs visu, lai ietekmētu un mainītu apstākļus, nevis ļaus apstākļiem diktēt noteikumus. Iedomājieties, kā jūs justos, ja kāds uzrakstītu jūsu vārdu uz lapiņas un liktu plusiņus un mīnusiņus, lai pieņemtu lēmumu, vai ir vērts jums palīdzēt kādā nopietnā krīzes situācijā vai tomēr nē.

– Pavasarī, kad sākās karš Ukrainā, Romas katoļu  baznīcas Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs izteica apgalvojumu, kas sašūpoja sabiedrību, proti: “Esmu pret to, lai uz šīm sievietēm izdarītu spiedienu. Viņām ir vajadzīga palīdzība, iejūtība. Vainīgs ir tas, kurš viņas ir izvarojis. Mokas, ko sieviete piedzīvo pēc aborta, ir daudz ilgākas nekā tad, ja bērns piedzims un tiks nodots citas ģimenes aprūpē. Bērni, kas ieņemti krievu karavīru izvarošanas rezultātā, pelnījuši cieņu un tiesības dzīvot.” Kādas ir jūsu domas par šo viedokli?

– Krievijas iebrukums Ukrainā ir licis arī man domāt vēl dziļāk par šiem dzīvības vērtības jautājumiem. Tu pēkšņi vēl skaudrāk apjaut, cik cilvēka dzīvība ir trausla, kā tāds porcelāns – vērtīgs, bet trausls, un, ja saplīst, otras iespējas vairs nav. Tāpat bērniņš mātes miesās – ļoti vērtīgs, bet reizēm tik neaizsargāts. Neticami, ka reizēm pati māte var aiziet pie ārsta un atļaut šo dzīvību sasist sīkās lauskās, kuras vairs nekad atpakaļ salīmēt nevarēs.

Ja runājam par izvarotajām sievietēm, seksuāla vardarbība, bez šaubām, ir nosodāma neatkarīgi no tā, vai tā veikta kara vai miera apstākļos. Bet aborts neatrisinās visas problēmas. Kara apstākļos sievietes fertilitāte jeb auglība milzīgā stresa dēļ ir ļoti samazināta. Pat fizioloģiskos miera apstākļos apaugļošanās iespēja, nelietojot kontracepciju, ir 25%, bet kara apstākļos sievietēm pat var novērot tā saukto amenoreju, kad mēnešreizes vispār pazūd, un apaugļošanās iespēja tad ir 0%. Ļoti bieži kara apstākļu radītā stresa dēļ pat gribēta grūtniecība var pārtraukties ar spontānu abortu.

Kāpēc to visu pieminu? Pirmkārt, lai izgaisinātu mītu, ka, ja ir bijusi izvarošana, tad noteikti būs grūtniecība, – tas tā nav. Otrkārt, ko tad darīsim ar tām sievietēm, kuras varbūt ir izvarotas pat vairākkārt, bet grūtniecība nav iestājusies? Un pat ja ir grūtniecība, tad aborts it nemaz neatvieglos sievietes dvēseles ciešanas un piedzīvoto pazemojumu. Vispirms jau būtu jāsāk ar psihologa konsultāciju, varbūt pat vairākām. Tas, ka ukraiņu sievietēm, kara bēglēm, bez formalitātēm piedāvājam valsts apmaksātu abortu un neprasām policijas izziņu un ārstu konsultantu slēdzienu, un atņemam obligāto 72 stundu pārdomu laiku – šī ātrā un it kā atvieglotā palīdzība patiesībā, manuprāt, nav palīdzība, jo sieviete ar savām sāpēm dvēselē paliek viena.

Rodas arī jautājums, vai, piemēram, gūstā saņemtie krievu karavīri arī būtu jānogalina – tā vienkārši?

Turpinot kara tēmu, nāk prātā fakts, ka Krievijā, starp citu, ir viens no augstākajiem abortu rādītājiem pasaulē – ik gadu tiek veikti aptuveni 30 aborti uz katrām 1000 sievietēm vecumā no 15 līdz 45 gadiem*. Ik gadu tiek veikti vairāk nekā pusmiljons abortu. Ja valsts mērogā cilvēka dzīvība nav vērtība jau no paša iesākuma, tad laikam nav nekādu šķēršļu savus karavīrus sūtīt vardarbīgā karā, lai tie nogalinātu citus un paši ietu bojā. Tad nav nozīmes, vai ir par dažiem tūkstošiem cilvēku vairāk vai mazāk, jo vērtība jau nav cilvēks, bet gan teritorija un vara. Tāpat varam to vispārināt, domājot par abortiem: ja tu spēj nogalināt bērnu savā miesā, tātad tev svarīgāka ir savas dzīves kontrole jeb vara un sava miesa jeb teritorija, kurā kāds ienāca negaidīti un neplānoti.

Lielākais karš, kas notiek nepārtraukti, ir karš par cilvēka dzīvību, un aborts ir viena no spēcīgākajām stratēģijām.

– Kāpēc jūs savulaik atteicāties veikt abortus?

– Pirms divpadsmit gadiem, kad kļuvu par kristieti, kad iepazinu Dieva mīlestību uz cilvēkiem, un saprotot, ka Jēzus nomira arī par mani, lai es dzīvotu un lai dzīvotu jebkurš cilvēks, es vairs nespēju pacelt roku pret kādu, kurš ir nespēcīgs un pats sevi aizstāvēt nespēj.

– Vai jums ir nācies piedzīvot situāciju, kad jūsu nostājas dēļ sieviete saglabā bērniņu, nevis vienkārši aiziet pie cita daktera, kurš viņai veic abortu?

– Tas nav bieži, bet ir bijis. Taču ne tāpēc, ka mana nostāja šajā jautājumā nostrādātu, bet tāpēc, ka ir izdevies sievieti uzklausīt, iedziļināties viņas satraukumos un sāpēs – ir izdevies uzvedināt  uz domām, kuras patiesībā jau viņas sirds dziļumos mutuļo.

Daudz biežāk savā ikdienā saskaros  ar situācijām, kad sieviete nevēlas veikt abortu, bet ārsti uz to mēģina piespiest, ja konstatē kādu anatomisku vai ģenētisku novirzi. Tad sieviete bieži meklē ārstu, pie kura var turpināt grūtniecības aprūpi bez morāla spiediena un nosodījuma par savu izvēli neveikt abortu. Vēl ir situācijas, kad citi kolēģi sievietei ir ieteikuši veikt abortu tāpēc, ka, piemēram, sievietei jau ir bijuši trīs ķeizargriezieni, vecums esot neatbilstošs vai ir maza vecuma starpība starp bērniem un tā tālāk. Tad sievietes kādreiz vienkārši man piezvana un jautā: “Ko jūs par to sakāt?”

– Cilvēkiem ir priekšstats, ka, ja ginekologs netaisa abortus, tad šim mediķim ir liegta iespēja strādāt profesijā. Jūsu piemērs liecina, ka tā nebūt nav. Vai Latvijā ir daudz ginekologu, kas ir atteikušies veikt abortus?

– Tas, vai ginekologs veic vai neveic abortus, pilnīgi noteikti neietekmē viņa profesionalitāti, jo aborta veikšana principā ir ļoti primitīva medicīniska manipulācija, līdzīga citām medicīniskām manipulācijām. Aborts kā tāds vispār nav stāsts par medicīnu – tas ir ļoti vulgārs, bet ar likumiem un cilvēktiesībām nomaskēts uzbrukums cilvēka dzīvībai un būtībai.

Jā, zinu vairākus kolēģus, kas neveic abortus. Ne visi par to ir gatavi runāt publiski, jo uzreiz ir jābūt gatavam paskaidrot un aizstāvēt savu pozīciju, un ne visi ar šo neērtību vēlas saskarties. Bet kādreiz ir arī tā, ka ginekologs var strādāt darbavietā, kur viņam šāda izvēle pat nav jāizdara, piemēram, dzemdību nodaļā – tur abortu veikšana vienkārši neietilpst ārsta darba pienākumos.

– Esmu dzirdējusi lietojam visdažādākos terminus, runājot par abortu, piemēram, nevēlamas grūtniecības pārtraukšana, augļa evakuācija jeb izņemšana, no otras puses – nedzimuša bērna slepkavība, priekšlaicīga bērna bojāeja, grūtniecības pārtraukšana, kas beidzas ar augļa nāvi, un citus. Kurš, jūsuprāt, ir precīzākais termins un kuru jūs pati lietojat, domājot un runājot par abortu?

– Visās aborta definīcijās tiek minēts vārdu salikums “grūtniecības pārtraukšana vai izbeigšana”, bet vārds “grūtniecība” šajā kontekstā man pavisam nepatīk, jo tas tiešām apzīmē sievietes stāvokli un šis stāvoklis, kas konkrētajā mirklī rada neērtības, tiešām arī tiek pārtraukts, un tad tas attaisno arī šo teicienu, ka mans ķermenis ir mana izvēle. Bet, ja aborts jādefinē pēc būtības, es teiktu, ka aborts ir mākslīga cilvēka dzīvības pārtraukšana dzemdē jeb intrauterīnajā attīstības periodā. Un tad gan mēs saprotam, ka runa vairs nav tikai par sievietes ķermeni, bet par dzīvību, kas atrodas sievietes ķermenī.

– Atgriežoties pie jautājuma par likuma ierobežojumiem… Ir dzirdēti argumenti, ka ar likumiem neko mainīt nevar, vajag radīt gan sabiedrībā, gan no valsts puses atbalsta sistēmu, kas mazinātu abortu skaitu. Vai piekrītat? Kas būtu lielākais atbalsts sievietei, jaunai meitenei?

– Skatoties pasaulē kopumā, pēdējo 30 gadu laikā 59 valstis ar likumdošanu abortu ir darījušas pieejamāku, bet tikai 11 valstis ir ieviesušas lielākus vai mazākus ierobežojumus. Latvijā likumdošana nav mainīta pēdējos 30 gadus, un pie mums likums atļauj sievietei veikt abortu līdz divpadsmitajai grūtniecības nedēļai, kad bērniņš jau ir izveidojies. Mākslīgais aborts arī maksā ļoti lēti – nieka 100–150 eiro –, tātad arī finansiāli tas ir viegli pieejams. Likumi ir spēcīgs instruments, ar ko var regulēt ļoti daudzus procesus valstī.

Bieži tiek argumentēts, ka, aizliedzot abortus, pieaugs nelegālo abortu skaits un sievietes mirs antisanitāros apstākļos. Pirmkārt, nelegāls aborts – tas nenozīmē uzreiz antisanitārus apstākļus vai neprofesionālismu. Nelegāls aborts būs arī tad, ja to veiks profesionālis ārstniecības iestādē, bet noformēs citādāk sievietes medicīnisko karti, vai arī šo abortu veiks privāti, to vispār nekur oficiāli neuzrādot. Starp citu, ASV ik gadu 2–12 sievietes mirst no komplikācijām, kas radušās pēc legāli veikta aborta. Tātad no aborta sekām var nomirt, veicot abortu gan legāli, gan nelegāli. Pastāvot aborta aizliegumam, jārēķinās, ka būs sievietes, kas aizbrauks uz citu valsti, būs sievietes, kas meklēs dakteri, kurš būs gatavs veikt šo abortu nelegāli, tomēr daļa sieviešu vienkārši neveiks abortu, jo tas nebūs pieejams.

Likums bieži vien mums liek domāt tā: ja jau ar likumu tas ir atļauts, tad tas nav nekas nepareizs vai slikts. Iedomājieties, ja zādzības minimālās algas apmērā ar likumu būtu atļautas, jo nozagt kaut ko līdz 500 eiro apmērā it kā nebūtu nekas, bet tās zādzības, kur zaudējums pārsniegtu 500 eiro, – tās tad nu gan būtu jāsoda. Pirmkārt, pilnīgi noteikti pieaugtu sīko zādzību skaits, otrkārt, pieaugtu lietu skaits tiesās, kur būtu mēģinājumi pierādīt, ka nozagtais tomēr bijis vērtībā zem 500 eiro un ka tas ir jau legāli. Ar abortiem ir līdzīga situācija: līdz divpadsmit nedēļām sieviete var vai nu gribēt paturēt šo bērniņu, vai arī veikt abortu, bet pēc divpadsmit grūtniecības nedēļām tas jau ir nelegāli un ir noziegums. Bet cilvēks taču nesākas ar divpadsmito grūtniecības nedēļu! Sestajā grūtniecības nedēļā viņam jau pukst sirsniņa, ko var konstatēt arī ultrasonogrāfijā.

Manuprāt, vienīgā pārliecinošā situācija, kad būtu pieļaujams aborts, ir tad, kad grūtniecība apdraud sievietes dzīvību – ja grūtniecības dēļ ir ļoti augsts risks nomirt sievietei. Minēšu dažus piemērus. Mediķu taktika visā pasaulē būs vienāda, ja tiek konstatēta ārpusdzemdes grūtniecība. Tāda grūtniecība pilnīgi noteikti ir nekavējoties jāpārtrauc, jo tā ir 100% letāla – bērns nevar attīstīties ārpus dzemdes dobuma, un, ja grūtniecību nepārtrauks, tā būs arī sievietei nāvējoša.

Otrs piemērs: grūtniecība rit pilnīgi normāli, bet pēkšņi rodas sievietes dzīvības apdraudējums, piemēram, sākas grūtniecības sarežģījums – preeklampsija –, kas apdraud gan bērna, gan mātes dzīvību, vai, piemēram, strauji noritoša agresīva onkoloģiska saslimšana, kas atkal apdraud mātes dzīvību. Tad arī grūtniecību mākslīgi pārtrauc, bet bērniņu taču tāpēc nenogalina, viņu glābj un aprūpē kā priekšlaikus dzimušu. Tāpat ir saslimšanas, kuru gadījumā grūtniecība ir kontrindicēta, piemēram, dažas sirdskaites, bet šajos gadījumos, manuprāt, būtu jānodrošina valsts apmaksāta kontracepcija, lai līdz abortam nemaz nenonāktu.

Protams, ļoti gribētos, ka abortu sieviete neveic nevis tāpēc, ka likums to aizliedz, bet tāpēc, ka viņas sirdsapziņa to neļauj, ka pirmā mūsu rekcija būtu – kā palīdzēt šai sievietei vai varbūt bērniņam, ja ir konstatētas kādas problēmas, nevis – kā atbrīvoties no kāda, kurš neatbilst mūsu vēlmēm un pieprasījumam.

Domājot par tiem gadījumiem, kad bērniņam grūtniecības laikā konstatē kādu patoloģiju, – tas vairs nav tik viennozīmīgi. Mūsu klīnikā kādai grūtniecei grūtniecības sākumā bērniņam tika konstatēta ļoti smaga sirdskaite – pulmonālā vārstuļa atrēzija. Visi vienbalsīgi uzstāja, ka šī grūtniecība ir jāpārtrauc – jātaisa aborts –, jo tāpat bērniņš neizdzīvos un, ja izdzīvos, tūlīt pēc dzemdībām nomirs. Latvijā šai ģimenei patiešām nebija nekādu izredžu, bet viņi bija apņēmības pilni nepadoties – atrada labu kardioķirurgu Austrijā, devās uz turieni dzemdēt, un tur bērniņam pēc dzemdībām tika veiktas divas nopietnas sirds operācijas. Šobrīd šis puisītis ir divarpus gadus vecs, pilnīgi normāli attīstīts, aktīvs un dzīvesprieku dot gan vecākiem, gan mums.

– Kas būtu lielākais atbalsts sievietei, jaunai meitenei, lai viņa neizvēlētos abortu?

– Būtu labi, ja sievieti, tiklīdz viņa izteiktu vēlmi veikt abortu, varētu nosūtīt uz kādu dienestu, kur šādas sievietes tiktu uzklausītas un kur tiktu apzināts tas, kas viņas uz to mudina un kādas ir viņu vajadzības – kādai varbūt vajag psihologa palīdzību, jo dažādu iemeslu dēļ apjukums ir ļoti spēcīgs, kādai varbūt vajag šo drošību, ka būs, kur dzīvot, ka būs drēbītes, gultiņa un viss pārējais, kas nepieciešams, kādai varbūt vajag nodrošināt regulāru nokļūšanu līdz ārstniecības personai, kādai vienkārši vajag citu sieviešu sabiedrību, kuras iet cauri līdzīgai situācijai. Pasaulē samērā liela problēma ir neauglība, un būtu taču ģimenes, kas šo bērniņu pat adoptētu, bet tad sievietei ir jābūt šai drošībai, ka sabiedrība nenosodīs un ka likums būs viņai labvēlīgs arī šādā situācijā, kad viņa atsakās no piedzemdētā bērniņa.

Bet reizēm psiholoģisks atbalsts vajadzīgs arī sievietēm pēc četrdesmit, tāpēc es teiktu, ka vecums nav noteicošais. Manā kabinetā nesen gauži jo gauži raudāja nepilngadīga meitene, kad konstatējām faktu, ka mazulītim apstājusies sirsniņa. Grūtniecība nebija plānota, bet fakts, ka tā ir apstājusies agrīnā stadijā, meitenei ļoti, ļoti sāpēja.

Ņemot vērā demogrāfisko situāciju mūsu valstī un dzimstības samazināšanos, valsts politikai jābūt vērstai uz dzimstības veicināšanu gan ar adekvātiem piedzimšanas pabalstiem, gan ar mājokļa pieejamību, gan arī dažādiem atvieglojumiem ģimenēm ar bērniem un arī vientuļām sievietēm ar bērniem. Respektīvi – bērna piedzimšanai pozitīvi jāatspoguļojas gan finansiāli, gan sociālās privilēģijās, gan sabiedrības atbalstā.

Nav nekā dārgāka un vērtīgāka par cilvēka dzīvību. Mīlēsim sevi un citus un pieņemsim arī tos cilvēkus, kas ienāk mūsu dzīvē neplānoti, lai mēs mijiedarbotos un pieaugtu savstarpējā cieņā un sapratnē!

www.johnstonsarchive.net/policy/abortion/ab-russia.html

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.