Gatis Šmits: Kļūstam par baru, kam var iestāstīt un nodarīt pilnīgi jebko ^{Apriņķis.lv}

– Biļetes uz “(re)evolūciju” nopirkt nevar, tātad izrāde ir ejoša.

– Tā ir tāda… cienītājiem. Tā īsti nav drāma – izrāde ir domāta kā nekaitīga, kontrolēta opozīcija. Harari apraksta kaut kādas nākotnes lietas, it kā uzrādot iespējamās problēmas un cilvēku bailes šajā sakarā. Tas veido komēdiju, bet lugā īsti nav novērtējuma šai parādībai, nav pateikts, ka pēc definīcijas tas patiesībā ir fašisms, jo uzskata, ka vajag veidot labāku, uzlabotu cilvēku, kamēr daļa kļūst par liekajiem cilvēkiem. Mēs izrādē pieskārāmies šai tēmai, jo šķita, ka to vajag darbināt, bet nekādas revolucionāras lietas tur nav. Tas ir vairāk tāds cilvēcisks skats, ko darīt, kad ir iestājusies bezcerīga kontrole.

– Tas ir ārkārtīgi svarīgi – zināt, ko darīt. Jo globālā kontrole jau ir okupējusi sabiedrību.

– Šī problēma ir globāla visā Rietumu pasaulē – vienādi izpaužas gan ASV, gan Francijā, gan Latvijā. Pēdējo 30–40 gadu laikā ļoti nemanāmi ir mainījusies visa sabiedrības uzbūve, un arvien biežāk visā pasaulē cilvēkiem rodas pamatotas aizdomas, ka valdošā elite nepārstāv viņu intereses, visos medijos stāstot par ekstrēmi labējiem spēkiem, kas tā vai citādi šobrīd uzvar. Ir runa par to, kā pretoties, lai panāktu, ka politiskā vara patiešām nostājas sabiedrības un Latvijas iedzīvotāju, nevis globālistu pusē.

– Nesen vienā no intervijām teici, ka netici pašreizējai Latvijas varai.

– Pirmo reizi nepiedalījos Saeimas vēlēšanās, jo, ja tur joprojām ir tā pati “mazā elite”, vēl arī Šlesers, nekas nemainīsies. Saproti, es neesmu tas, ar ko par šo runāt, jo mans interešu loks ar viņējo nepārklājas, un es neesmu par to bēdīgs. Un te vairs nav runa par to, kurš būs koalīcijā un kurš ne. Sabiedrībā lēnā garā ir nomainījušās prasības no prasmēm un kompetences pret lojalitāti. Izvirzās lojālākie, nevis zinošākie vai talantīgākie. Un tas notiek visās dzīves frontēs – nevienā nozarē nevaram runāt par brīvu, godīgu konkurenci.

Pie šādas situācijas lielā mērā vainīga ir arī prese, jo izvēlas, ko un par ko vēstīt un ko ne. Kaut vai, piemēram, par to, ka nav notikusi nekāda analīze par Covid-19 politiku – kas bija pareizi, kas ne un kā varēja notikt tā, ka pirmo reizi vēsturē cilvēkiem Rīgā bija jāstāv rindā uz testiem ar galvas maisiem un pasēm, kas pat hitleriešu laikā nebija. Redzot ko tādu, tas mani dara ļoti, ļoti uzmanīgu, tāpat kā jebkuru cilvēku, kurš domā un vērtē. Jo maskas... Ir zināms, ka tās nepalīdz šai lietai, tieši otrādi. Bet ir noticis tā, ka visai pasaulei tika izskalotas smadzenes un piespiests to darīt bez pierādāma zinātniska pamatojuma.

Tas ir fakts, ko vairs nav iespējams noslēpt. Baidens, šķiet, bija pirmais, kurš publiski pauda bažas par 5,3 miljoniem vakcinēto bērnu. Tomēr tas arī pie mums tiek izbīdīts cauri, un, lai ar cilvēkiem, arī bērniem, to izdarītu, ir vajadzīgs balsu vairākums. Kovidnaudas apgūšana turpinās, tāpēc mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai, ja kaut kas tāds atkārtotos, nebūtu tā, ka Latvijas valdība izpilda koruptīvu globālistu norādījumus.

Anglijas parlamentā šobrīd notiek debates par to, ka ir ārkārtīgi liels – aptuveni par 20% – mirstības pieaugums pirmo reizi simt gadu laikā, kas sākās uzreiz pēc vakcinēšanas. Arī Eiroparlaments, slimnīcas burtiski kliedz par to. Šādi rādītāji – pieaugums par aptuveni 18% – ir visā Eiropā. Latvijā ir mazāks skaitlis, jo mazāk arī rāvās vakcinēties. Šie skaitļi tiek slēpti, tātad tiek darīts tas pats, kas Otrā pasaules kara laikā, tikai baltākiem cimdiem. Dzimstības un mirstības koeficients, kas nebija mainījies 50 gadus, uzreiz pēc vakcinācijas sākšanās strauji mainījās. Un mirst jauni cilvēki.

Un daļa cilvēku tagad jūtas sasmērējušies. Piemēram, ja tu esi skolas direktors un biji tas, kurš lika bērniem valkāt maskas, sēdēt stundām ilgi slēgtā telpā, elpojot savu ogļskābo gāzi... Smadzeņu darbībai vajadzīgs skābeklis, bet bērns elpo savu CO₂ – par to īstenībā vajadzētu cietumā ielikt. Tas, ka nebija pretošanās, ir unikāls fenomens. Cilvēks, izrādās, ir ar mieru dzīvot šādu dzīvi, izvēlas visam piekrist,  jo pārāk daudz ko zaudētu, ja nepiekristu. 

– Īstenībā par to nemaz nedrīkst runāt. Jo, kolīdz kāds ver muti, tiek pasludināts par antisabiedrisku elementu, naida runas bīdītāju un sazvērestības teoriju meklētāju.

– Tā tiek organizēts un kontrolēts varai nepieciešamais atbalsts. Tāpēc faktiski jebkura cita ideja tiek saukta par konspirācijas teoriju, un “Panorāmā” pakalpīgi tiek izplatīta šī biedēšana – ar virsrakstiem, ar lieliem cipariem nesaprotamā kontekstā. Citiem viedokļiem, speciālistiem, kas vēlētos runāt par šo lietu visaptverošāk, medijos ieeja aizliegta. Kovidlaikā to labi redzējām. Visas tās kampaņas tērē valsts naudu, un tā vistīrākajā veidā ir valsts cenzūras iezīme. Tūkstošiem slimnīcu pasaulē veiksmīgi ārstēja kovidu ar zālēm, kas pie mums nebija atļautas.

– Ārsti, arī sabiedriskā medija žurnālisti, strādā pēc burvju vārdiņa “vadlīnijas”. Viņi tās nedrīkst pārkāpt.

– Tāpat kā Kremļa propagandisti, ne ar ko neatšķiras. Bet tauta domā: vajag par šo runāt “Panorāmā” un kur tur vēl. Bet cita viedokļa žurnālisti tur nenonāks! Tur nekad mūžā darbu nedabūtu tāds žurnālists, kurš savas pārliecības dēļ nespētu popularizēt globālistu idejas. Un sabiedrība to pieļauj, pēdējos desmit gadus būdama pārņemta ar saviem viedtālruņiem un baidoties uzdot jautājumus... Jā, mēs kļūstam ļoti viegli kontrolējami, kļūstam par baru, kam var iestāstīt pilnīgi jebko un kam var nodarīt pilnīgi jebko.

– Interesanti, ka tas notiek it kā demokrātiskā valstī. Pamatotus, saprātīgus rakstus par globālo tirāniju “Facebook” aktīvi publicēja latviešu puisis, un, protams, “Facebook” viņa vairs nav.

– Jā, jā, tas taču skaidrs! Amerikā bija milzu tracis par to, ka Īlons Masks pārņēma kontroli pār “Twitter” četras dienas pirms vēlēšanām, un izrādījās, ka ar divām ir pietiekami, lai viens tvīts atstātu milzu iespaidu – lai nespētu ne atbildēt, ne reaģēt uz visiem meliem un neprecizitātēm, kas tika izplatītas. Soctīkli pēkšņi kļūst par milzīgu spēlētāju, ar ko var kontrolēt, ko stāstīt cilvēkiem un ko ne, ko atkārtot vēl un vēl un ko pateikt klusiņām. Tas ir plašsaziņas līdzeklis, kas var cilvēkiem iedot konkrētu orientāciju, un šī plūsma ir jākontrolē. Bet vēl līdz nesenam laikam brīvība un vārda brīvība bija ļoti, ļoti svarīgas lietas un tā ka pa īstam. Valsts kļūst administratīvāka, smagnējāka, kontrolējošāka.

Bet ir arī milzīga pretošanās – visādos interneta pakšos un uz ielām bijuši milzīgi protesti, kādi nekad iepriekš nav bijuši. Piemēram, Holandes lauksaimnieku protesti, kuru dēļ ielās izgāja vai puse valsts iedzīvotāju. Jo kārtējo vadlīniju dēļ bija plāns nogremdēt Holandes lauksaimniecību. Notika neredzēta izmēra akcijas, par ko mediji nerunāja, “Panorāma” tikai pāris reižu neitrāli pieminēja.

– Jo tas varētu sēt protestu sēklu.

– Daudzi mani domātspējīgie draugi un paziņas, ko zinu 20–30 gadus, ir novērojuši, ka pamošanās pasaulē notiek. Itālijā, piemēram, šobrīd ar pārsvaru vēlēšanās uzvar tie, kas par šīm lietām runā. Ja netiks nozagtas Amerikas vēlēšanas, par ko tiešām ir lielas bažas, varētu sākties atmoda. Visā pasaulē, sākot no breksita un tālāk caur Trampu, tomēr brīvā pasaule tā vai citādi veido paši savu valsts politiku bez propagandas no augšas. Bet kovids ļoti labi parādīja, ka propaganda ir milzīga. Biedēšana ar slimību arī ir veids, kā ietekmēt politiku. Covid-19 ir vesels trilleris – ar tiesu prāvām, vajāšanām, meliem, milzu peļņu, ko vairums izvēlas nezināt, – labāk nelīst tur iekšā.

Kas tad bija tie Kariņa valdības eksperti, kas pieņēma lēmumu, kā mēs tagad darīsim? Vienpadsmit cilvēki, no kuriem seši psihologi! Lūk, kas veido trilleri! Lūk, kas veido kampaņas gan bailēm, gan vakcīnām, gan arī antikampaņas medikamentiem, ar kuriem kovidu varētu bez problēmām izārstēt! Bet izārstēt nav izdevīgi. Un, ja mēs šos pašus cilvēkus esam ievēlējuši otrreiz, man jākļūst domīgam... Tomēr es priecājos, ka cilvēki sāk mosties. Mediji stāsta vienu, bet cilvēki mēģina filtrēt, neļauj sevi tik viegli iebāzt ķešā. Sevišķi Amerikā. Latviešus joprojām ir viegli pakļaut un kontrolēt.

– Kas ir tas, ko darām brīvprātīgi un labprātīgi, iespējams, pat neiedomājoties, ka ar to nododam sevi kontrolei?

– Pietiek jau ar viedtālruni un “Rimi” karti. Un kur tad vēl visas ierakstītās sarunas ar valsts iestādēm. Bet patiesībā viedtālrunis ir kakla siksna. Kā vasarā teica Pasaules ekonomikas forumā – mēs apņemamies viedtālruņus ievietot cilvēku ķermeņos līdz 2030. gadam. Tas it kā esot obligāti vajadzīgs, lai novērstu to un šo, un vēl to. Sociālkredītu sistēmieši par kovidpasēm teica: cilvēks jau citādi negribētu pakļauties kontrolei, bet šis ir brīnišķīgs solis, kā pārņemt kontroli ne tikai par to, kur jūs atrodaties, kādi ir jūsu pirkšanas paradumi, kā jūs pavadāt brīvo laiku, bet ļoti svarīga kļūst biometriskā informācija.

Kovidpases bija veids, kā cilvēku pieradināt pie domas, ka ir tāda digitālā karte, kas viņam kaut kur jāuzrāda. Amerikā vairākos štatos runā par tādu ID karti, kurā ir visi dati par cilvēku – gan atlaižu kartes, gan biometriskā informācija, CO₂ patēriņš, bankas konts, kontaktu saraksti un tā tālāk

– Kurā brīdī to vēl varēja apturēt? Ko mēs esam nokavējuši?

– Tas sākās ar globalizāciju 70. gadu otrajā pusē, 80. gadu sākumā, kad sāka veidot milzīgos tirgus, ieskaitot medijus, un ekonomēt uz darbaspēku. Pēc dažiem gadiem turpinājās ar  bankām, ar digitālo naudu. Lēnā garā nonācām līdz tam, kur esam; radās atkarība no reklāmām, no klikšķiem. To labi var novērot pēc Holivudas filmām, kad sāka pazust brīvība – laba, profesionāla māksla – un sākās propagandas kino. Tēmas mainās un pilnveidojas, bet brīvība pat kino ir pazaudēta.

– Ir pat jociņš, ka visvairāk balvu dabū filmas, kur galvenais varonis ir homoseksuāls melnādainais invalīda ratiņos.

– Šajā akvārijā ir mainījušies apstākļi, sāk dzīvot un dominēt citas zivis. U tās zivis, kas ir akvārijā, to nevar izmainīt. Bet tās citas zivis visvairāk baidās no kaut kādas publicitātes, kas var kaitēt viņu karjerai, tāpēc prese ir jāpabaro. Tāpat kā Staļina laikā, kā padomju laikā – arī tagad mediji pieder ideoloģijai. Tikai īsu brīdi – deviņdesmitajos – prese pie mums bija neatkarīga. Tagad neatkarība ir tikai nosaukumos. Mēs esam tiktāl notrulinājušies, ka mēs to zinām, bet klausām.

– Ne velti saka, ka informācija ir dārgākā prece.

– Ne velti arī internetu kontrolē pāris personas, kas vāc tavus datus, pārdod tos un pelna milzu naudu. Ar “Google” ir interesenti – pēdējā pusotra gada laikā ir principā dzēsti daudzi ieraksti, un arvien biežāk mēs kaut ko vairs nevaram atrast. Un ir lietas, kas ir tik dziļi noslēptas, ka ir jāmāk tās atrast – ir speciāli jāmeklē, nelīdz klasiskie atslēgvārdi.

Piemēram, ja es kādā no savu izrāžu anotācijām ierakstītu “New Yourk city”, tad, ievadot šo frāzi “Google” meklētājā, parādās aptuveni 9 miljardi rezultātu – katrā lapā 20 ieraksti, starp kuriem vajadzētu būt arī izrādes anotācijai. Tā internets sākotnēji bija būvēts – uz savienošanas principa. Taču vispirms parādās oficiālās lapas, tālāk to lapas, kas samaksājuši “Google”. Nākamajās lapās atkārtosies viena un tā pati informācija, rezultātā tu dabūsi labi ja 260 ierakstus no 9 miljardiem.

Pirmās tiek izmestas propagandai vajadzīgās atbildes. Un, tā kā cilvēks ir slinks pēc dabas, viņš tālāk par pirmajām divām lapām pat nemeklē. Tā tiek panākta vajadzīgās informācijas plūsma un uzskatu formēšana. Cenzē arī “YouTube” – tur vairs nevar atrast video par dažādām tēmām. Ir tikai oficiālās lietas no piecām lielākajām ziņu kompānijām – jebkurš jautājums atspoguļots tikai viņu skatījumā. Līdzīgi kā, ja bibliotēkā jūs nelaistu pie plauktiem, bet piedāvātu izvēlēties kādu no tām pāris grāmatām, kas stāv uz klientu apkalpošanas galdiņa. Un cilvēks paņem un neprotestē.

– Par ko varētu taisīt izrādes vēl pēc 50 gadiem.

– Svarīgi, lai tās vispār varētu taisīt un lai tās kādam būtu vajadzīgas. Starp citu, teātrim ar visu kovidu neiet nemaz tik slikti. Man baigais prieks, ka cilvēki nāk uz izrādēm, ka viņiem to vajag. Ķīnā, piemēram, teātri kā plašsaziņas līdzekļi ir izbeiguši pastāvēt, – varbūt cilvēki ir aizrāvušies ar “Netflix” un “TikTok”, vairs netic dzīvā attēla burvībai? Viss ir padarīts par preci tādā vulgārā veidā. Latvijā cilvēki nāk uz teātri, viņiem tas ir vajadzīgs. Ja nemaldos, pagājušajā gadā bija pat labāks rādītājs nekā iepriekš – viens cilvēks sezonā noskatās trīs izrādes.

– Un visbeidzot – kurā laikā tev patiktu dzīvot?

– Man vienkārši patīk dzīvot. Man tagad patīk dzīvot, un esmu pateicīgs, ka es te esmu. Jo nevar jau zināt, kā būtu dzīvot citā laikā. Var jau tā domāt, ka tieši citā laikā bija interesantāk, labāk, pārticīgāk. Jā, un 1906. gadā es varētu dzīvot mierīgi.

– Protams, ne velti par šo gadu uzņēmi filmu.

– Bija aristokrātija, bet ne tik noslāņojusies kā tagad. Tā bija inteliģentā aristokrātija. Viss bija balstīts uz kompetenci, uz izglītību. Tas bija laiks, kad cieņā bija zināšanas, kad lauku skolotājs bija autoritāte un bija arī augsti ekonomiskie rādītāji. Un tas nemaz nebija tik sen, tikai pirms 100 gadiem.