Voldemārs Lauciņš: "Lietus nolijis, kaimiņsunis rej…" jeb Dziesmiņa par "Dožģ"? ^{Apriņķis.lv}

Jautājums ir cilāts jau gana gari un plaši, tomēr tādos gadījumos nereti aiz vārdu straumēm no skata pačib sarunas pamatjautājums. Tā kā neesmu plašsaziņas līdzekļu eksperts, neieslīgšu dziļās apcerēs, vien ieskicēšu vairākus apsvērumus, kuru dēļ atbalstu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmumu.

Lietus nolijis...

TV kanāls “Dožģ” (tulkojumā no krievu valodas ‘lietus’) Krievijā pastāv jau duci gadu. Dažādo Krievijas televīzijas kanālu starpā “Dožģ” ar 80 000 abonementu sasniedz līdz pat 6 000 000 skatītāju mēnesī, no kuriem 40% Maskavā. Tātad pastāvēšanas laikā tas nav spējis piesaistīt ievērojamu – tikai apmēram 5% – Krievijas auditorijas uzmanību

Šo kanālu uzskata par valdošajai ideoloģijai opozīcijā esošu, kāpēc, liekas, tas ir pazīstams arī ārpus Krievijas. To uzsver Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes lēmuma kritizētāji, apgalvojot, ka tas visvairāk noder Kremlim. Arī es laiku pa laikam esmu paskatījies “Dožģ”, gribēdams dzirdēt kaut ko nedaudz alternatīvu no Krievijas puses, kaut ko ne tik Kremļa propagandas caurvītu.

Tomēr nav tā, ka “Dožģ” būtu vienīgais krieviski raidošais opozicionārs. Ārpus Krievijas jau ne pirmo gadu pamanāmi darbojas vairākas krievu “kompānijas”, piemēram, Vācijas raidsabiedrības “Deutsche Welle” Krievijas redakcija vai “BBC News” krievu dienests. Tātad Kremļa propagandu kritizējošajā vēstījumā “Dožģ” nav vienīgie, viņi nav unikālas zvaigznes savā segmentā.

Turklāt ir nepieciešams precizējums par “Dožģ” opozicionārismu. No vienas puses, protams, tajā atrodami dažādi Kremļa saimniekam nepatīkami viedokļi. Tomēr, no otras puses (un tas nav nekas dīvains valstī, kur valda diktatūra), šim opozicionārismam ir robežas. Viena no skaidrām robežām ir nedaudz maskēts, bet nepārprotams “Dožģ” atbalsts Krievijas 2014. gadā veiktajai Krimas aneksijai, par ko Ukraina šī TV kanāla darbību savā valstī jau 2017. gadā apturēja. Izvairīgumu atmasko viņu demonstrētajā Krievijas kartē iezīmētā Krima, vairākas īpašas reportāžas un miglainie izteikumi. Tāpēc vietā ir svarīgais jautājums: vai “Dožģ” nosacītā neatkarība ir kaut kas tāds, kas, mūsu vērtējumā, arvien ļauj nekritiski atbalstīt šo TV kanālu?

Vēl kādi kritizē šī TV kanāla finansēšanas avotus, bet par tiem labāk lai spriež eksperti.

Tiktāl, runājot ar “Otras puses” dziesmas vārdiem, par lietu, kas nolijis...

...kaimiņsunis rej...

Arī līdz 24. februārim, kad Krievija īstenoja pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, laiku pa laikam paskatījos TV kanālu “Dožģ”. Par iebrukumu viņi runāja lietas, kuras citos Krievijas televīzijas kanālos nebija pieejamas, bet, paturot prātā viņu nosacīto neatkarību un nelielo atpazīstamību, – ko tas mainīja? Tad kanālu Krievijā slēdza, un viņi redakciju pārcēla uz Rīgu. Vai tā nebija idille, ka Latvija atbalstīja Kremļa agresīvās politikas kritiķi?

Pirmo pārsteigumu plašākai sabiedrībai Latvijā “Dožģ” sagādāja augustā, intervējot Rīgas mēru Mārtiņu Staķi par lēmumu nojaukt okupekli Pārdaugavā. Žurnālistiem, protams, ir jāuzdod arī izaicinoši un nepatīkami jautājumi, tomēr šajā intervijā jautājumi nebija nepatīkami vai izaicinoši vien, bet kā nākuši no Kremļa propagandas, un neliecināja, ka žurnālistei un “Dožģ” vadītājai Jekaterinai Kotrikadzei ir jelkāda izpratne par padomju okupācijas laikā Latvijai nodarīto. Prasīt prasījās jautājums: tā bija nespēja vai nevēlme saprast, ka Latvija nav nekāda Krievijas province vai kāda no Krievijas kultūrtelpas nākusi valstiņa bez tiesībām uz atšķirīgu skatījumu uz “atbrīvotājiem” un tiem veltītiem pieminekļiem?

Jau pēc Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes sprieduma no maisa izlīda vēl daži īleni, kad “Dožģ” te atlaida, te atkal pieņēma vai nepieņēm darbā galveno visa šī procesa vaininieku, tad vēl neizpratne par Latvijas likumu prasībām vai ierašanās uz administratīvo tiesu bez tulka, it kā Latvijā bez latviešu valodas būtu vēl kāda valsts valoda.

Ja “Dožģ”, vēl esot Maskavā, varētu aizbildināties ar Latvijas vēstures nianšu nezināšanu, tad, ierodoties Rīgā, nepainteresēties par tām ir gana dīvaini uz demokrātiju orientētiem cilvēkiem un tādu cilvēku veidotai organizācijai. Rodas sajūta, ka viņi te uzturas kā vienā no Krievijas novadiem vai reģioniem.

Vai tiktāl “nolijušais lietus” nebija pietiekams iemesls, lai “kaimiņsunis rietu”?

...viņš sargā savas mājas...

Grupas “Otra puse” dziesmā “kaimiņsunis” nerej bez iemesla, viņš sargā savas mājas. Vai “Dožģ” gadījumā Latvijai arī ir jāsargā savas mājas? Un te svarīgi ir atbildēt uz jautājumu, vai Krievijas kara Ukrainā vienīgā problēma ir Krievijas prezidents, kā “Dožģ” un arī citi Kremļa opozicionāri to labprāt uzsver?

Salīdzinoši īsu brīdi pēc PSRS sabrukuma Krievijā valdīja tas, ko saprotam ar vispārēju demokrātiju, – daudzpartiju sistēma, pārskatāmas vēlēšanas vai vismaz tiekšanās uz tādām. Šādu ilgu pilnie deviņdesmitie noslēdzās ar Putina nākšanu pie varas, kas iezīmēja pagriezienu Krievijas turpmākajā attīstībā. Sekoja kari Čečenijā, Gruzijā un Krimas aneksija, pirmais kara posms Ukrainā. Pēc perestroikas demokrātiskie un uz tiesiskumu balstītie aizmetņi Putina varas laikā tika mainīti, un šodienas Krievijā valda vāji maskēta diktatūra, agresīvi žvadzinot ieročus. Putina personīgajiem kritiķiem pilna mēroga iebrukums Ukrainā liekas kā viņa personiskais karš.

Protams, Putina nozīmi šī kara izraisīšanā nevar pārvērtēt. Tomēr problēma nav tikai viņā. Tā ir sakņota viņa, viņam apkārtesošo, valsts aparāta un spēku struktūru uzticīgi kultivētajā ideoloģijā – imperiālismā –, saskaņā ar kuru krieviem un Krievijai ir īpaša loma pasaules vēsturē uz citu tautu un valstu rēķina. Latvija un latvieši šo ideoloģiju ir gana izbaudījuši, jo PSRS, lai arī pašpasludināta komunisma valsts, tika celta uz Krievijas impērijas pamatiem un nesa šo imperiālistisko ideju.

Lai cik dīvaini tas būtu, ļoti daudzi tā sauktie Putina opozicionāri arī ir šīs ideoloģijas sekotāji. Viņi gan iebilst Putinam, bet viņa padarīto – Čečenijas brīvības nepieļaušanu, Krimas aneksiju vai krievvalodīgo “aizstāvēšanu” ārpus Krievijas robežām (kur nereti ar nodomu ir izveidoti anklāvi) – šādi imperiālisti ir gatavi atbalstīt. Tāpēc, lai arī Krievijas armija Ukrainā ir okupanti, kuru nelietīgie noziegumi nepārtrauktā straumē atklājas visai pasaulei, grūtības, ar kurām sastopas Krievijas armijas karavīri ierakumos Ukrainā, viņiem nozīmē atbalsta nepieciešamību “mūsu armijai”. Kad to dara Krievijas propagandas kanāli Krievijā, tas ir viens, bet kad to dara Latvijā ielaists Krievijas opozicionārs, tas pamatoti raisa daudzus jautājumus. Vai tad te nevajag reaģēt? Reaģēt mūsu pašu drošībai, sargāt savas mājas?

Lietus ir brīnišķīga lieta izkaltušai zemei, bet vai “Dožģ” ir tāds lietus? Ar darbiem šis TV kanāls ir rādījis ko citu. Varbūt šajā gadījumā runa nav tik daudz par atspirdzinošu lietu, bet lietuvēnu, kas meklē kādu upuri? Taču tie ir tikai jautājumi, kurus, es ceru, aizvien notiekošā domapmaiņa precizēs – viņiem un mums, un arī Ukrainas uzvarai, kas Latvijai nav maza lieta.