Pāvils Brūvers: Ziemsvētku vēsts pasaulei ^{Apriņķis.lv}

Diemžēl tieši ar šādu agresīvu retoriku Ziemsvētku prieks šogad daudziem tiek sagandēts. Tas ir prātam neaptverams naids, kāds jau 10 mēnešus tiek vērsts pret Ukrainas ļaudīm, un agresijas draudi ikdienas tiek izteikti arī mums un visai pārējai mieru mīlošajai pasaulei.  Sevišķi mulsinoši ir tas, ka cilvēku slepkavošanas un citi atbaidošie varas darbi, kas šobrīd Ukrainā tiek veikti, notiek ar Dieva slavas vārdiem uz lūpām. Mūsu kaimiņi, ar savu militāro varenību lepodamies, aizvien atsaucas uz savu pareizo ticību un Dieva dotajām, svētajām tiesībām ieņemt zemes, kuras tie uzskata par savējām.

Nereti dzirdam apgalvojumu, ka tieši ticības dēļ pasaulē notiekot visvairāk vardarbības un karu. Bet vai tiešām ticība ir tā, kas šo cilvēku dvēseles piepilda ar naidu un vēlmi iznīcināt?  Vai nav tā, ka nemiers vispirms rodas cilvēka dvēselē, kas ir pilna aizvainojuma, pazemojuma, arī skaudības?  Padomju varenības sabrukums ir atstājis dziļu ievainojumu daudzu mūsu kaimiņu dvēselēs – gan aizvainojumu, gan pazemojumu, gan arī skaudību, ka citiem iet labāk nekā viņiem. Viņiem ikdienā jālieto mantas, kas nāk tieši no tiem, kurus viņi tik ļoti ienīst un nicina.  Svētie lozungi tiek lietoti tikai kā maska, zem kuras apslēpt savas nedziedinātās, naida piepildītās dvēseles. Ar patiesu ticību Dievam, ar goda došanu Ziemsvētkos dzimušajam Dieva Dēlam tam nav nekāda sakara.

Kāds Āfrikas mācītājs Ziemsvētku sprediķī savai draudzei stāstījis šādu līdzību. Bijusi kāda sieva, kurai vīrs Ziemsvētkos uzdāvinājis skaistu, ērtu bērna pārnēsājamo somu. Viņa ielikusi bērnu jaunajā somā, sakrāvusi uz muguras kaudzi veļas un devusies uz pāris kilometru attālo aku to mazgāt.  Nonākusi pie akas, viņa palaida bērnu spēlēties, bet pati cītīgi berza veļu uz tuvējā akmens. Pēc brīža viņa sadzirdējusi bērna kliedzienu – izrādās, bērns spēlējoties iekritis akā, bet, tā kā aka bijusi pārāk dziļa, lai viņa bērnu no tās izvilktu, viņa paņēmusi izmazgāto veļu un skaisto  bērna somu un devusies mājās. Kad mājinieki jautājuši, kur palicis bērns, viņa atbildējusi, ka bērns iekritis akā, bet, par laimi, viņai palikusi skaistā bērna soma, un par to viņa varot šajos Ziemsvētkos priecāties. 

Afrikāņu mācītājs ar šo līdzību gribēja uzskatāmi parādīt, ka sabiedrība Ziemsvētku saturu ir pazaudējusi, palikusi vienīgi čaula – tā soma. Palikušas vien skaistās Ziemsvētku tradīcijas, bet pats Ziemsvētku bērns jau sen ir izkritis, un neviens par to nebēdā. Domāju, ka šī līdzība zināmā mērā raksturo arī mūsu sabiedrības attieksmi pret Ziemsvētkiem – mums ir skaisti rotātas eglītes, Ziemsvētku tirdziņi, gādājam dāvanas, bet vai pats Ziemsvētku kodols – Dieva Dēls – šajos svētkos netiek aizmirsts? Vai mēs dodam Viņam godu?

Acīmredzot tā arī ir tā nelaime, kas šobrīd pārņēmusi Krieviju. Viņi gatavojas saviem Ziemsvētkiem, Dieva Dēlu atstājot aiz durvīm. Miera un mīlestības svētkus tur gatavojas svinēt ar nāvi un iznīcību nesošām raķetēm un prātam neaptveramām zvērībām Ukrainas okupētajos apgabalos. Lai Dievs dod, ka šajos Ziemsvētkos ļaužu sirdis aizsniegtu šo svētku centrālā vēsts – pats Dievs sūtījis savu Dēlu, lai glābtu grēkos un postā kritušo cilvēci. Lai šī vēsts atnes cilvēkiem mieru, prieku, savstarpēju saprašanos, lai viss aizvainojums, viss pazemojums, visa skaudība un viss ienaids tiktu dzēsts.  Lai šis Ziemsvētku brīnums patiesi notiek vispirms mūsu sirdīs un tad visā pasaulē! Priecīgus Ziemsvētkus!