Ziemassvētku laika pārdomas: Jēzus Kristus – jā, bet kāpēc baznīca? ^{Apriņķis.lv}

Kaut arī vieni no svarīgākajiem kristiešu svētkiem bauda neapstrīdami lielu sabiedrības iesaisti, gatavošanās tiem – cilvēku masas tirdzniecības vietās un pakomātu tīklu pārslodze interneta iepirkumu piegādē – neliecina par saikni ar Ziemassvētku svinību sākotnējo iemeslu, par baznīcas sludināto Jēzus Kristus gaidīšanu. Vai nesanāk tāda kā disonanse? Vai baznīcas mācības pamatā tapušu svētku gaidīšana un svinēšana neietekmē kristīgo dievnamu patukšos solus?! Ziemassvētku laiks ir labs iemesls pameklēt atbildi, kuru šoreiz šķetināšu sabiedrībā plaši novērotā pretstatījumā starp attieksmi pret Jēzu Kristu, kuru vairums uztver pozitīvi, un pret kristīgo baznīcu, kurai paliek vairāk negatīva loma. To daru ar cerību piekļūt tuvāk Ziemassvētku kodolam.

Jēzus Kristus kā pozitīvais tēls

Viens no Ziemassvētku laika inventāra priekšmetiem gan TV un filmās, gan arī ne vienā vien dievnamā ir Bētlemes ainiņa – lielāku vai mazāku figūru un būvju grupa ar Jēzus Kristus lellīti silītē, Jāzepu un Mariju tai līdzās, un tad jau pēc iespējām un iztēles – ganiņiem, Austrumu gudrajiem, dažādiem mājlopiem utt. Silītē esošā Jēzus lellīte ir pozitīvā stāsta sākums. Kā gan citādāk? Kuram tad var būt iebildes pret gultiņā mierīgi dusošu sārtvaidzi bērnu?

Pozitīvais stāsts turpinās ar Jēzus nostāšanos pret liekulīgajiem farizejiem (par kuriem gan vairumam cilvēku ir visai miglains priekšstats, tikai tik, ka tie ir sliktie), kā apbrīnotāju ielenktu skolotāju un visu iespējamo labo lietu aizstāvi un cīnītāju par katru nomaldījušos avi utt. Šī pozitīvā stāsta noslēgumā ir Lieldienu ciešanu laiks, kur atkal Jēzus, sabiedrības nesaprasts, tiek tiesāts par pasaules grēkiem (lai arī kas tie būtu) un kā varonis uzmirdz ar nāvi pāridarītāju un pasaules ļaunuma priekšā.

Tāds, klišejiski vienkāršots, ir populārais Jēzus tēls – skolotājs, kuru var citēt kā skaistu dzejoli, taisnības aizstāvis, kuru var apbrīnot un likt par paraugu. Saprotams, ka sabiedrība ir gatava šādu pozitīvo tēlu laiku pa laikam atcerēties, kad citi pozitīvie tēli ir jau apnikuši vai vēl nav parādījušies.

Baznīca kā darvas karote medus mucā

Pozitīvā tēla Jēzus vienīgais mīnuss ir tas, ka viņu saista ar baznīcu – gana nepopulāru iestādi. Sabiedrības ieskatā, baznīca nav nekas labs, jo vēstures gaitā un arī vēl šodien ir gana daudz, ko tai pārmest. Patiesībā, tas pat ir labais stils – iemācīties kādus baznīcu vainojošus pamatfaktus un tad tos iespēlēt pareizā vietā un laikā. Piemēram, nekad nenoveco pārmetumi baznīcai par krusta kariem. Tāpat uz urrā iet ar baznīcu saistīto cilvēku nolikšana pie vietas, kur nekļūdīga sudraba lode ir mācītāju vainošana alkoholismā, amorālā dzīvesveidā un iedzīvošanās uz draudzes rēķina. Šos trīs var izmantot gan atsevišķi, gan pamīšus.

Vēl vairāk – tā kā baznīcai pienākas mīlēt visus, tad baznīcas kritiķi visvairāk nevar saprast, ja kāds viņu žultaini klišejiskajai darvas liešanai atļaujas nepiekrist. Tādam ir jābūt indoktrinētam vai pamuļķim, vai abiem kopā.

Nav jau tā, ka minētie (un arī citi) pārmetumi vienmēr ir bez pamata. Tik tiešām baznīca vēstures daudzo gadsimtu gaitā ir pieļāvusi daudzas kļūdas. Tāpēc par pamatotiem pārkāpumiem negribētos ticīgos aizbildināt, un tādai rīcībai nav pamata Bībeles mācībā.

Tomēr ne katrā gadījumā pārmetumi baznīcai ir pamatoti. Ko darīt šādā gadījumā? Vai kristiešiem būtu jāuzklausa nepamatoti spriedumi, kuru pamatā ir maz zināšanu un spriešanas spēju?

Neliela korekcija tik pierastajai klišejai

Aprakstītajam un tik ierastajam attēlojumam tomēr būtu vajadzīgs kāds precizējums, jo kļūdains ir ne tikai nekritiski negatīvais baznīcas attēlojums, bet arī pozitīvais Jēzus tēls.

Jēzus Kristus izpratnes precizējums ir nepieciešams, jo, lai arī īsi pēc dzimšanas viņš tika guldīts silītē un vēlāk tiešām sacīja daudzas nozīmīgas un gudras lietas, kā arī tieši Jēzus Kristus ir tas, kas tik ļoti iestājās par daudziem dzīves pabērniem un mudināja to darīt arī ticīgos, tomēr kļūda ir tajā, ka pie šī apraksta Jēzus Kristus kā personas un viņa darbu apraksts apraujas. Proti, pozitīvais Jēzus ir tikai puse no Bībelē aprakstītā Jēzus Kristus. Trūkstošās Jēzus Kristus personas un viņa darba daļas nav mazāk nozīmīgas, un tās pamaina kopējo ainu. Proti, Jēzus Kristus nāk pie grēciniekiem, tādiem, kas atzīst savu grēku. Bet jebkura runa par grēku mūsdienās nav populāra. Un tikai kā grēcinieks cilvēks var būt tas apspiestais un vajātais, par kuru Jēzus Kristus iestājas. Jēzus Kristus nenostājas par pasaulīgu vājo, kas mūsdienās ir tik ļoti populārs. Visbeidzot – Jēzus Kristus ne tikai mira pie krusta, Jēzus Kristus augšāmcēlās. Un ar augšāmcelšanos cilvēkiem ir vēl lielāka problēma nekā ar visu iepriekšminēto.

Vispirms cilvēku pieredzē – miris ir miris, un Jēzus Kristus augšāmcelšanās nozīmē, ka Jēzus Kristus nav vienkāršs cilvēks, Jēzus Kristus ir Dievs, viņš ir dzīvs aizvien. Un tad tas nozīmē, ka arī apgalvojums par Jēzus Kristus kā tiesātāja nākšanu ir tikpat reāls. Cik populārs ir pilnais Jēzus Kristus tēls? Tas gan nenozīmē, ka Jēzus Kristus nebūtu iespēja – vienīgā iespēja – grēciniekiem, bet tas nozīmē, ka grēcinieks nevar komfortabli grēkot. Grēciniekam – man un tev – ir jāmainās.

Vai ir kāds nozīmīgs, izpratni par baznīcu kaut nedaudz uzlabojošs fakts? Jā. Lielākā daļa nepamatoto apvainojumu baznīcai ceļas no tā, ka cilvēki vairs īsti nezina, kas baznīca ir. Vairums domā, ka baznīca ir pārcilvēku, svēto iestāde, kamēr baznīca ir Jēzus Kristus apžēlotu grēcinieku apvienība. Proti, baznīcas draudzei Dievs nav apsolījis cilvēciski redzamu un izvērtējamu svētumu, bet gan to, ka būs klāt šai grēcinieku kopai. Mums, cilvēkiem, ir ļoti grūti to saprast un saredzēt, ka svētais Dievs ir klāt reizēm tik nesvētu cilvēku – apžēlotu grēcinieku – kopā. Vai tas neliek Dievu apšaubīt? Ļauj, bet tieši nesvētu cilvēku kopa – baznīcas draudze – reizēm ir tik pārliecinoša par svētā Dieva klātbūtni, jo Jēzus Kristus nav pareizs skolotājs labajiem cilvēkiem, bet glābējs grēciniekiem. Un to pieņemt var tikai tad, ja šai grēcīgo cilvēku kopā ļauj Dieva Vārdam veidot baznīcu. Par pārējo var un vajag runāt detaļās, bet par šīm divām lietām ir labi būt skaidrībā, jo īpaši Ziemassvētku laikā, kad tik daudz apkārt runā un sabiedrība saskaras ar Jēzus Kristus dzimšanas notikumu.

Lai katrā namā priecīgi un gaiši Ziemassvētki – Jēzus Kristus dzimšanas svētki – un ir laiks arī padomāt par šo svētku dziļāko nozīmi – Jēzu Kristu un baznīcu!