Izcilais Latvijas pirmās brīvvalsts senators Augusts Lēbers ^{Apriņķis.lv}

Augusts Džons Lēbers dzimis 1865. gada 7. oktobrī Rīgā tirgotāja un Lielās ģildes vecākā Teodora Karla Frīdriha Lēbera divu dēlu ģimenē. 1884. gadā viņš absolvēja Rīgas guberņas ģimnāziju, pēc tam iestājās Tērbatas Universitātes Juridiskajā fakultātē, kuru pabeidza 1888. gadā. 1889. gadā “doktorants no Vidzemes” Getingenes Universitātē Vācijā aizstāvēja tiesību zinātņu doktora grādu ar disertāciju “Soda naudas par preču piegādes neizpildīšanu”. Vienu gadu papildinājās Francijā un Anglijā.

Profesionālā un sabiedriskā dzīve

Par pirmo darbavietu Augustam Lēberam 1890. gadā kļuva Rjazaņas guberņas apgabaltiesa, kur viņš bija sekretāra palīgs. 1892. gadā Lēbers atgriezās Rīgā, bija zvērināta advokāta palīgs, no 1896. līdz 1918. gadam – zvērināts advokāts.

1898.gadā Augusts Lēbers iegādājās zemesgabalu jaunajā Ogres kūrortā, kas bija kļuvis par iecienītu rīdzinieku atpūtas vietu. Pirmajā pasaules karā māja Poruka ielā 3 tika sagrauta, tomēr 1926. gadā atkal atjaunota. Līdz pat 1939. gadam Lēberu ģimenei Ogre saistās ar skaisti pavadītām vasarām, ar atpūtu Ogres upes krastos un pastaigām priežu klātajos kalnos.

No 1905. līdz 1907. gadam A. Lēbers strādāja par jūras tiesību pasniedzēju Rīgas jūrskolā, bet no 1912. līdz 1914. gadam bija Rīgas Politehniskā institūta mācībspēks vispārējo tiesību teorijā un tirdzniecības tiesībās. No 1908. līdz 1915. gadam bijis Rīgas pilsētas 5. dzīvokļu nodokļu komisijas loceklis.

Lielinieku varas laikā pēc kratīšanām Rīgas dzīvoklī 1919. gadā A. Lēberu uz vienu diennakti apcietināja, pēc tam viņš strādājis par smagu nastu nesēju Ganību dambī un kādā dārzniecībā Pārdaugavā, jo jurista praksi turpināt nevarēja. Pārdaugavā A. Lēbers īrēja istabu, kurp viņa dzīvesbiedre katru otro dienu nesa viņam pārtiku. Vēlāk, jau miera laikos, dārzniecība kļuva par A. Lēbera hobiju.

Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gadā Augusts Lēbers, tieslietu ministra aicināts, piedalījās Latvijas augstākās tiesu iestādes – Senāta – veidošanā un kļuva par vienu no pirmajiem senatoriem. 1920. gadā A. Lēbers bija Miera komisijas loceklis, kas izstrādāja līgumu par attiecību atjaunošanu starp Latviju un Vāciju. 1922. gada oktobrī tika ievēlēts par Augstākās disciplinārtiesas locekli. No 1931. gada bija profesors. Lasījis ievadus tiesību zinātnē un tirdzniecības tiesībās.

Par nopelniem zinātnē Latvijas Universitāte Augustam Lēberam 1930. gadā piešķīra Goda doktora grādu. 1933.–1934. gadā viņš bija Civilā kasācijas departamenta priekšsēdētājs.

Senāta darbā A. Lēbers aizvadīja 20 gadu. 1938. gadā atbrīvots no senatora amata pēc paša lūguma saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu un tika iecelts par Senāta Goda tiesnesi.

Īpaši Augusta Lēbera biogrāfijas lappusēs izceļams darbs kā pasniedzējam un zinātniekam. 1919. gadā viņš piedalījies Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes izveidošanā, bija šīs fakultātes pirmā pagaidu dekāna vietnieks, no 1919. līdz 1930. gadam – fakultātes docents, vēlāk, no 1931. līdz 1935. gadam, profesors tirdzniecības tiesībās. A. Lēbera priekšmets “Tirdzniecības tiesības” esot bijis viens no grūtākajiem.

No 1922. līdz 1927. gadam A. Lēbers lasīja lekcijas arī Latvijas Tautas universitātē, bet no 1928. līdz 1931. gadam – Herdera institūtā. 1930. gadā A. Lēberam piešķīra Latvijas Universitātes Goda doktora grādu. 1931. gada janvārī viņš apstiprināts par Latvijas Universitātes profesoru tirdzniecības tiesībās, 1931. gada 16. jūlijā Ministru kabinets viņam atļāva ieņemt Latvijas Universitātes juriskonsulta amatu.

A.Lēbers sarakstījis daudz publikāciju par tiesību un tieslietu jautājumiem Latvijas un ārzemju izdevumos, ir vairāku mācību grāmatu (“Tirdzniecības tiesību pārskats” u. c.) autors. Piedalījies “Latviešu konversācijas vārdnīcas” tapšanā. Viņš bija arī latviešu valodas juridiskās terminoloģijas bāzes veidotājs, Latvijas tirdzniecības tiesību pamatlicējs. Piedalījies Baltijas valstu čeku un vekseļu tiesību unifikācijā. 1930. gadā A. Lēbers pārstāvēja Latviju Ženēvas Starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta vekseļu un čeku tiesībām, un bijis arī Tieslietu ministrijas juriskonsults.

Augusts Lēbers bija aktīvs arī sabiedriskajā dzīvē. 19. gadsimta beigās A. Lēbers bija Rīgas Velosipēdistu biedrības valdes loceklis un iestājās arī Rīgas Zooloģiskā dārza biedrībā. 1914. gadā atkārtoti ievēlēts Rīgas Dabas pētnieku biedrības revīzijas komisijā (1921–1935). Bija Latvijas Sarkanā Krusta mērķu veicinātājs un Patronāta biedrības loceklis. Starpkaru posmā bija arī Rīgas Vācu juristu biedrības un Latvijas Vēža apkarošanas biedrības darba veicinātājs, Latvijas Tiesnešu biedrības līdzdibinātājs (no 1929. līdz 1939. gadam – tās valdes loceklis), 1930. gadā – Latvijas Aerokluba mūža biedrs, bet no 1938. gada – Vācu evaņģēlisko jaunekļu biedrības goda biedrs.

A.Lēbers bija Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrības dibinātājs un priekšsēdētājs (1925–1938). Biedrība panāca, ka 1927. gadā Saeima pieņēma likumu par ugunsapbedīšanu Latvijā, bet 1939. gada 8. novembrī Ministru kabinets deva atļauju krematorijas celtniecībai Rīgā.

Privātā dzīve

Ar savu nākamo dzīvesbiedri, tobrīd astoņpadsmit gadus veco rīdzinieci Elizabeti Emīliju Mencendorfu tolaik 34 gadus vecais Augusts Lēbers iepazinās labdarības ballē teātra biedrībā “Musse” tagadējā Vāgnera ielā. Sekoja saderināšanās, un trīs mēnešus vēlāk 1899. gadā abi svinēja kāzas. Emīliju Augusts iesauca par Milu. Gan Emīlijas, gan Augusta tēvs bija Rīgas Lielās ģildes vecākie tirgotāji.

Augusta un Elizabetes ģimenē auga pieci bērni: meitas Herta, Frīda un Hilda, dēli Franks un Dītrihs Andrejs. Dēls Dītrihs (1923–2004, tiesību zinātņu doktors, profesors) atcerējās: “Tēvs bija apveltīts ar smalku humoru un cienīja atjautīgu cilvēku sabiedrību. Viņš cēlās agri, piecos sešos no rīta, šīs stundas uzskatīdams par visražīgākajām. Apkures sistēma sāka darboties ap septiņiem no rīta, tādēļ pirmajās rīta stundās viņš bieži bija redzams ar pledu uz kājām. Neatceros, ka tēvu būtu redzējis steidzamies. Viņš bija labs peldētājs. Pusstundu garo ceļu uz Senātu viņš ik dienas mēroja kājām. Vasarā ar prieku strādāja mūsu Ogres meža gruntsgabalā. Viņš bija muzikāls – labprāt sēdās pie klavierēm un intonēja kādu melodiju, dažbrīd pūta savu mežragu. Kā tēvs viņš bija mīļš. Kad strādāja Senātā, sēdēju viņam klēpī. Mūsu mājās valdīja pieticība. [..] Tēvs sekoja maniem panākumiem skolā un sportā, visādi mēģināja tos veicināt, rādot izpratni jaunatnes meklējumos. Augusts Lēbers, kas bija baudījis klasisko izglītību un pārvaldīja latīņu un grieķu valodu, centās arī mums, jaunajiem, atvērt acis antīkās pasaules vērtībām un daiļumam.”

1926.gadā Augusts Lēbers tika apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1935. gadā – ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. 1939. gadā atstājot Latviju, Augustam acīs bijušas asaras. Lēberi apmetās Polijas kampaņas laikā okupētajā Pozenē (Poznaņa). Otrā pasaules kara beigās nonāca Šlēsvigā-Holšteinā.

Augusts Džons Lēbers nomira 1948. gada 14. februārī Marnē. Urna ar viņa pelniem novietota Hamburgas Olsdorfas kapos.

1994.gadā Augusta Lēbera dēls Dītrihs nodibināja Augusta Lēbera fondu Latvijas tiesību zinātņu attīstības veicināšanai, kā arī tiesību zinātņu atziņu ieviešanai praksē, veidojot Latvijas Republiku par tiesisku valsti.