Voldemārs Lauciņš: Abreviatūra LPSR – īsa atgādne ^{Apriņķis.lv}

Šī nebūs vēstures lekcija, bet trīs daļās dalītas pārdomas par LPSR, kas pastāvēja laikā starp 1940. gadu un 1990. gadu.

Priekšvēsture: LSPR

LSPR nav kļūdaini sarindoti LPSR burtiņi, bet 1919. gadā īsu brīdi pastāvējusī LPSR “uvertīra” – Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika. To radniecība pamatojas sociālisma ideoloģijā, kas, mūsu zemē ieradusies 19. gadsimta 90. gados, vairumu latviešu padarīja “sarkanus”. Šis “sarkanums” liek veltīt rindkopu ekonomiskās sociālisma un komunisma teorijas popularitātei, kas slēpjas skaistajos apsolījumos ar “šķiru cīņu” atrisināt sociālisma mākslīgi sašķeltās sabiedrības dažādo cilvēku grupu problēmas mežonīgajā kapitālismā, lai uzlabotu “apspiesto” dzīvi šeit un tagad. Realitātē šie apsolījumi, kā katrā utopijā, ir tukši un nepiepildāmi un sociālisms spēj sniegt labumu vien mazai cilvēku grupiņai – vadoņiem, deklarēto apspiesto reprezentantiem, un tiem pietuvinātajiem – uz terora pret pārējo sabiedrību radīto sāpju un ciešanu rēķina.

Pēc sekmīga propagandas darba sociālisti “demokrātiski” ieguva varu Latvijā vēl 1917. gadā, jau ne vairs imperiālās Krievijas sastāvā. Tāpēc 1919. gadā Latvijā vairums ar entuziasmu un cerību sagaidīja komunistu lolojumu LSPR, kuru ar durkļiem atnesa slaveno latviešu strēlnieku vārdu valkājoša padomju Krievijas armijas daļa. Šī “mīlestība” gan izrādījās īsa, par ko “paldies” latviešu komunistu centībai, kas jau ļoti ātri nodemonstrēja, ka patiess sociālisms nāk ar diktatūru un teroru. Pēc šādas sāpīgas, bet ļoti nepieciešamas atmošanās jaunā Latvija padzina LSPR. Sociālisma idejas vēl baudīja latviešu sabiedrības popularitāti, bet pie varas sociāldemokrāti tā arī īsti netika.

Mazās teorētiķu komunistu šūniņas visas starpkaru brīvības laikā nīkuļoja, līdz LPSR atnesa “draudzīgā” PSRS 1940. gadā. Vēsturiskas precizitātes dēļ ir jāpiebilst, ka vairumu centīgo latviešu komunistu un citus latviešus strādnieku paradīzē PSRS iznīcināja jau Staļina terora laikā 1938. un 1939. gadā. Tik daudz par čūskām azotē.

Vēsturi okupācijas laikos apguvušie atcerēsies propagandas sapņu stāstus par PSRS okupāciju 17. jūnijā, Sarkano armiju kā atbrīvotājus sagaidījušo “pateicīgo” latviešu tautu, kas pievienojās tā sauktās darbaļaužu paradīzes – Padomju Sociālistisko Republiku Savienības jeb PSRS – republiku saimei.

Realitāte: LPSR

Latvijas okupācijas laikā ļoti uzmanīja, lai visi par LPSR domātu atbilstoši propagandai.

Spļāviens komunistu propagandas sejā bija Latvijas sabiedrības, kuru 1989. gadā veidoja 64 procenti par 44 gadiem jaunāku cilvēku, proti, dzimušu pēc tam, kad Latvija bija komunistiskās impērijas atkārtoti okupēta un bez personiskas “alternatīvas” Latvijas pieredzes, demokrātiska izvēle pēc 50 gadu ilgas dzīves PSRS sastāvā pie pirmās iespējas atstāt PSRS tautu cietumu. Šīs demokrātiskās izvēles svars ir vēl nozīmīgāks, ja paturam prātā, ka līdzās etniskajiem latviešiem PSRS laikā Latvijā iebrauca teju 40 procenti iedzīvotāju, kam bija atšķirīgs skats uz vēsturi un idejas attiecībā uz nākotni, bet arī pietiekami daudz šo cilvēku neatbalstīja PSRS saglabāšanu. Kāpēc?

Galvenokārt tāpēc, ka PSRS propagandas “bildīte” neatbilda realitātei. Patieso ainu savā kodolā bija saglabājis vairums iedzīvotāju Latvijā, kas PSRS okupācijas laiku vērtēja negatīvi vismaz divu iemeslu dēļ: pirmkārt, okupācija pati par sevi, otrkārt, sociālisma režīms. Okupācija vērsās pret latviešiem kā titulnācijai tuvā un dārgā pamatu. Sociālisms gāja pret veselo saprātu un tirāniski caur meliem degradēja sabiedrību. Kas ir ļaunāks?

Atbildes atšķiras. Šo to paskaidro sociālisma pamatproblēma. Proti, komunistiskā ideoloģija gan spēja izveidot iekšēji gana pamatotu sistēmu, kuras dēļ ne viens vien labas gribas cilvēks tai noticēja un patiesi veltījās šīs utopijas mērķiem, un varbūt savos naivajos ideālos varēja nodzīvot dzīvi, tomēr vairākums cilvēku pat aiz Komunistiskās partijas uzbūvētā mūra starp PSRS un ārpasauli, starp propagandu un vecāka gadagājuma ļaužu atmiņām par starpkaru Latviju spēja saskatīt melus šajā sistēmā un tai nespēja noticēt. Kā teica Atmodas laikā, ar meliem var pārliecināt vienu visu laiku vai visus vienu īsu laiku, bet nevar ar meliem pārliecināt visus visu laiku.

LPSR un šodiena

Vai LPSR stāsts ir noslēdzies? Savā ziņā jā. LPSR beigas sākās tieši 1988. gadā, kad par Latvijas valsts sarkanbaltsarkanā karoga nešanu 14. jūnijā no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem PSRS atņēma pavalstniecību un izraidīja Konstantīnu Pupuru, bet jau jūlijā sarkanbaltsarkano karogu publiski izmantoja folkloras festivālā “Baltica” un tas bija redzams televīzijā, līdz septembra beigās okupācijas vara mūsu karogu atļāva izmantot dažādos privātos pasākumos. LPSR beigu aprises kļuva reālākas ar šajā gadā dibinātajām politiskajām masveida kustībām – radikālāko Latvijas Nacionālās neatkarības kustību un mērenāko Latvijas Tautas fronti.

LPSR beigas noslēdzās ar tā laika parlamenta – Augstākās Padomes – 1990. gada 4. maijā pieņemto deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” un 1991. gada 21. augustā pieņemto konstitucionālo aktu par Latvijas neatkarību. PSRS mūsu brīvību formāli atzina 6. septembrī, un 17. septembrī Latvija jau kā neatkarīga valsts pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijai. Pirmajos Latvijas valsts neatkarības gados, tik drīz pēc visiem LPSR “priekiem” – kā okupācijas, tā sociālisma – LPSR nebija atbalsta sabiedrībā un par tās eksistenci atgādināja tikai tās karogs, kas vēl kādu brīdi baudīja popularitāti kā stilīgu šortu materiāls.

Tomēr LPSR un visa padomju sistēma vēl ir dzīva dažādu cilvēku nostalģijā pēc “labajiem” padomju laikiem, kad “cukurs bija cukurīgāks” un “visiem bija darbs”, tādējādi atražojot PSRS laika propagandas melus. Taisnība ir tajā, ka LPSR laikā varēja dzīvot labi (tā sacīt, braukt ar volgu), bet nepateiktais (tātad meli) ir daudz nozīmīgāks – tā dzīvoja tikai neliela cilvēku grupa: partijas, armijas vai citu spēka struktūru pārstāvji. Pārējie par to maksāja ar nožēlojamu dzīvi melos un nabadzībā. Tomēr tā ir tikai mazākā daļa, jo objektīvi vēsturiski fakti un cilvēku atmiņas šādu nostalģiju gana pārliecinoši apgāž.

Daudz bīstamākas ir citas ar LPSR un plašāk ar visu komunisma sistēmu saistītās lietas – sociālisma – dzīvotspēja šodien. Un tas nevar neuztraukt. Šodien vairs nav runas par “šķiru cīņu” starp strādniekiem un kapitālistiem, bet šī pati mākslīgā pretniecība tiek izmantota citās sfērās. Piemēram, karojošajā feminismā, kur dzimumus mākslīgi nostāda vienu pret otru, lai arī abiem vislabākais ir savstarpēja cieņa un sadarbība.

Šis transformētais sociālisms ir Rietumu intelektuāļu izauklēts, no primitīvā marksisma pārvērsts par kaut ko it kā jaunu. Tomēr nekā jauna tur nav. Kā klasiskajā marksismā tika sarīdīti darba devēji ar darba ņēmējiem, kuru saruna un sadarbība būtu nesusi (un daudzviet arī nesa) noderīgus augļus abām pusēm, tā tagad agresīvā marksisma mūsdienu formas vēršas, piemēram, pret kristīgo viena vīra un vienas sievas mūžgaras laulības modeli un turpina dragāt auglīgu sadarbību nesošo pamatu. Bēdīgākais ir tas, ka no labi paēdušu intelektuāļu teorētiskiem un nenozīmīgiem spriedumiem marksisms ir populārs arī daudzu universitāšu un valdību programmās.

Tomēr tas jau ir cits stāsts, tikai daļēji saistīts ar LPSR, kuru nevajag pārvērtēt, bet nav pareizi aizmirst. Šoreiz tikai tik daudz, lai, LPSR ar sociālisma meliem līdz mielēm reiz izbaudījuši, mēs paši sev atgādinātu ar LPSR un sociālismu saistītos “priekus” un uzskatāmi paskaidrotu praktiski to nepiedzīvojušiem jaunākajiem.