Menu
 

Ieva Struka. Amorāla izrāde labam garastāvoklim Apriņķis.lv

  • Autors:  Ieva Struka
Foto - LETA Foto - LETA

Kad decembra vidū noskatījos Latvijas Leļļu teātra jauno izrādi “Bez morāles. Ar lellēm”, pirmajā sajūsmas vilnī prātoju, cik labi būtu nopirkt biļetes visiem draugiem un draugu draugiem, lai tak cilvēki beidzot atpūšas no ikdienas steigas un stresa, un skaidri zināju, ka rakstīšu par šo izrādi arī “Kodola” lasītājiem.

Kas tad bija par iemeslu manai sajūsmai? Pirmkārt, pārsteigums, ka kaut kas reiz bijis var atdzimt jaunās skaņās un ar jaunu vērienu, un runa ir par reiz sensenos laikos Leļļu teātra galvenās režisores Tīnas Hercbergas izloloto izrādi “Interlellis 67”, kas pieaugušajiem piedāvāja “reportāžas” no visas pasaules. Atgādināšu: tas bija laikā, kad robežas bija slēgtas ne tikai nosacīti, bet pavisam tieši – ar traktora iedzītu joslu ik vakaru visā Baltijas jūras piekrastē.

Ar atvērtām robežām jeb ārzemju viesiem jaunajā izrādē, kas veidota kabarē stilistikā, nepārsteigsi, bet to pilnā mērā aizstāj atklāta atteikšanās no politkorektuma ievērošanas un apzināta sabiedrības “karsto” tēmu izvēle – sākot no dzimumu un rasu vienlīdzības un beidzot ar naudas atmazgāšanu. Vispārināti runājot.

Otrkārt, muzikālā kvalitāte, par kuru atbildību uzņēmies Raimonds Petrauskis, kurš pats atrodas uz skatuves kopā ar vēl trim kolēģiem. Izskan virkne labi pazīstamu dziesmu jaunās aranžijās, bet, pats galvenais, neierastā kontekstā, liekot ieklausīties vārdos, kas piepeši piedāvā jaunu jēgu.

Muzikālos numurus savieno konferansjē jeb jaunais Leļļu teātra aktieris Rūdolfs Apse, kurš ar savu artistiskumu un runātīgumu nostājas līdzās Nacionālajā teātrī savulaik izrādītā “Kabarē” konferansjē Mārtiņam Brūverim. Cita starpā, arī Leļļu teātra kursu beigušam māksliniekam. Uz skatuves ir paprāvs skaits aktieru, no kuriem katram ir savs uznāciens, un uz skatuves ir lelles – sākot ar milzīgo Striptīza lelli un beidzot ar dažiem maziem rūķīšiem.

Bet, tā kā lelles šai teātrī ir tikpat patstāvīgas personības kā cilvēki, kas tās vada, brīžam skatuve šķiet gluži vai pārpilna, un tas mūsdienu teātrī arī nemaz tik bieži negadās. Ir acīm redzams, ka pēdējo gadu laikā trupa ir papildinājusies ar brīnišķīgiem jauniem cilvēkiem, kas darbu Leļļu teātrī uzskata par radošu iespēju, nevis profesionālu neveiksmi.

Treškārt, atskārta, ka lelle ir universāls izteiksmes līdzeklis ar lielu māksliniecisku potenciālu: aiz tās var paslēpties, tā ļauj distancēties un nekļūt nedz personiski apvainotam, nedz rupji aizvainot, tā pieļauj tādas fiziskas darbības, kas cilvēkam sagādātu problēmas, un visbeidzot – lelle drīkst būt maiga, sentimentāla, jūtīga, tāda, kāds 21. gadsimta cilvēks nemaz tik labprāt nevēlas būt, jo baidās tapt ievainots. Respektīvi – ja jums ģimenē ir problēmas, savaldiet sevī vēlmi sist ar kastroli otram pa galvu, bet uzsieniet tam kabatlakatiņu un pamēģiniet šo konfliktu nospēlēt… Metafora.

Kā izrādes režisori minēti četri mākslinieki – Vija Blūzma, Edgars Kaufelds, Edgars Niklasons un Mārtiņš Eihe –, un prāvais numuru skaits liecina, ka darba pieticis visiem, bet veselīgais cinisms, kas caurstrāvo izrādi, tomēr, šķiet, nāk no jaunā teātra vadītāja Mārtiņa Eihes puses. Tāpēc apzīmējumam “16+” tiešām vajag ticēt un bērnus līdzi ņemt nedrīkst.

Šī tad nu tiešām ir iespēja baudīt vakaru divatā un atgādināt sev par to laiku, kad lelle (lācītis, suņuks vai vienradzis) bija tavs labākais draugs.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.