Aptauja. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par barikāžu laiku? Apriņķis.lv
- Autors: Ritvars Raits
Foto - Ritvars Raits un Ginta Zīverte
Apritot 32 gadiem kopš 1991. gada janvāra barikādēm, visā Latvijā tika rīkoti atceres pasākumi, un šogad barikāžu laika atceres dienās valdīja īpaša gaisotne, jo Krievijas iebrukums Ukrainā no jauna licis izvērtēt brīvības un neatkarības nozīmi un to, kādi upuri tādēļ ir jānes.
|
Intars no Ogres Barikāžu laikā es vēl biju ļoti mazs. Toreiz dzīvoju pie vectētiņa – mežā, kādus sešus kilometrus no Madonas. Atceros, kā kopā ar vecvecākiem sēdējām pie radiouztvērēja un klausījāmies ziņas, kas notiek Rīgā. Esmu pārliecināts, ka tāda pretošanās akcija kā barikādes toreiz noteikti bija vajadzīga. |
 |
|
Evija no Rīgas Jā, es atceros! Ja nekļūdos, man tad bija trīspadsmit gadu. Es gāju uz Doma laukumu Vecrīgā, kur tika būvētas barikādes. Man tas bija ļoti emocionāli. Neko palīdzēt jau es nevarēju, bet vismaz piedalījos un biju klāt. Barikādes bija vajadzīgas. Kad tik mazai tautai kāds gribēja uzbrukt, mums vajadzēja aizstāvēties! |
 |
|
Ilva no Ogres Barikāžu laikā es biju pavisam maza – bērnudārznieces vecumā. Toreiz dzīvoju otrā Latvijas galā, domāju, ka šā iemesla dēļ no manas ģimenes uz barikādēm neviens nebrauca. Vai barikādes bija vajadzīgas? Noteikti – jā! Ja tāda pasākuma nebūtu, mēs zaudētu savu neatkarību. |
 |
|
Iveta no Ogres Tajā laikā es vēl biju pavisam jauna. Man tikko bija piedzimis bērns. Pirmais, ko atceros no tā laika, bija bailes par to, kas tagad notiks, jo mans vīrs bija starp tiem, kas brauca sargāt barikādes. Tagad redzu, ka manas bailes bija pilnīgi nekas salīdzinājumā ar to, ko mēs toreiz visi ieguvām. |
 |