Menu
 

Māris Zanders: Dzīvot vienlaikus tirgus ekonomikā un ārpus tās Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Kādā publiskā diskusijā par valsts augstāko amatpersonu atalgojuma palielināšanu atļāvos bilst, ka neredzu šādā idejā loģiku. Ikdienā mēs esam gatavi par kādu preci vai pakalpojumu (vienalga – viesnīcu, sieru, frizieri vai vīnu) maksāt vairāk, ja lielāka cena nozīmē augstāku kvalitāti (protams, ja finansiālais stāvoklis vispār šādu izvēli atļauj).

Tiesa, ir gadījumi, kad mēs pārmaksājam citu iemeslu dēļ – piemēram, lai citiem parādītu savu finansiālo labklājību vai piederību kādai sabiedrības grupai –, tomēr tā ir cita situācija. Ja mēs apgalvojam, ka amatpersonām ir jāmaksā vairāk, tad pilnīgi loģisks ir pretjautājums par šo amatpersonu darba kvalitāti. Vai Saeima ir sākusi strādāt labāk, vai izpildvaras “augšējie stāvi” ir sākuši strādāt jēdzīgāk? Ja atbilde ir noraidoša, tad man nav skaidrs, kādēļ par to pašu pakalpojumu man būtu jāmaksā vairāk.

Mans iebildums saskārās ar pretargumentu (interesanti, ka no žurnālistu puses), ka tādā gadījumā mēs nonākam apburtajā lokā: pakalpojums ir slikts, jo atalgojums ir zems, nevar gribēt labāku pakalpojumu, ja tā iespējamiem sniedzējiem nevar piedāvāt “adekvātu” atalgojumu. Kā saka, domu gaitu sapratu, tomēr, manuprāt, tā vienalga liecina tikai par to, ka zināma sabiedrības daļa vēlas dzīvot ekonomikā, kurā nedarbojas ne tikai tirgus principi, bet – atļaušos šo patosu – arī darba ētika.

Iedomāsimies, ka es sarunā ar privāta uzņēmuma īpašnieku vai vadītāju paziņoju, ka esmu tik ļoti talantīgs un vispār noderīgs, ka man arī pienākas par x procentiem lielāka alga, nekā uzņēmums maksā. Man šķiet, ka pilnīgi normāla atbilde būtu šāda: labi, pastrādā x mēnešus, parādi savus pašdeklarētos talantus, un tad arī runāsim par tevis prasīto algu.

Pārtulkojot to šī teksta pamattēmas kontekstā – ļoti iespējams, ka ir nepieciešams, lai atalgojums valsts pārvaldē ir elastīgāks un biežāk pārskatāms, lai spējīgie būtu finansiāli novērtēti. Kāpēc gan ne? Saprotu, ka te uzreiz parādās ķēpīgais jautājums par darba novērtējuma kritērijiem, tomēr vienalga man šķiet, ka tā ir pareizāk, nevis palielināt atalgojumu visiem un bez nosacījumiem.

Ja iepriekš paustais izklausās pēc stingri labēju uzskatu paudēja domāšanas veida, tad jāsaka, ka debatēs par atalgojumu publiskajā sektorā mani nepatīkami pārsteidz arī sociālā taisnīguma trūkums. Proti, publiskajā sektorā ir strādājošie, kuru gadījumā paģērēt ar puslīdz precīziem kritērijiem aprakstāmu viņu darba kvalitātes kāpumu ir grūti. Piemēram, ko nozīmē labāks darbs muzeja zāļu uzrauga gadījumā? Ka viņš/viņa biežāk uzsmaidīs apmeklētājiem? Muļķības.

Savukārt sāls tajā visā ir tas, ka darbi, kuros mana kā “labējā” paģērētā kvalitātes celšana tā īsti nav iespējama, parasti arī ir vispieticīgāk atalgotie. Un šiem cilvēkiem algu palielinājums “nespīd”. Savukārt tiem, kuru darbu gan var novērtēt, – “spīd”. Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka, ja valsts finansiālās iespējas to atļauj, pareizāk būtu mēģināt uzlabot sliktāk atalgoto iztikšanu, savukārt relatīvi labāk atalgotajiem papildu naudu dot, ja tam ir reāls pamats.

Rezumēju: neviens neapšauba likumsakarību, ka labs darbs ir pelnījis labu atalgojumu. Problēma ir tā, ka “labs darbs” visbiežāk paliek tikai konkrētā indivīda solījumu un sakāpināta pašnovērtējuma līmenī. Tiesa, tā nav tikai Latvijas problēma – pilna pasaule ar humanoīdiem, kuri darba tirgū uzvedas, vadoties pēc principa “man pienākas!”.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.