Menu
 

Agnese Megne: Dziedināšana nenozīmē pārdzīvojuma aizmiršanu Apriņķis.lv

  • Autors:  Aira Jēkabsone
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Agnese Megne ir kapelāne, raidieraksta “Visam savs laiks” veidotāja. Savā dzīvē viņa pati ir piedzīvojusi smagu un sāpīgu pieredzi, kas saistīta ar dēla slimību, bet šīs ciešanas un slimnīcā piedzīvotais Agnesei deva spēcīgu impulsu ieskatīties dziļāk zaudējuma un ciešanu tēmā un ieraudzīt šo profesiju – kapelāns. Vienreiz nedēļā kā brīvprātīgā kapelāne Agnese strādā Paula Stradiņa slimnīcā – ir līdzās smagas un bieži vien neārstējamas slimības skartiem cilvēkiem. Savukārt caur atbalsta grupām semināru un vebināru veidā viņa veicina izpratni par to, kas notiek ar cilvēku slimībās un zaudējumos, un, veidojot raidierakstu, dod iespēju cilvēkiem dzirdēt arī citu pieredzes stāstus.

– Kā sākās tavs ceļš, uz kura šobrīd esi – līdzās smagi slimiem cilvēkiem slimnīcā?

– Interese par darbu slimnīcā man bija jau kopš agras bērnības. Viena no profesijas izvēlēm man bija ārsts. Pieaugot es sapratu, ka man nav tādu prasmju, kādas ir vajadzīgas ārstam, proti, tā rūpība, kas ir saistīta ar rokām, – tā noteikti nav mana stiprā puse. Tas bija pirmais aizmetnis, bet mans ceļš un domāšana mainījās caur ļoti personīgu pieredzi – kad mūsu dēlam bija septiņi gadi, viņam tika atklāts plašs galvas smadzeņu audzējs, un šobrīd tie ir jau septiņpadsmit gadi blakus viņam šajā cīņā. Diezgan bieži esot slimnīcā, es pamanīju šo pārrāvumu, to, kā šeit trūkst, proti, nav cilvēka, kas ar tevi tā nesteidzīgi parunātos. Tā kā es bieži biju kopā ar dēlu kā mamma slimnīcā un nodaļā, tā ļoti dabiski un organiski sāku veidot attiecības ar citiem pacientiem, ar pacientu vecākiem, ar medicīnas personālu. Man patika uzklausīt, man patika atbalstīt. Tas veidojās ļoti dabiski. Un šajā laikā es personīgi piedzīvoju šo vajadzību pēc atbalsta cilvēka, jo to tiešām nevar aizstāt ārsts, un tas ārstam arī nav jādara, jo viņa pienākums ir ātri un profesionāli darīt savas lietas un iet tālāk pie citiem pacientiem. Tā es pamanīju šo profesiju – slimnīcas kapelāns, cilvēks, kurš var nesteidzīgi būt pie pacienta, uzklausīt, runāt un sadzirdēt viņa dzīvesstāstu, sadzirdēt viņa bailes, viņa raizes, tajā pašā laikā būt kā daļai no komandas, kas arī mani tā ļoti īpaši uzrunāja.

– Kas tev šķiet grūtākais kapelāna darbā?

– Sākumā man patiešām bija bailes, kā tas būs – ieiet palātā. Es atceros tās pirmās reizes, to milzu uztraukumu par to, ka es neko nezinu – ne to, kāds būs pacients, ne to, kā viņš fiziski izskatīsies. Es diezgan bieži esmu paliatīvajā nodaļā, kur ir smagas slimības skarti cilvēki, un tas skats ir cilvēciski mokošs – tur var būt gan smakas, gan tiešām visādas fiziskas lietas. Un es nekad nezinu, cik atvērts sarunai cilvēks būs. Ne vienmēr viņš ir atvērts, dažkārt cilvēks ir tik ļoti izmisis un sāpju pārņemts, ka man uzreiz ar roku parāda, ka nevēlas runāt, un es to pilnībā respektēju. Tas grūtākais man sākumā laikam bija iemācīties iet bez vēlmes, ka man tūlīt viss ir jāatrisina. Un es nezinu, kā to var izdarīt bez Dieva palīdzības, jo es lūdzu Dievu pirms tam, es lūdzu viņa padomu, viņa gudrību un lūdzu, lai caur manām ausīm, caur manām lūpām, caur manām acīm, caur manu klātbūtni cilvēks piedzīvo Dieva mīlestību pat tad, ja es nepasaku nevienu vārdu. Lai cilvēks manās acīs ierauga to mīlestību, pēc kuras viņš īstenībā ilgojas.

– Kas ir bijis tavs lielākais prieks un gandarījums kapelāna darbā?

– Man ļoti spilgti palicis atmiņā kāds kungs, kuram ļoti grūti bija runāt, esot uz slimības gultas. Lēnām, lēnām šos vārdus viņš izteica un tik ļoti daudz ko par sevi atklāja, par savu dzīvi, par attiecībām ar sievu... Es ļoti maz runāju šajā sarunā, es pārsvarā glāstīju viņa galvu, un mēs abi divi vienkārši raudājām. Tāda neaprakstāma Dieva mīlestības klātbūtne, bez vārdiem.

– Kur tu smelies spēku, gudrību? Situācijas ir tik dažādas, un, kā pati saki, ir tik daudz nezināmā tajā visā. Tu esi gājusi cauri savai personīgajai pieredzei, tev ir savi iekšējie resursi, profesionālā pieredze, bet vai kādreiz ir sajūta, ka nezini, ko darīt šajā situācijā?

– Nenoliedzami, ka tā pieredze ir ļoti palīdzoša, es ļoti labi saprotu gan puspateiktas frāzes, gan nopūtas, gan arī dažādos citos veidos varu nojaust, kas ir tas, par ko cilvēks domā, tajā pašā laikā tas ir izaicinājums neielikt viņu “kastītē”, ka viņš domā tāpat kā es vai, ja ir gājis cauri līdzīgai pieredzei, ka viņam ir tā, kā man bija. Tātad vienlaikus man ir jābūt pilnīgi atvērtai, ka viņa dzīvesstāsts ir pilnīgi cits. Un, jā, nenoliedzami, tā ir vesela mācība, kā ir būt blakus cilvēkam slimībā un zaudējumos, ir ļoti daudz literatūras par to, un, kā jau jebkurā lietā, ja mums par kaut ko sāk degt sirds, mēs tajā jomā ejam arvien dziļāk un dziļāk. Jā, pirmos mēnešus, pirmo gadu un vēl aizvien mans darbagalds ir noklāts ar grāmatām par slimībām un nāvi, un man pašai liekas, ka nav interesantākas literatūras, ko lasīt. Bet, runājot par to, kur es ņemu spēku un resursus, tā, protams, ir draudze, man ir arī individuāla supervīzija, bet tas, kur es aizvien buksēju, ir rūpes par sevi. Man bija vajadzīgs laiks, lai es apgūtu tās prasmes un izpratni, kā palīdzēt, kā būt blakus, bet šobrīd ir tas posms, kad man būtu jāmācās, kā parūpēties par sevi. Nav jau tā, ka es vispār nerūpētos par sevi, bet iemācīties apzināti uzpildīt sevi, apzināti novilkt robežas, apzināti pateikt sev: “Nē, šodien es netiekos,” – tas man ir kaut kas pilnīgi jauns. Jaunums man ir arī saprast to, ka ar pacientiem nostrādāto stundu “matemātika”, uzklausot cilvēku uz nāves gultas vai uzzinot viņa diagnozi, ir pilnīgi cita nekā, piemēram, viena stunda ofisā. Man ir jāiemācās, ka tas ir pilnīgi normāli, ka pēc tās vienas stundas es varbūt divas stundas izeju pastaigā ar suni, nevis uzreiz metos citos darbos, kas man būtu dabiski un loģiski.

– Vai nav tā, ka tu kādas ciešanas nes sev līdzi arī privātajā dzīvē?

– Tā ir prasme, kas it visās palīdzošajās profesijās ir nemitīgi jāmācās, bet tik un tā, es domāju, nav iespējams pilnībā novilkt tās robežas. Protams, ja ir notikums tuvāko lokā, tā intensitāte ir daudz lielāka, jo slimnīcā tomēr es esmu vienu reizi nedēļā un ļoti bieži nākamajā nedēļā, kad atnāku, šo cilvēku tur vairs nav – ir izrakstīti vai aizgājuši mūžībā. Bet tuvāko lokā, draugu lokā komunikācija ir daudz intensīvāka un arī ļoti, ļoti spēkus atņemošāka, kas man atkal ir kaut kas jauns, jo man vienmēr ir licies, ka man ir ļoti daudz spēka, bet, esot blakus intensīvā sāpju un zaudējuma pieredzē, tas paņem ļoti daudz resursu.

– Pagājušogad tu izveidoji savu raidierakstu jeb podkāstu “Visam savs laiks”, kurā var klausīties dažādus dzīvesstāstus, kas saistīti ar zaudējumiem, slimībām.

– Jā, pirmām kārtām es gribu iedrošināt visus, kam izbrīnu un bailes rada vārds “podkāsts”, ko latviski saucam par raidierakstu, un arī “Spotify” platforma, kas daudziem ir kaut kas svešs. Tas ir interneta resurss, un, ja jums ir viedtālrunis ar interneta pieslēgumu, tad varbūt kaimiņš, mazbērns vai bērns var palīdzēt uzinstalēt šo “Spotify” aplikāciju, kas ir ļoti ērta tādā ziņā, ka, līdzīgi kā radio, to ieslēdzot, nepazūd skanējums pretēji tam, kā tas ir ar citu sociālo tīklu platformām, kur atliek pieskarties ekrānam un viss pazūd. Raidieraksta ideja ir stiprināt tos, kas iet cauri slimībām un zaudējumiem. Tie ir patiesi stāsti par to, kā tas ir – iet cauri slimībām un zaudējumiem. Tiek runāts par  grūtībām un izmisuma brīžiem, bet tajā pašā laikā tiek dota cerība. Tas, par ko man arī ir ļoti liela interese, ir dzīvotprieka koncepts. Kā saglabāt dzīvotprieku, ejot cauri sāpēm un ciešanām, kā nepalikt tajā nomāktībā, kā, neskatoties uz to, tomēr turpināt dzīvot.

– Ko tev pašai nozīmē vārdi “visam savs laiks”, ko esi izvēlējusies par raidieraksta nosaukumu?

– Šie vārdi ir no Salamana pamācībām: “Katrai lietai ir savs nolikts laiks, un katram īstenošanai paredzētam nodomam zem debess ir sava stunda. Savs laiks raudāt, un savs laiks smieties; savs laiks sērot, un savs laiks diet.” Un patiešām – visam dzīvē ir savs laiks. Man varbūt gribas drusku iestāties pret to ārkārtīgi lielo, dažkārt mākslīgo pozitivitāti, kas nereti tiek kultivēta sabiedrībā, ka visam ir jābūt ideāli, vajag domāt pozitīvi, tu esi veiksmīgs tad, ja viss ir perfekti, un tā tālāk. Bet man šie vārdi “visam savs laiks”, ko ir teicis pasaulē viedākais cilvēks – Salamans –, atklāj to, ka reālā dzīve ir tāda, ka tajā savs laiks ir arī sērot, savs laiks ir arī grūtībām. Vienlaikus tas dod cerību, ka visam ir savs laiks un, pat ja esmu bijis grūtībās, atkal būs diena, kad būs laiks arī priekam.

– Cilvēki, kas ir sērās vai slimībā, var meklēt palīdzību tavās atbalsta grupās. Kā tas notiek? Ko jūs šajās grupās darāt, un kāds ir to mērķis?

– Divreiz gadā notiek šīs grupas, nākamā būs aprīlī. Tā ir zaudējuma izpētes un atbalsta programma, kas attālināti notiek piecas nedēļas. Programmā mēs strādājam gan individuāli, gan ir manas videouzrunas, un tiek doti individuālie zaudējuma izpētes uzdevumi. Pirmā grupa ir noslēgusies, un ir ļoti labas atsauksmes. Es redzu, ka cilvēkiem tiešām ir neizpratne, dažkārt bailes iet dziļumā un ieskatīties savos zaudējumos. Mani ļoti uzrunā vārdi: “Tas, kam mēs pretojamies, pārņem mūs, bet tas, kam mēs ieskatāmies acīs, pārveido mūs.” Tu vari vai nu paslaucīt visu kaut kur zem tepiķīša, bet tad tas tik un tā tevi pārņems, vai arī drosmīgi ieskatīties acīs savām sāpēm, zaudējumam, bailēm un iziet cauri šim pārveidošanās posmam. Jā, tas nav viegli, tas prasa drosmi, un dabiski, ka mums negribas atgriezties tur, bet, ja tas ir cieņpilnā un drošā mīlestības vidē, kur tu neesi ar to viens, tad to izdarīt ir vieglāk.

– Kā atbalstīt un būt līdzās cilvēkam, kurš ir piedzīvojis tuvinieka zaudējumu?

– Man liekas, ka pirmais un galvenais ir saprast, ka cilvēki – gan tie, kas iet cauri zaudējuma procesam, gan arī tie, kas ir blakus, – reaģē ļoti dažādi. Un nav tādas vienas formulas, kā palīdzēt, bet visa pamatā ir cilvēciska attieksme, mīlestība un cieņa. Un ne tik daudz uztraukties par to, ko man teikt un kā man teikt, bet vairāk domāt par to, kāds es esmu. Un nereti tas ir tas iemesls, kāpēc mums ir bailes pieiet pie kāda, kurš ir lielās sāpēs, jo mēs esam tik ļoti pārņemti ar to, vai es visu izdarīšu pareizi, ko man vajadzētu darīt, ko teikt, es taču nezinu, ko man teikt. To visu izslēgt un vairāk domāt, ka es gribu vienkārši būt blakus mīlestībā šim cilvēkam. Vissvarīgākais ir būt blakus un klausīties, nevis iet ar sajūtu, ka man obligāti ir jāatrisina šī situācija. Jo šīs situācijas visbiežāk nav atrisināmas. Ļoti bieži, īpaši slimnīcā, tas kontakts tieši tāds arī ir: es saņemu pacienta roku un vienkārši klausos, ko cilvēks saka. Ar milzu cieņu un bijību klausos viņa dzīvesstāstā. Bieži vien pacienti uz nāves gultas gaida sava tuvinieka zvanu, gaida iespēju izlīgt. Tā ir nepiedošana, sāpes un ievainojumi, kas velkas līdzi jau kādu laiku, arī no jaunības vai bērnības. Tāda savas dzīves vērtības meklēšana vai apzināšanās. Mans uzdevums ir būt blakus un rosināt viņu domāt, reflektēt par to, kas notiek viņa prātā un sirdī.

– Bet ja cilvēks vēlas būt viens savās ciešanās?

– Tas ir dabisks process, kuram ir jāiziet cauri, kurā negribas neko darīt, un es nevienu ar šo procesu negribu steidzināt. Mums ir jāiziet cauri sērām, mums ir dabiski jāiziet cauri tam procesam, kad mēs raudam un mums neko negribas, iespējams, ir pilnīga apātija, pilnīgs nogurums, nekas neinteresē. Tam nevajadzētu pārlēkt pāri. Dažkārt tuvinieki nodara pāri ar to, ka grib ātrāk izraut no tā laukā. Tad, kad cilvēks pats ir gatavs, visbiežāk, kad viņš ir izgājis cauri tam zemākajam punktam, kad viņš pats sev pasaka: “Es vairs tā negribu turpināt, es vairs tā nevaru, man ir sajūta, ka es smoku nost, tā vairs nav dzīve, es gribu kaut ko darīt ar to,” – tad ir tas brīdis, kad mīlestības pilnā gaisotnē var sākt ieskatīties savā zaudējumā. Bet es arī negribu teikt, ka šī vai jebkura cita atbalsta programma pilnībā dziedēs ievainojumu, ka cilvēks kļūs pilnībā dziedināts. Tas nav galvenais mērķis. Dziedināšana nenozīmē aizmiršanu, bet to, ka pārdzīvojums mūs vairs netur savās važās, ka mēs varam par to runāt. Ja sākotnēji mums liekas, ka zaudējums vai slimība ir visa mūsu dzīve, ka viss pārējais ir apstājies, ka nekam citam nav nozīmes, ka nekādas jēgas dzīvei vairs nav, veselīgais dziedināšanas process ir tad, kad mēs saprotam: jā, slimības un nāve ir daļa no mūsu dzīves, bet tā nav visa mūsu dzīve.

– Tu minēji šo tevis pētīto konceptu – dzīvotprieku. Varbūt noslēgumā vari padalīties, kā nonākt līdz tam? Nu, vismaz – kā sākt iet dzīvotprieka virzienā?

– Pirmkārt, tas ir process, kas prasa laiku. Katram savu laiku, kurā solīti pa solītim tuvojamies dzīvotpriekam, jo es patiešām ticu, ka katrās sāpēs un ciešanās pienāk tā diena, kad mēs atkal no jauna pamanām, ka saule spīd, un sadzirdam, ka putni čivina. Un kad mēs sākam uzskaitīt pateicības. Man liekas, ka tas ir pirmais solis ceļā uz dzīvotprieku – sākt skaitīt pateicības par to, kas mums ir šodien un tagad, un mērķtiecīgi izvēlēties nerušināt pagātni, nedzīvot pagātnē, sevi mokot ar jautājumiem, kas būtu citādāk, ja es toreiz nebūtu izdarījis to un to, un tamlīdzīgi. Tas ir pagājis! Šī ir tā diena, kā Bībelē rakstīts, ko tas Kungs mums ir devis, šodiena ir tā diena! Un nedzīvot arī nākotnē, kas ir vēl viens tāds ļoti liels vilinājums – prātot, kā es varēšu dzīvot, piemēram, slimības gadījumā, kā tas notiks, vai man būs sāpes vai kur es būšu. Tā mēs neizdzīvojam šo mazo prieku, šo dienu, kas mums ir dota šodien. Un, lai šo dienu izdzīvotu, dažkārt ir jāpaceļ acis uz augšu – pateicībā par to, kas ir iedots.

1 komentārs

  • Skolnieciņš
    Skolnieciņš Piektdiena, 03 Marts 2023 10:51 Komentāra saite

    Kristieši savos reklāmas bukletos itvisur runā par kristīgo mīlestību. Skan labi un pat nevainīgi. Bet ko gan kristīgs garīdznieks dara armijā? Karš ir pilnīgs mīlestības pretstats. Es saprastu, ka armijā būtu asatru reliģijas garīdznieki un garīdznieces. Asatru reliģijā pielūdz Skandināvu Dievus. Un ja darbojas caur Dievu Odinu – Visa Tēvu – tad, protams, var darboties arī armijā. Bet kāpēc armiju sasaistīt ar kristiešu Dievu Jahvi? Es to nesaprotu.
    Ar cieņu, Skolnieciņš

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.