Diāna Feldmane: Pusaudža vecums paies, bet attiecības paliks ^{Apriņķis.lv}

“Kodola” sarunā ar Diānu Feldmani par to, kāpēc ir vajadzīga citāda pieeja sarunām ar pusaudžiem par intīmām lietām, par to, kas viņus satrauc un kas interesē, arī par to, kas ir vecāku lielākie izaicinājumi, audzinot pusaudzi.

– Kas ir mainījies, ja salīdzina šodienu un laiku pirms divdesmit gadiem? Vai jaunieši ir zinošāki?

– Šobrīd esmu skolas psiholoģe, un mana auditorija ir dažādu vecumu skolēni. Skolā protams, sanāk ar bērniem parunāt par dzīvības vērtību, abortiem un attiecībām gan individuāli, gan aizvietojot kādu skolotāju stundā. Esmu sapratusi, ka viņi joprojām, tāpat kā bērni tolaik, pirms gadiem divdesmit, daudz ko nezina, lai gan tagad ir daudz vairāk iespēju iegūt informāciju. Patiesībā tas mani ļoti pārsteidz, jo man tiešām gribētos, ka viņi būtu vairāk izglītoti par šiem jautājumiem.

– Liekas, mūsdienās bērni paši visu uzzina internetā daudz ātrāk, nekā tas bija savulaik. Vai tā ir?

– Jā, kaut kādu informāciju viņi atrod internetā, bet neteiktu, ka kvalitatīvu. Izglītība šajā ziņā ir diezgan pavirša, viņi joprojām nezina daudzas elementāras lietas vai zina minimāli. Piemēram, liela daļa nevar atbildēt, kurā brīdī sākas dzīvība, daudzas meitenes ir gatavas uzsākt tuvas attiecības un, ja radies mazulis, mierīgu sirdi veikt abortu, īsti neizprotot tā būtību un sekas. Reiz pajautāju septiņpadsmitgadīgai meitenei, kurai ir attiecības ar puisi, kā viņi izsargājas, un viņa atbildēja: “Nu, es katru reizi dzeru tās avārijas kontracepcijas tabletes.”

Viņa regulāri lieto tabletes, un viņai neviens nav izstāstījis, kas tās par tabletēm un ko tās nodara organismam! Tas nozīmē, ka arī daudzi vecāki par šīm lietām nerunā, un tas ir ļoti, ļoti skumīgi. Tomēr ir daļa jauniešu, kas ir informētāki un kuru ģimenēs runā par šīm tēmām daudz vairāk, nekā tas bija agrāk. Meitenes, kas nāk uz “Cikla šova” nodarbībām, bieži saka: “Jā, mamma man to jau stāstīja.” Tajā pašā laikā ir daļa, kam tā joprojām ir tabu tēma, kas vai nu nezina, kā runāt, vai arī nav izveidojušās uzticības pilnas attiecības ar vecākiem.

– Kādus jautājumus tev bērni uzdod par attiecībām, par pubertāti, un kas mūsdienās bērnus vairāk satrauc, kas interesē par šo tēmu?

– Esmu novērojusi, ka daudziem bērniem ir diezgan zems pašvērtējums. Viņiem ir ļoti grūti atbildēt uz jautājumiem par sevi, viņi nevar par sevi pastāstīt labas lietas, neprot pastāstīt, kas viņiem padodas, kas patīk, kādas prasmes, kādas labās īpašības viņiem piemīt. It kā liekas, ka tagad bērni ir pašpārliecinātāki nekā kādreiz, bet – jo vairāk ar viņiem sanāk kontaktēties, jo vairāk saprotu, ka tā nemaz nav. Liekas, jaunieši ir kļuvuši kūtrāki un mazāk vērsti uz komunikāciju. Vēl pirms gadiem pieciem sešiem, arī pirms pandēmijas, pie manis kā pie skolas psihologa uz sarunām nāca ļoti daudz jauniešu, bet tagad vairs tikai retais. Viņi ir ļoti ierāvušies sevī, ir kļuvuši depresīvāki. Tas laiks ir ļoti ietekmējis bērnus. Maziņie nāk labprāt, bet lielie – daudz retāk. Viņiem it kā viss ir kārtībā, bet patiesībā nekas nav kārtībā. Laiki mainās, bet problēmas ir līdzīgas.

– Kā tu redzi to veidu, kā runāt ar pusaudžiem par intīmām lietām? Vai ir kāda īpaša pieeja?

– Svarīgi, ka šīs sarunas sākas ģimenē – ar vecākiem. Jo ārpus ģimenes tās notiks neizbēgami. Mēs nevaram bērnu noturēt tādā sterilā vidē, ka viņš zinās tikai to, ko mēs stāstām, un ka viņam nebūs pieejama cita informācija. Bet vecāki var izveidot nemanāmu, neuzkrītošu kontroli pār to informāciju, ko bērns iegūst ārpus mājas. Vecākiem nevajag uzreiz noliegt visu to, kam nepiekrīt, jo tā viegli var zaudēt bērna uzticību, bet visu var pārrunāt. Vecāks var tā saudzīgi pastāstīt savu versiju, saglabājot uzticības pilnas attiecības, kaut arī nereti būs tā, ka viedokļi tomēr nesakritīs. Bet svarīgi ir runāt, un svarīgi ir saglabāt attiecības.

Man šķiet, ka sliktākais ir nerunāt un izlikties, ka par šīm tēmām bērnam tāpat viss ir skaidrs. Ir jārunā arī par tēmām, par kurām daudziem vecākiem varbūt ir kauns runāt. Komunikācija ir jāsāk jau bērnībā. Tiklīdz bērns sāk uzdot jautājumus, ir jāatbild atbilstoši viņa attīstības līmenim, un tā mēs pamazām iegūsim uzticēšanos, un tad arī pusaudža vecumā viņš uzticēsies, un tas būs labs pamats šādām atklātām sarunām.

– ”Cikla šovā” jums ir arī vecāku nodarbība. Vai jūs dodat kādus padomus, ieteikumus vecākiem?

– Jā, mums ir gan meiteņu nodarbība, gan vecāku nodarbība. Svarīgi, ka mammas un tēti piedalās vecāku lekcijā, jo tad viņi uzzina, ko mēs ar meitenēm esam runājušas vai runāsim, ja meiteņu nodarbība būs tikai pēc vecāku lekcijas. Ja vecāki piedalās šajā lekcijā, ir daudz lielāka iespēja, ka meitene pēc tam ar viņiem varēs un arī vēlēsies pārrunāt nodarbībā piedzīvoto. Programmas autore – ārste Elizabete Raita-Paula no Vācijas – ļoti uzsver vecāku lekcijas nozīmību, jo vecāki, piedaloties šajā lekcijā, parāda savām meitām, ka šī tēma arī viņiem ir interesanta, ka arī viņi kaut ko nezina un grib labāk izprast norises meitenes un arī savā ķermenī. Vecāki arī ir galvenie šīs programmas reklamētāji, jo, ja viņiem liekas, ka šī nodarbība ir vērtīga, viņi aktīvi stāsta par to tālāk un ļoti cenšas noorganizēt to savām meitām.

Svarīgi, ka ir šī komunikācija, jo īpaši starp meitu un mammu. Ļoti svarīgi, ka mamma ir ieinteresēta pārmaiņās, kas notiek ar meitenes ķermeni, ka mamma viņu saprot, uzklausa, dod padomus. Tas nozīmē, ka šī uzticēšanās, visdrīzāk, būs arī turpmāk viņu abu dzīvē un meita nebaidīsies arī vēlāk runāt ar mammu, pat par smagām tēmām. Un nebūs tabu tēmu, piemēram, mēnešreizes un viss, kas ar to saistīts. Gribētos, lai vecāki par to runā, lai ir atvērti klausīties, kad bērns ir gatavs par to runāt. Jo pusaudzis noteikti negribēs tā pēkšņi par to sākt runāt. Pusaudzis runās tad, kad jutīsies gatavs, kad jutīsies komfortabli par to runāt ar kādu no vecākiem. “Cikla šovs” ir veids, kā atvērt šo dialogu attiecībās starp mammu un meitu. Svarīgi, ka vecāki ir un paliek bērnam autoritāte, caur kuru veidojas izpratne, vērtības. Lai ko viņi skolā dzirdēs vai redzēs, vecākam būs šīs atvērtās durvis bērnam paskaidrot un savstarpēji izrunāt.

– Kāda ir programmas “Cikla šovs” pievienotā vērtība? Ar ko šī programma atšķiras no citām?

– Šī programma ir unikāla ar to, ka, mācot par norisēm meitenes ķermenī, tiek aizskarts sirds jeb emociju līmenis. Piemēram, mēs varam mācīties anatomiju un runāt par olnīcām, olvadiem, hormoniem tā sausi, informatīvā līmenī, taču tad tas, iespējams, tā arī paliks noslēpts kādā smadzeņu plauktiņā, kur glabājas dažādas teorijas, ko skolā iemācāmies, bet neizmantojam dzīvē. Šajā programmā mēs runājam, to visu attiecinot uz pašu meiteni.

Piemēram, kad mēs runājam par olnīcām un olšūnām, olnīcas mēs saucam par dārgumu lādītēm, kurās atrodas un nobriest olšūniņas. Pusaudža vecumā meitenei ir apmēram četrsimt tūkstoši olšūnu. Un mēs meitenēm jautājam: “Cik tev ir olšūnu? Cik vecas tās ir? Kad tu biji mammas vēderā, tavas olšūnas visas jau bija, tātad tās ir tikpat vecas, cik tu.”

Mēs runājam, kas ir dzemde, ka tā ir kā luksusa viesnīca jaunajai dzīvībai. Mēs runājam par sievišķajiem hormoniem – estrogēniem – un sakām: “Tās ir estrogēnu draudzenītes, tās ir tavas labākās draudzenītes, kas dzīvē būs ar tevi, kas nodrošinās to, ka tu no meitenes kļūsi par sievieti, kas pēc tam ilgus gadus arī ietekmēs tavu noskaņojumu, tavu ķermeni, tavu veselību.” Gan šie mīlīgie jēdzieni, gan attēli, ko izmantojam nodarbībās, gan veids, kā mēs mācām par reproduktīvo sistēmu, ko mēs nosaucam par dzīvības skatuvi, palīdz labāk saprast, iepazīt un, cerams, arī iemīlēt savu ķermeni.

Lai labāk apgūtu tēmu, tiek iesaistītas visas maņas. Meitenes redz skaistus vizuālos materiālus, var arī aptaustīt lietas, viņas piedalās, līdzdarbojas nodarbībā, un šāda pieeja palīdz bērnam dziļāk piedzīvot un labāk atcerēties. Lai paspilgtinātu emocijas, mēs uz īsu mirkli noteiktos brīžos ieslēdzam mūziku. Piemēram, kad runājam par to, ka nāk pavasara vēstneši – hormoni, kas modina olšūnas –, skan mūzika no Vivaldi gadalaikiem.

Mēs uzsveram meitenēm: “Tavs ķermenis ir unikāls un ļoti īpašs, un tu esi ļoti īpaša, un tu esi divkārša uzvarētāja no dzīves pirmā mirkļa!” Par to runājot, mums skan uzvarētāju dziesma – “We are the champions”. Nodarbībās ir bijušas arī meitenes ar īpašākām vajadzībām, un arī viņas pēc nodarbības mājās aiziet ar mirdzošām acīm, jo viņas labāk apzinās savu vērtību, ka viņas ir īpašas, ka viņas ir divkāršas uzvarētājas.

– Programmas moto ir “Es sargāju tikai to, kas man ir vērtīgs”. Kā tas atspoguļo programmas būtību vai varbūt ietekmi uz meitenes turpmāko dzīvi?

– ”Cikla šovs” ir tāds piliens visā audzināšanas un izglītošanas okeānā, bet man vienmēr šķiet, ka meitenes tiešām pēc nodarbības ir kļuvušas pašpārliecinātākas un drošākas. Reizēm atnāk tādas bailīgas, sakautrējušās meitenītes, kas īpaši nav vēlējušās nākt un līdzdarboties, bet gadās, ka pēc nodarbības kāda no viņām pienāk, apkampj vai pasaka paldies par šo dienu. Arī mammas raksta atsauksmes, ka meitai ir tik daudz pozitīvu emociju un ir bijis ļoti vērtīgi.

Es ceru un ticu, ka piedzīvotais atstās pozitīvu iespaidu uz šo meiteņu dzīvi tālāk. Kā jau minēju, šis ir tikai piliens, bet, iespējams, tāds diezgan nozīmīgs pilieniņš.

Jā, šis moto “Es sargāju tikai to, kas man ir vērtīgs” – tas arī ir par savas vērtības apzināšanos, par pašcieņu. Mēs gribam, lai bērni sargā sevi, savu šķīstību, sargā sevi no visādām nevajadzīgām lietām un kaitīgām attiecībām, tāpēc mums vispirms ir jāieliek šī vērtības apziņa, ka tavs ķermenis ir vērtīgs, tu esi vērtīga, tu esi ļoti īpaša. Tev ir jādomā, pirms tu dari kaut ko, kas var kaitēt tev.

Programmai “Cikla šovs” ir trīs daļas: pirmajā daļā mēs runājam un izspēlējam to, kā rodas dzīvība, to, kā tā pati radusies, visu, kas notiek ķermenī tajā laikā. Runājam par grūtniecību, par to, ko sievietei nevajadzētu darīt, kad viņa gaida bērniņu, un tad es saku: “Meitenes, bet to visu nevajag darīt arī ikdienā. Tas nenozīmē, ka, tikai gaidot bērniņu, ir jādzīvo veselīgi. Arī tagad ir jāēd veselīgi, ir jādzīvo veselīgi, jo jūsu ķermenī jau tagad ir visas jūsu olšūnas. Tās tur ir jau tagad, un, kaitējot savam ķermenim, jūs kaitējat sev un arī savam nākotnes bērniņam.”

Otrajā daļā mēs runājam par meiteni pašu, par norisēm pubertātes laikā, par pirmajām mēnešreizēm, izspēlējam visu to pašu ciklu, ko pirmajā daļā, tikai bez apaugļošanās, jo meitenes ķermenī nav spermatozoīdu (un tie arī ilgi nav vajadzīgi), tur ir tikai olšūnas, kas ātri aiziet bojā. Mēs stāstām, ka šādi cikli, kad olšūna netiek apaugļota un notiek mēnešreizes, ir ļoti daudzi. Kas tad ir mēnešreizes? Mēnešreizes ir tā luksusa viesnīca, kas ir iekārtota jaunajai dzīvībai, bet, tā kā tā vēl nav radusies, luksusa viesnīca tiek nojaukta un izvadīta. Taču ķermenis gatavojas katru ciklu no jauna, lai uzņemtu īpašo viesi, jauno dzīvību, – tas trenējas, gatavojas brīdim, kad meitene pieaugs un kļūs par mammu.

Trešajā daļā ir sarunas gan par mēnešreizēm, gan fakti, gan dažādi praktiski padomi, ko savstarpēji pārrunājam. Meitenēm arī jautājam, vai pirmās mēnešreizes varētu būt par iemeslu, lai tās nosvinētu.

“Cikla šovs” ir ekskluzīva nodarbība, jo pagaidām tā notiek ļoti reti, mēs esam tikai divas sertificētas lektores Latvijā, bet ļoti ceram, ka drīzumā būs vēl.

– Un ko darīt puišiem? Vai viņiem nav šādas nodarbības?

– Programmas autore Elizabete Raita-Paula 1999. gadā izveidoja programmu meitenēm un pēc dažiem gadiem arī puišiem, jo puiši pieprasīja. Šīs programmas ir daudzās Eiropas un pasaules valstīs. Ļoti ceram, ka atsauksies kādi entuziasti vīri, kas būs gatavi veltīt tam laiku un ieviest un vadīt puišu programmu Latvijā. Tas nav viegls process – to apgūt un ieviest –, bet tas nav neiespējami. Mēs būtu gatavas palīdzēt iespēju robežās.

– Ko tu ieteiktu pusaudžu vecākiem? Kā atbalstīt pusaudzi laikā, kad viņa ķermenī notiek tik daudz pārmaiņu, kurām bieži vien viņš pats nemaz netiek līdzi? Ko viņš visvairāk sagaida no vecākiem?

– Man šķiet, ka pusaudzis gaida, ka viņu sapratīs, kaut gan viņu bieži nesaprot vai pārprot, jo dažkārt viņš pats sevi nesaprot. Es domāju, ka ikviens pusaudzis grib pieņemšanu – pieņemošu attieksmi, arī tad, ja viņš kļūdās. Viņam ir svarīgi saprast, ka viņu mīl tādu, kāds viņš ir. Šī sajūta – būt mīlētam un pieņemtam – viņu maina uz pozitīvo pusi. Slikta uzvedība bieži ir protests vai uzmanības piesaistīšanas veids. Svarīgi, ka mājas ir tā drošā vide, kur pusaudzis var izpausties, būt pats, jo skolā ne vienmēr viņš var justies droši, brīvi. Jā, tas nav viegli vecākiem, jo nereti māja ir kā izgāztuve, kur viņš atnes un izpauž reizēm savas varbūt ne tik patīkamās emocijas, sāpes, pārdzīvojumus, bet labāk, ka viņš nāk mājās, nevis meklē drošību un patvērumu citur. Jā, vecākiem ir jābūt pacietīgiem, pieņemošiem, uzklausošiem un sadzirdošiem. Un, pirms kaut ko pārmest vai teikt kaut ko sliktu, noteikti atcerēties pateikt arī kaut ko labu, jo labā vienmēr ir daudz vairāk.

Runājot ar spuraino pusaudzi, vecāki var pastāstīt par savu bērnību un pusaudža gadiem, arī par pieļautajām kļūdām. Tas mācīs bērnam būt atklātam un arī savas kļūdas atzīt un pamanīt. Ir svarīgi nepazaudēt spēju saredzēt savā pusaudzī mīļo, labo bērnu un saprast, ka viņš pats bieži ir apmaldījies sevī un nesaprot, kas ar viņu notiek. Tāpēc viņam vajag šo ceļa rādītāju, un tam ir jābūt vecākam. Pretējā gadījumā to vietu aizņems kāds cits, bet tad atgūt bērna uzticību būs ļoti grūti. Svarīgi ir visās grūtībās saglabāt mīlestību un cieņu. Pusaudža vecums paies, bet attiecības paliks.

P.S. “Cikla šova” nodarbības Siguldā un Inčukalnā plānotas februārī, martā un aprīlī. Informāciju par nodarbību vietu, laiku un pieteikšanos var atrast “Facebook.com” lapā “MFM-projekts”.