Voldemārs Lauciņš. Analfabētisms... Vai anahronisms? ^{Apriņķis.lv}

Vai labāk ir vienreiz redzēt, nekā simtreiz dzirdēt?

Cilvēks ir brīnumains radījums, kas sevi un pasauli izzina visa mūža garumā. Turklāt, spriežot pēc daudziem piemēriem dzīvē un fantāzijas pasaulē – filmās un grāmatās –, pat ar mūžu var nepietikt sevis pilnīgai izzināšanai.

Cilvēks uztver pasauli, to mēģina saprast caur maņām, no kurām redze šķiet dominējošā, tāpēc arī teiciens par vienreiz redzēšanas priekšrocību. Tomēr ir kāda nianse. Līdzās tieši saprotamām lietām ir tādas, kuras mēs redzam, bet saprotam pastarpināti, uztveram caur simboliem. Ar redzēšanu var būt visādi, bet spēja un nepieciešamība redzēto saprast arī simboliski izceļ lasīšanas nozīmi, tās nepieciešamību padziļinātas izpratnes iegūšanai. Līdzīgi tas ir ar uzmanīgu klausīšanos, tāpēc tās ar lasīšanu ir radniecīgas.

Ir jautājumi, kuros nav nepieciešams īpaši iedziļināties, un to ikdienas dzīvē ir absolūtais vairākums. Tāpēc virspusējai, vienkāršai pasaules iepazīšanai vai baudīšanai ir sava vieta. Pašsaprotams piemērs ir vēlme redzēt un, visdrīzāk, arī piemiņai nofotografēt kaut ko ļoti virspusēji atpazīstamu, caurbraucot svešu, interesantu pilsētu, – piemēram, Rīgā pabūt pie Doma baznīcas vai Brīvības pieminekļa. Tāpēc es nepretstatu tiešu un virspusēju redzēšanu, nepiebiedrojos kareivīgiem bildīšu kultūras jeb televīzijas ienaidniekiem un vispirms uz jautājumu, kas labāk – vienu reizi redzēt vai simt reižu dzirdēt –, atbildu vismaz daļēji apstiprinoši.

Tomēr dzīve ir pietiekami sarežģīta, lai svarīgākos jautājumus papētītu dziļāk, un ar vienas reizes redzēšanu būs krietni par maz. Ir vajadzīga arī uzmanīga klausīšanās vai lasīšana, un dažkārt pat ar simt reizēm var nepietikt.

Grāmatās cilvēce ir akumulējusi un aizvien nodevusi tālāk savu svarīgāko pieredzi. To saprata jau antīkajos laikos, tāpēc tādas lietas pierakstīja. Īsi aizstāvot arī labu izklaidējošo literatūru, piebildīšu, ka arī tai ir sava vieta un vērtība. Piemēram, izklaidējoša satura grāmatu lasīšana attīsta prasmi vispār lasīt grāmatas, kas, pretēji daudzu domām, nav pašsaprotama. Tomēr atšķirību starp izklaidējoša satura grāmatām un vērtīgu literatūru vajadzētu iemācīties izprast.

Ilgais analfabētisma izskaušanas ceļš

Rakstītā kultūra, grāmatas ir interesants apskates objekts pats par sevi, vismaz īsi. Rakstītais ļauj aizsniegties tālāk un plašāk par cilvēku vai viņam tuvāko grupu, ir izšķiroši svarīgs instruments pārvaldībai un tirdzniecībai un ir viens no izšķirošajiem tradīciju pārmantošanas rīkiem. Rakstītais ir ļoti svarīgs tradīciju tālākai nodošanai un vēsturē veido pēc kopējām pazīmēm savstarpēji viegli salīdzināmas laikā un telpā tautas un teritorijas – civilizācijas. Piemēram, mūsu civilizācija caur rakstīto izriet no kristianizētas antīkās grieķu un romiešu kultūras. Daudzi palaiž garām šo vienkāršo patiesību, ka pie rakstītā vārda antīkā pasaule ar kristietību pievērsās tieši tāpēc, ka grāmatas reliģijā kristietībā rakstītais vārds ir nepieciešams katram, kā dzīvības un nāves – mūžīgās dzīvības un mūžīgās nāves jautājums. Varbūt tieši ar šo rakstīšanas nozīmes pieaugumu mums ir izsekojama saikne ar tādu antīkā laika varoni, kā Jūliju Cēzaru, lai arī laika ziņā mūs šķir pāris tūkstošu gadu.

Kristietības vēsturē, jo īpaši kristiešu vajāšanas laikos, rakstiskās liecības, vispirms jau Bībele un tās daļas, bet ne tikai, būvēja pamatu vajadzībai pēc rakstītprasmes un aizvien lielāka rakstu pratēju skaita. Kristīgās vēstures gaitā ir bijuši arī posmi, kad prasme lasīt un rakstīt noslīdēja ļoti zemu, kā bija visumā ne tik tumšajos viduslaikos. Tā, apustulis un Latvijas pirmais bīskaps Meinards, pirms viņu iecēla par bīskapu, mūsu zemi, visdrīzāk, jau bija apmeklējis kā tirgotāju rakstvedis.

Toties prasme lasīt un rakstīt ievērojami pieauga, kad atkal cieņā kļuva Bībeles lasīšana. Tāpēc pēc reformācijas arī mūsu zemē sāka izplatīties pieraksti latviešu valodā, un tikai gadsimtu pēc reformācijas jau parādījās pirmās lielās grāmatas latviski; grāmatas sāka iegult arī mūsu senču, zemnieku, plauktos. Ir vēsturnieki, kas tieši ar šo lasītprasmes attīstības uzplaukumu skaidro Rietumu jeb Eiropas civilizācijas izrāvienu, kas iepriekš krietni iepalika islāma priekšā.

Mūsu tautā prasme lasīt un rakstīt nostiprinājās palēnām, līdz 19. gadsimta beigās sasniedza līmeni, kad (atskaitot Latgali) lasīt un rakstīt mācēja teju katrs. Latgalē šī prasme bija par kādu trešdaļu zemāka, kas savam laikam arī bija gana augsts rādītājs. Tolaik krievu aristokrātus un kupčus šokēja latviešu mājkalpotājiem pierastā avīžu abonēšana un grāmatu lasīšana.

Šī vēlme lasīt gāja cauri arī padomju okupācijas laikam, kad, par spīti nabadzībai, cilvēki stāvēja garum garās rindās ne tikai pēc maizes un desas, bet arī pēc grāmatām, bija puslegālas reto un seno grāmatu tirgotavas un disidentus nereti ķēra par neatļautu grāmatu glabāšanu.

Reiz atrisināts jautājums?

Īsā vēsturiskā caurskrējienā rodas priekšstats, ka mūsdienās šajā ziņā viss ir sakārtots un uztraukumam nav pamata. Tomēr grāmatas pērk un lasa arvien mazāk. Ir pētnieki, kas jau pirms daudziem gadiem norādīja uz bildīšu – nu jau ne tikai televīzijas, bet arī dažādu viedierīču – dominanci, kas izkonkurē grāmatu lasīšanu.

It kā varētu priecāties, ka dažādu sociālo platformu un viedierīču piedāvāto iespēju ierobežojumu dēļ cilvēki ir iemācījušies savu domu formulēt īsos vārdos un pateikt krietni daudz. Tomēr – cik daudz svarīga tiek pateikts šādos īsos tekstos? Nav jau tā, ka viss ir jāizsaka gari un plaši, bet svarīgās lietas, vēl vairāk – domstarpības un to radītās nesaskaņas –, nereti var atrisināt tikai ielasoties vai ieklausoties vārdos. Un šāda spēja daudziem ir krietni neattīstīta. Cilvēki vienkārši vairs nemāk lasīt garākus tekstus, tekstus bez bildītēm. It kā burtus pazīst, bet domu, kas tikai ar garāku tekstu pilnvērtīgi var tikt nodota, vairs neuztver.

Tieši neprasme lasīt un nespēja (nevēlēšanās!) iedziļināties ir iemesls, kāpēc daudz vairāk cilvēku skatās bildītes TV, datora vai telefona ekrānā, nevis iespringst lasot. Un ilgtermiņa problēma ir tas, ka lasīšanā netrenēts prāts nespēj uztvert, piemēram, jautājumus par cilvēka dzīves jēgu. Jo, lai to saprastu, ir jāspēj savu iekšējo pasauli konfrontēt ar novēroto, uzdot kritiskus jautājumus vispirms jau sev. Ne velti kristietībā svarīgākā grāmata – Bībele – cauri gadsimtiem nes vārdus, nevis bildītes. Analfabētisma laikā nereti ar attēliem centās skaidrot kristietības jēgu, bet bez teksta tas var būt ļoti kļūdaini. Piemēram, pasaulslavenā skulptora Mikelandželo ģeniālajā skulptūrā Mozus atveidots ar ragiem kā kādam velnam. Kāpēc? Tāpēc, ka kļūdainā tā laika Bībeles tulkojumā vietā, kur runa ir par «starojumu», tādu kā nimbu ap Mozus galvu, viņš ticis aprakstīts ar ragiem. Labojums vēlāk ļauj pasmieties par šo kļūdu vesela laikmeta garumā, bet bez lasīšanas un vēlmes saprast dziļāk šādu kļūdu nebūtu bijis iespējams atrast un šobrīd to skaidrot.

Laikmetā, kad izglītības sistēma it kā nodrošina visas iespējas apgūt lasītprasmi ikvienam, grāmatas tiek pirktas arvien mazāk. Manuprāt, tas nozīmē tikai to, ka, par spīti tehniskai burtu pazīšanai un gramatikas izpratnei, cilvēki arvien mazāk spēj uztvert lietas, kur ir nepieciešama iedziļināšanās un domāšana. Un tāpēc, kaut arī tehniski mūsu sabiedrība nav analfabētiska, savā dziļākajā būtībā mēs esam ļoti bīstamā punktā, kad analfabētisms vairs nebūs anahronisms.