Pāvils Brūvers: Mūsdienu varoņi Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - lnb.lv
Gluži nesen humanitāro zinātņu pārstāvji pauda domu, ka varonība un varoņu laiks mūsdienu pasaulē ir beidzies. Patieso vērtību un ideālu vairs neesot, palikusi tikai saldās dzīves mirāža, pēc kā visi tiecas, un to visu vēl pastiprina nacionālās valsts idejas un nacionālās identitātes pakāpeniska izzušana. Tie esot kļuvuši par novecojušiem jēdzieniem, un nākotnes pasaulē vairs nebūšot vietas ne nacionālajiem mītiem, ne nacionālajiem varoņiem.
Tomēr ziņas no Ukrainas apliecina, ka mēs pārāk ātri gribam apglabāt varoņu garu, – tur nacionālās valsts un nacionālās identitātes ideja ir spēcīga un varoņu gars ir dzīvāks par dzīvu. Vai ik dienu dažādos vēstījumos no Ukrainas mēs dzirdam: “Slava Ukrainai! Slava varoņiem!” Kultūru pētnieks Andrejs Mūrnieks kādā savā publikācijā ir teicis: Ukrainas piemērs rāda, ka nācija nav tikai viegli maināms un novecojis “sociāls konstrukts”.
Un tieši nacionālā valsts un nacionālā identitāte ir tās, kas šobrīd vieno un iedvesmo ukraiņu tautu uz varoņdarbiem un garantē viņiem arī uzvaru. To ir piedzīvojuši daudzi brīvības cīnītāji. Ievērojamais latviešu strēlnieks Ēvalds Valters kādā intervijā teicis, ka bermontieši jau visi bija algotņi, viņus uz priekšu virzīja nevis ideja, bet nauda. Un par naudu ļaudis ir gatavi droši cīnīties tik ilgi, kamēr nesajūt nopietnu pretestību, kamēr viņu veselību un dzīvību nekas neapdraud. Tiklīdz tas notiek, viņu cīņas spars jūtami plok. Bet mūsējiem nebija nekā cita ko zaudēt, kā tikai savas važas.
“Mēs cīnījāmies par tautu un tēvzemi, mums sakāve šķita briesmīgāka par nāvi. To pamanīja bermontieši, un tas viņos radīja bailes; viņi saprata, ka mēs drīzāk mirsim, nekā atkāpsimies. Līdz ar to viņu cīņas spars apsīka, jo mums bija motivācija, bet viņiem tās nebija.” Tieši tas šobrīd notiek Ukrainā, kur uzpirkti algotņi cīnās pret augsti motivētiem savas dzimtenes, savas tautas aizstāvjiem.
Un nav jau tā, ka varonība izpaužas vienīgi cīņās ar apspiedējiem un kaujas laukā. Apgaismības laikmeta filozofs un rakstnieks Gotholds Efraims Lesings ir teicis: varonis ir tas, kurš zina, ka ir lielākas vērtības nekā dzīvība; cilvēks, kas veltījis visu savu dzīvi kalpošanai valstij, sevi vienu – kalpošanai daudziem. Varonis aizstāv un ir gatavs atdot savu dzīvību par patiesām vērtībām – par dzimteni, par savu tautu, par ģimeni, par ētiskajiem principiem.
Mēs varonību parasti saistām ar cilvēka spēju atdot savu dzīvību, bet bieži vien varonība ir nevis atdot dzīvību, bet gan dzīvot un izturēt tādu grūtību priekšā, kad viens otrs jau meklē striķi. Varonis ir tas, kurš godīgi un pēc labākās sirdsapziņas pilda to, kas viņam uzticēts, nesalūst un nepadodas grūtību priekšā. Daudz mūsu vidū ir tādu, kas cieš dažādas neveiksmes, pārdzīvo smagas vilšanās, piemēram, māte, kuru ar vairākiem bērniem pametis neuzticīgs vīrs, kura pastāvīgi cīnās ar naudas trūkumu, kuras dzīvoklī ir drēgns un slimības tur ir biežs viesis, un darbā no tiešās priekšniecības viņa saņem vien pārmetumus. Tā patiesi ir varonība, ja viņa šādā situācijā spēj saglabāt optimismu un turpina uzticīgi un ar mīlestību kalpot saviem tuvākajiem.
Lai zinātnieki saka, ko grib, par tautu dzimšanu un nāvi, par nacionālās identitātes un varonības jautājumiem, viņu atzinumi bieži vien nepakļaujas nekādiem cilvēciskiem spriedumiem, jo, kā Bībelē ir teikts: “Dievs ir tas, kas radījis pasauli un visu, kas tanī… Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot.”
Bet ķēniņš Dāvids savā 33. dziesmā saka: “Tas Kungs izjauc tautu nodomus, Viņš sagrauj ļaužu padomu. Bet Tā Kunga padoms pastāv mūžīgi, un Viņa sirds nodomi ir spēkā uz audžu audzēm. Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu.”