Jurģis Liepnieks: Uzvaras pamatā ir dzimtenes mīlestība ^{Apriņķis.lv}

– Kādas ir jūsu prognozes, kas šogad varētu notikt ar karu Ukrainā?

– Karš diemžēl nebeigsies. Tāpēc ka nav izgudrots jauns veids, kā varētu izskatīties Krievijas sagrāve. Iedomāsimies, ka šogad notiek labākais, kas var notikt, – Ukraina atbrīvo savu teritoriju 1991. gada robežās. Kas notiek nākamajā dienā? Viss ir beidzies, un mēs dzīvojam laimīgi un drošībā? Protams, ka nē! Vai tiešām Putins teiks: “Nu labi, man nesanāca, tagad esam draugi.” Tā nebūs! Drošība neiestāsies, miers neiestāsies. Labākajā gadījumā tas būs kaut kāds pamiers. Tāpēc ka Krievija nebūs sagrauta. Lai karš beigtos, ir vajadzīga Krievijas sagrāve. Putina režīmam ir jābeidzas, un Krievijai esošajā veidolā ir jābeidzas, tikai tad iespējams miers. Bet kā tas ir iespējams, nav skaidrs.

– Ar līdera maiņu droši vien nepietiks.

– Var pietikt, var nepietikt – to mēs nezinām. Var arī pietikt. Padomju Savienība arī sagruva pēkšņi – ņēma un sagruva. Ar visu KGB, ar armiju, miliciju, ar visiem kodolieročiem. Ārprātīgi resursi, bet ņēma un sabruka. Turklāt ātri. Tāpat var notikt ar Krieviju. Mēs varam rīt pamosties un izlasīt ziņu, ka Putins ir saslimis un kāds ielikts viņa vietā. Kāds, kurš uzskata, ka karš ir jāaptur, ir jāvienojas ar Rietumiem, jāatceļ sankcijas, jāizved karaspēks, jāuzsāk process... Tas var notikt rīt. Bet tas var nenotikt vēl gadus divdesmit.

Šāda mēroga kari nebeidzas ātri. Irānas un Irākas karš – astoņi gadi, Korejas karš – trīs gadi, karš Bosnijā – arī divi trīs gadi. Tīri militāri te nekas ātri nebeigsies. Šis gads, visticamāk, būs ļoti asiņains, ar daudz upuriem abās pusēs. Mēs redzam, ka Ukraina saņem ļoti daudz bruņojuma, bet Krievija mobilizējas. Visi ir kļuvuši ļoti nervozi uz “gada jubileju”. Abas puses kaut kādā ziņā gatavojas to atzīmēt, tāpēc ir satraukumu pilns brīdis. Bet mēs nevaram paļauties uz brīnumiem, ka Putins rīt nomirs savā nāvē. Šobrīd mums nav uz ko paļauties, mums nākas rēķināties ar ilgu karu, kas šogad nebeigsies.

– “Kilogramā kultūras”, neatceros, kurš, iespējams, Reinis Suhanovs, teica, ka, vērojot Ukrainas karu, mēs redzam, ka stiprākais ierocis ir dzimtenes mīlestība.

– Pozņaks Reinis to teica. Es domāju, ka tas ir ārkārtīgi pareizi, jo lielākā daļa militāro analītiķu visā pasaulē uzskatīja, ka Krievija ieņems Kijevu. Tagad Ukrainai palīdz gandrīz visa pasaule – 53 valstis. Bet pirms gada taču Ukrainai nekādu ieroču nebija. Vācijas valdība apsolīja ķiveres un tās pašas laikam neaizsūtīja, jo uzskatīja, ka Krievijas pārspēks ir tik milzīgs, bet Ukrainas armija tik vāja, ka viņi neko neiespēs. Bet Ukrainas armija uzvarēja, Ukrainas armija atsita uzbrukumu. Kā? Ziniet – ar dzimtenes mīlestību! Jo vajag daudz cilvēku, kas ir gatavi mirt par savu dzimteni, citādi to nav iespējams izdarīt. Bez nekādiem jokiem. Mēs tagad ejam kaujā un zinām, ka no tās pārnāks puse, mēs to saprotam. Un līdz mēneša beigām vēl puse.

– Un jārēķinās, ka tieši es varu būt tajā pusē, kas nepārnāks. Katrai ģimenei ar to ir jārēķinās.

– Protams. Upuru skaits jau... Ukraina to nepublisko, bet mēs visi saprotam, ka tas varbūt nav tik liels, cik Krievijas pusei, bet vienalga ir milzīgs. Tāpēc, jā – uzvaras pamatā ir dzimtenes mīlestība. Lai cik patosaini tas skanētu, tev ir jābūt gatavam mirt par savu dzimteni. Ukraiņi bija gatavi mirt par savu dzimteni un sasita krievus. Tagad visa pasaule redz, uz ko ukraiņi ir spējīgi un uz ko krievi nav spējīgi. Jā, Ukraina ir ļoti korumpēta, ļoti nabadzīga, tur ir visādas problēmas. Salīdzinot ar Ukrainu, mums vispār nav korupcijas. Šajā ziņā tur tiešām viss ir slikti. Bet tur izrādījās pietiekami daudz cilvēku, kas ir gatavi mirt par dzimteni.

– Vai mums Latvijā...

– Vai mums Latvijā tas tā ir, nav viegli atbildēt, tāpēc ka to nevar zināt iepriekš. Mēs zinām, ka Krievijas Federālā drošības dienesta analīze un Putina analīze bija tādas, ka ukraiņi padosies tāpat kā Krimā, ka neviens neies karot par to korumpēto valsti. Bet izrādījās, ka tā nav. Man ir sajūta, ka Latvijā šodien neviens nav gatavs mirt. Mēs neesam gatavi pat obligāto militāro dienestu ieviest.

– Tieši gribēju jautāt, vai militārā dienesta jautājums nav labs indikators.

– Jā, ir. Kāpēc lietuvieši un igauņi bez problēmām ieviesa uzreiz? Tur viss notiek gludi. Bet mēs nevaram. Un tas ir bīstams indikators. Bet vienlaikus es negribu absolutizēt, jo nevar zināt, kā būtu, ja X stunda iestātos. Reālas briesmas tomēr maina cilvēku apziņu, tāpēc ir ļoti grūti šo iepriekš modelēt.

– Ir tikai divi varianti: vai nu tu palien zem segas un ļauj, lai nokapā visu tavu ģimeni, vai celies un ej karā, lai ienaidnieks līdz tavai ģimenei netiek.

– ...vai sadarbojies ar ienaidnieku. Piektā kolonna ir trešais variants.

– Kārtējais baisais jūsu paziņojums.

– Latvijas ģeogrāfijā vēl ir kāds īpašs faktors – no šejienes nevar aizbēgt. Uz sauszemes robežas ar Eiropu mums ir Suvalku koridors, un tur noteikti būs karš – tieši tur tas sāksies, ja sāksies. Igaunijas galā arī neaizbēgsim, jo tur ir Sanktpēterburga, kur arī būs karš. Paliek jūra – kā Otrajā pasaules karā. Bet arī jūrā būs karš. Varbūt varēs mēģināt ar laiviņu kaut kur izsprukt, bet tas nebūs drošs ceļš. Ja pienāks X stunda, no Latvijas aizbēgt nevarēs. Tāpēc labāk ir iet militārajā dienestā vai Zemessardzē un gatavoties aizstāvēt dzimteni.

– Ja šī saruna notiktu pirms pāris dienām, tā būtu citādāka. Taču nupat laikrakstā “Diena” bija publikācija “Kas un kā “pasūtīja” Lato Lapsu un Jurģi Liepnieku”, kur par šī procesa aizkulisēm stāsta bijusī Valsts ieņēmumu dienesta izmeklētāja.

– Šī ir ārkārtīgi interesanta epopeja, kas vēl tikai uzņem apgriezienus. Konteksts ir tāds, ka Valsts ieņēmumu dienesta izmeklētāja, kura bija procesa virzītāja un kura vadīja kratīšanas pie manis un Lato Lapsas, kādu pusgadu pēc šiem notikumiem pati tika arestēta un nonāca cietumā. Kopā ar kolēģiem, kuri visi bija iesaistīti arī mūsu ar Lato Lapsu lietā. Viņi ir apsūdzēti tieši par to – par krimināllietu safabricēšanu un iespējamu kukuļu izspiešanu.

Protams, viņi tagad nestrādā Valsts ieņēmumu dienestā un šādos apstākļos ir sapratuši, ka viņiem ir sava motivācija vai interese pastāstīt, kas tad tur patiesībā notiek. Un tas, ko mēs no viņas teiktā intervijā “Dienā” saprotam, ir, ka lietu pasūtīšana, safabricēšana Valsts ieņēmumu dienestā ir vispārēja prakse. Nav brīnums, ka tur darbinieki ar tādām lietām nodarbojas, ja pat uzņēmuma visaugstākā vadība pasūta krimināllietas. Sak, reku jums kaut kāds formāls iesniegums, tur nekā, protams, nav, bet atrodiet pret viņiem jebko! Uztaisiet kratīšanu, un, ja kratīšanā neko nevar atrast, varbūt kāds zālīti glabā mājās, jo viņi visi esot no bohēmas. Bet kaut ko atrodiet un ierādiet viņiem vietu!

Tā jau ļoti bieži vēsturē gadās, ka ir nepieciešami kaut kādi iemesli, lai iesaistītie cilvēki sāktu runāt. Nu šādi iemesli ir radušies, un iesaistītais cilvēks sāk stāstīt, kā tās lietas patiesībā notiek. Man tas nav ne pārsteigums, ne jaunums, bet esmu priecīgs, ka arī plašāka sabiedrība varbūt beidzot sāks mazliet aizdomāties un saprast, kāda ir tiesiskuma situācija mūsu valstī, kāda ir kontrole pār dienestiem, cik nesodīti šo dienestu cilvēki var darīt pilnīgi jebko, kas viņiem ienāk prātā.

– Kas tad galu galā jūs ar Lapsu “pasūtīja”? Jo raksts neatbild uz šo jautājumu.

– Jūsu jautājums ir pamatots, jo skaidrs, ka ne jau Prusakas kundze vai Jaunzemes kundze bija tās, kurām bija īpaša interese spert šādus nelikumīgus soļus, jo tas ir Krimināllikuma pārkāpums. Nez vai viņas pašas to izgudroja. Jā, paliek jautājums, kurš to izgudroja, un esmu pilnīgi drošs, ka mēs ar laiku uzzināsim arī to, ka šis uzstājīgais rīkojums atrast kaut ko un ierādīt vietu šiem cilvēkiem – Lapsam un man – nāk no Valsts prezidenta Egila Levita.

– Tas ir drosmīgs paziņojums.

– Jā, bet Egils Levits paļaujas uz to, ka viss Nacionālās drošības padomē runātais ir slepens un to neviens nevienam nekad neizstāstīs. Viņam nevajadzētu paļauties un kā juristam vajadzētu saprast, ka noziegumi nevar būt slepeni. Un, ja viņš izdara nelikumīgu spiedienu uz dienestiem, nekāds valsts noslēpums viņu nepaglābs no tā, ka šīs nelikumīgās prasības kļūs publiskas. Ne jau no zila gaisa Valsts ieņēmumu dienesta cilvēki izgudroja šo visu.

Levitam ir vēl viena “brīnišķīga” epizode. Ir publiskots, kā viņš, zvanot deputātiem, draudot un šantažējot, panāca savas favorītes Kucinas ievēlēšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā. Tātad viņš vairs nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst, kādā valstī viņš dzīvo. Līdz ar to pieprasīt atrast jebko pret Lapsu un Liepnieku uz šī fona nav nekas pārsteidzošs.

– Spriedze baigā, kad mājās un pie tuviniekiem notiek kratīšanas. Kā šādu spiedienu var izturēt?

– Mēs politikā esam jau ne pirmo gadu desmitu, tāpēc mani vairs īpaši nepārsteigs. Bet tas, kam gribu pievērst uzmanību, – ja ir šādas pasūtītas lietas pret mani vai Lato Lapsu, tad saprotiet, ka to var pret jebkuru. Turklāt tiek pasūtīts “atrodi kaut ko pret viņiem vai pret viņu radiniekiem”. Tas jau ir zem jebkuras ētiskās un morālās latiņas, bet tādi cilvēki diemžēl vada mūsu valsti.

– Kā tas ir – pret jebkuru?! Nu nevar pret jebkuru kaut ko atrast! Vai tiešām viņi pamestu narkotiku paciņu pagultē, ja vajadzētu?

– Pagaidām tādu gadījumu nav, bet ko nozīmē “nevar atrast”? Arī pret mums neko nav atraduši, bet tas jau netraucē uzsākt krimināllietu. Kā mēs redzam, arī prokuroram pietiek ar aizdomām. Protams, ka mūs nenotiesās, jo nekā jau nav. Ja būtu kaut vismazākais iemesls, mēs jau sēdētu. Bet mums ir uzņēmumi, kas maksā nodokļus. Mans uzņēmums ir tik mazs, ka, pat ja es vispār nemaksātu nodokļus, tās summas nebūtu lielas. Bet mums nekad nav bijuši nodokļu parādi. Ja Valsts ieņēmumu dienests man uzraksta, ka es kaut ko esmu nepareizi samaksājis, es uzreiz samaksāju, es ar viņiem nekad nestrīdos. (Smejas.) Bet, neskatoties uz to, var kaut ko interpretēt, piemēram, ka grāmatvedībā kaut kas nav pareizi, vajadzēja citādāk, un tā tālāk. Viņi zina, ka neko neatradīs, un tāds arī nav mērķis. Mērķis ir ierādīt vietu. Iebiedēt un atriebties. Kā saka: jūs tur pārāk nespridžījiet! Protams, ka ģimenei un tuviniekiem tas viss ir briesmīgi.

– Antiutopiju rakstnieki ir paredzējuši, ka ar laiku tas notiek arvien izsmalcinātāk un represīvāk – tā baiļu iedzīšana, spiešana, pazemošana. Bailes – tas ir iedarbīgs mehānisms.

– Es domāju, ka tā ir sīku cilvēku atriebība. Nav vainīga ne iekārta, ne valsts. Vainīgi ir cilvēki. Tas ir personības jautājums. Vaira Vīķe-Freiberga neko tādu nedarīja. Neteica, kam jāierāda vieta. Viņa pati ierādīja vietu ar skatienu un pāris trāpīgiem publiskiem teikumiem, un nevienam nebija jautājumu. Levita kungs ir pieļāvis stratēģiskas kļūdas, un tās viņam maksās daudz dārgāk nekā tiem, kam viņš gribēja ierādīt vietu.

– Maksās ar to, ka viņu neievēlēs uz nākamo termiņu?

– To es nevaru šobrīd simtprocentīgi pateikt. Latvijā Valsts prezidenta vēlēšanu sistēma ir ārkārtēji īpatnēja. Pie mums kandidāts var publiski tikt nosaukts pat tikai ievēlēšanas dienā un vakarā jau būt Valsts prezidents. Šobrīd visticamāk izskatās, ka Levitam nav balsu. Bet, ja Levitam nav balsu, rodas jautājums: kurš tad? Nav šobrīd kandidāta, kuram būtu balsis.

– Teicāt, ka darbības pret jums nav valsts sistēma, bet sīku cilvēku izdarības. Tajā pašā laikā jautājat, kā mūsu valstī kaut kas tāds var notikt. Tātad šai epopejai tomēr ir saistība ar valsti.

– Sistēmiskā problēma ir tā, ka operatīvie dienesti un speciālie dienesti tiek ārkārtīgi slikti uzraudzīti, nav nekādas uzraudzības. Kurš, piemēram, izmeklēs šo gadījumu, par kuru informāciju ir atklājusi VID izmeklētāja? Kurš to izmeklēs? Jaunzeme, kura it kā ir iejaukta? Nē! Prokuratūra, kura arī ir iejaukta? Neviens neizmeklēs! Teorētiski parlamentam būtu jāveido parlamentārā uzraudzība, bet nekas tāds nenotiks. Dienestu uzraudzība ir faktiski neeksistējoša. Un tā ir sistēmiska problēma.

Otra sistēmiska problēma ir tas, ka neeksistē mediju kritika. Arī sabiedriskos medijus neviens neuzrauga. Tos arī nebūtu jāuzrauga, bet būtu jāeksistē mediju kritikai – kādam būtu kritiski un profesionāli jāizvērtē, vai viņu veikums un kvalitāte atbilst sabiedriskā medija un sabiedriskā pasūtījuma kritērijiem vai ne. Un nevis formāli, skaitot minūtes vai zīmju skaitu, bet vai atbilst pēc būtības. Taču mediju kritika Latvijā neeksistē. Bet sabiedriskie mediji ir ārkārtīgi ietekmīgi, to rāda dažādas aptaujas.

Protams, interneta gadsimtā lielo mediju loma ir samazinājusies un kļūst arvien mazāka, bet vienalga tā ir milzīga. Neviens nevar konkurēt ar sabiedrisko mediju auditoriju. Ar tās iespaidošanas jaudu. Un arī ar naudu. Viņi katru dienu uzrunā simtiem tūkstošu cilvēku. Viņi ietekmē sabiedrisko domu, sabiedrības dzīvi un politisko dienaskārtību vairāk nekā jebkurš politiķis vai partija. Tā ir pasaule pati par sevi, kuru neviens neietekmē. Tie ir desmit divdesmit cilvēki, varbūt pat mazāk, kas kontrolē... Kontrolē – tā nevar teikt mūsdienās… Teiksim, ļoti spēcīgi ietekmē sabiedrisko domu. Šie cilvēki nav pakļauti nedz kādai kontrolei, nedz kritikai, nedz uzraudzībai, pat ne savai sirdsapziņai. Kā nu katrs no viņiem to izmanto. Tas, protams, ietekmē sabiedrības attīstību un ir viens no cēloņiem visām mūsu problēmām.

– Par šo es aizdomājos, kad redzu, ka sabiedriskais medijs, tajā skaitā Bojāra raidījums, propagandē lietas, kas ir pret Satversmi. Manuprāt, tā nedrīkstētu notikt, jo sabiedriskajam medijam ir jāstrādā saskaņā ar valsts likumiem. Tomēr brīžiem tie pauž radikāli pretēju viedokli, mēģinot grozīt auditorijas pārliecību.

– Es domāju, ka sabiedriskajā medijā ir jābūt pārstāvētiem visiem viedokļiem.

– Pat ja tie ir pretrunā valstij?

– Citādiem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem. Propagandēt gan viņiem neko nevajadzētu, jo tā ir žurnālistika. Bet vai viņi to ievēro? Par to būtu vajadzīgas debates sabiedrībā. Būtu jāvērtē katrs šāds gadījums, bet nekas tāds nenotiek. Ja kāds kaut ko iepīkstas, kā mēs te tagad, uzreiz tiek pasludināts par Kremļa aģentu, kas grib novājināt sabiedrisko mediju. Attiecīgi viņi dara, ko grib. Tāda diemžēl ir situācija, un tā ir sistēmas problēma. Protams, tam ir sekas, jo lielie mediji lielā mērā ir demokrātiskas sabiedrības mugurkauls. Ja šis mugurkauls ir kropls, šķībs un neveselīgs, tad diemžēl arī sabiedrībai ir grūti pārvietoties, tālu lēkt un augstu sniegties.

– Un mums tas tāds ir – neveselīgs?

–  (Ar uzsvaru.) Tāds ir mans viedoklis. Bet es uz to neuzstāju. Es uzstāju uz to, ka būtu vajadzīga mediju kritika. Arī pats neesmu neatkarīgs tādā ziņā, ka esmu pilns ar dažādām emocijām un pārliecībām. Pazīstu visus tos cilvēkus; zinu, kurš uz kuru ir dusmīgs, apvainojies, un tā tālāk. Tas, uz kādu viedokli es uzstāju, ir, ka Latvijā neeksistē mediju kritika. Nulle!

– Arī mediju profesionalitāte, manuprāt, ir briesmīgā līmenī. Kādā latviešu valodā viņi runā un raksta! Mati čokurojas! Es to nespēju pieņemt.

– Arī es domāju, ka Latvijas mediju cilvēku profesionālais un izglītības līmenis ir katastrofāls. Žurnālistu izglītības, izpratnes un erudīcijas līmenis ir ļoti zems. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas neko nelasa, tāpēc arī raksta katastrofālā valodā. Pašizglītošanās viņiem ir nulle, redzesloka paplašināšana – nulle. Reizēm viņi zina mazāk par neko tādās tēmās kā ekonomika un politoloģija, bet tas viņiem netraucē izteikties un veidot sabiedrības viedokli šajās jomās.

– Tagad mazliet par kultūru. 17. februārī televīzijā translēja “Kilograma kultūras” gada balvas pasniegšanu. Vai skatījāties?

– Īsu mirklīti.

– Cik jums ir laika kultūras baudīšanai, kas arī taču nozīmē sevis attīstīšanu?

– Es cenšos būt rakstnieks. Uz kultūras baudīšanu raugos kā uz profesionālu pienākumu, nevis kā uz izklaidi vai pašizglītošanos. Attiecīgi mani kultūras baudīšanas paradumi ir pakļauti tam, kas mani interesē kā rakstnieku. Rezultātā ir sanācis tā, ka es neeju uz teātriem, neskatos kino. Vai arī ļoti maz.

– Un kas jums kā rakstniekam ir vajadzīgs?

– Es lasu grāmatas. Jo rakstniekam ir jālasa grāmatas.

– Kādas?

– Te es aicinu visus uz savu “Instagram” kontu, tur ir šī informācija. Dažādas grāmatas. Ļoti svarīgi ir lasīt pietiekami dažādu literatūru, ja vien mērķis nav atdarināt kādu ļoti šauru, specifisku žanru vai rakstības stilu. Ar vienu aci cenšos izsekot mūsdienu veiksmīgo pasaules grāmatu tirgum, lai saprastu, kas ir aktualitātes, kas tiek pirkts. Bet viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es netieku līdz mūsdienu latviešu literatūrai, ir tas, ka man ir izveidojies milzīgs saraksts ar pasaules klasiku, ko vēlos izlasīt. Un, kamēr neesmu izlasījis, pieņemsim, visu Dostojevski, man nesanāk tērēt laiku Norai Ikstenai. Visu cieņu rakstniecei, bet vienkārši tādas ir manas prioritātes.

– Es būtu gribējusi līdz šai sarunai pagūt izlasīt jūsu romānu “Mans nabaga pirāts”, bet bibliotēka parādīja, kāda rinda uz to ir izveidojusies. Teica, ka pirks otru eksemplāru. Vienubrīd jums bija bažas, ka kritika grāmatu ignorē. Bet, redz, tā ir nominēta Latviešu literatūras gada balvai, tātad tomēr ir novērtēta. Jābūt labai sajūtai...

– Dzīvosim – redzēsim. Nē, man nebija nekādu bažu. Tas atkal ir stāsts par sabiedriskajiem medijiem. Es uzskatu, ka sabiedriskie mediji krāpjas ar aptaujām, jo statistiski nav iespējams tāds fenomens, ka “Mans nabaga pirāts” uzvar visās aptaujās, pilnīgi visās ir pirktākais, lasītākais un tā tālāk, izņemot vienā – sabiedriskā medija – aptaujā, kur neuzvar nemaz, un to apsteidz... Visu cieņu Strukas kundzei! Nešaubos ne mirkli, ka tā ir brīnišķīga grāmata, bet tās pārdošanas dati ir mikroskopiski.

– Viņa saņēma “Kilograma” balvu literatūrā...

– Jā, zinu, bet tā aptauja bija feiks. Starp citu, oficiālais skaidrojums ir tāds, ka viņu aptaujās piedalās ļoti maz cilvēku, līdz ar to tās ir nereprezentatīvas. Nu labi, es pieņemu šo paskaidrojumu; tā ir viņu problēma, ka viņi padara savas aptaujas marginālas, garlaicīgas un neaktuālas. Es vienkārši gribēju pievērst uzmanību tam, ka sabiedriskajos medijos, pat Latvijas Televīzijas Kultūras raidījumu redakcijā, ir visādi pārsteidzoši standarti. Maigi izsakoties – dara, ko grib. Visas trīs labākās nominētās grāmatas ir no vienas izdevniecības. Pārējo izdevniecību cilvēki man sašutuši zvana, bet negrib cīnīties ar savu vārdu. Drīzāk viņi atbalsta mani, ka es norādu uz šīm acīmredzamajām dīvainībām.

– Starp citu, kāpēc neizvēlējāties kādu no lielajām izdevniecībām, lai izdotu “Pirātu”?

– Gribēju pats kontrolēt to procesu. Ar cilvēcisko faktoru tam nav nekāda sakara.

– Lasīju “Goodreads.com” atsauksmes par “Pirātu”. Kāda lasītāja saka: ja viņa būtu redaktore, tad trešdaļu īsinātu. Esot prasījies pēc stingra redaktora. Vai tiešām grāmatai nebija redaktora?

– Kā tas ir, nebija redaktora?! Protams, bija! Arturs Hansons – viens no Latvijas izcilākajiem profesionāļiem. Bet cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Viens grib īsināt, cits lasīt vairāk. Es tagad viena angļu tulkojuma sakarā strādāju ar ļoti slaveniem angļu redaktoriem, visaugstākās klases profesionāļiem Lielbritānijā, kam ir milzīga pieredze, Pulicera balva un vēl citas par rediģēšanu. Paskatīsimies, kāds tur būs viedoklis un kā tas sakritīs ar vietējiem viedokļiem. Esmu atvērts. Ja tāda līmeņa profesionāļi teiks, ka kaut kas ir jāsvītro, tā arī darīsim.

– Tātad romānam būs tulkojums. Vai pareizi sapratu?

– Jā, ir jau gatavs tulkojums, tagad strādājam pie tā pilnveidošanas.

– Starp citu, kā jums radās klikšķis nodarboties tieši ar politiku? Vai tāpēc, ka aktīvais vecums sakrita ar valsts iekārtas maiņu?

– Vienkārši man piedāvāju to darīt. Tas, ka es divdesmit piecu vai sešu gadu vecumā nokļuvu Ministru prezidenta birojā, sāku rakstīt premjera runas un tamlīdzīgas lietas, bija ārkārtīgi interesanti un aizraujoši. Protams, arī jaunībai bija sava loma. Lielākā atšķirība ir tas, ka šobrīd es vairs negribu nodarboties ar politiku tā iemesla dēļ, ka neticu, ka manās spējās būtu kaut ko mainīt.

– Tāds valstij nekomplementārs secinājums.

– Es gribētu dot vietu jaunajiem. Tādiem jauniem cilvēkiem, kāds es biju savos divdesmit sešos. Tādiem, kas tic sev, savām spējām, ir pilni enerģijas un apņēmības. Un varbūt viņiem kaut kas izdosies.

– Lai gan jūsu vadītajā portālā “Puaro.lv” jūsu izteikumi par sistēmu bieži ir nekomplementāri, tomēr nav pēcsajūtas, ka “viss ir slikti”.

– Jo viss jau arī nav slikti. Kaut kādā ziņā mūsu Latvija ir Dieva svētīta zeme, kurai visu laiku nenormāli veicas. Mēs izcīnījām neatkarību Pirmā pasaules kara rezultātā, iestājāmies Eiropas Savienībā, pievienojāmies eirozonai, iestājāmies NATO – esam izmantojuši visus unikālo iespēju logus. Neskatoties uz to, kā cits citu kritizējam un ka netiekam galā ar visādām lietām, mēs esam spējuši visu. Arī dzīves līmenis mums ir augsts. Protams, esam dusmīgi, jo atpaliekam no igauņiem un lietuviešiem, bet mēs dzīvojam labāk nekā jebkad Latvijas vēsturē. Traucē, ka mēs zinām – varētu dzīvot vēl labāk, bet tas, protams, ir relatīvi. 

– 22. februārī kļuvāt piecdesmit vienu gadu vecs. Kādas ir sajūtas, atvadoties no piecdesmit?

– Nekādas. Paskatoties uz sevi, ir sajūta, ka piecdesmit ir nevis jaunie četrdesmit, bet jaunie trīsdesmit. Es vispār nemaz nejūtos kā piecdesmitgadnieks. Atceros sava tēva piecdesmit gadu jubileju, kas bija milzīgi svētki. Sajūta bija tāda, ka tagad – nu viss! Tagad ir TAS, vēl kādi desmit gadi līdz pensijai, bet  principā tu svini savas dzīves augstāko punktu, no kura viss ies uz leju. Tāda man bija sajūta tēva jubilejā. Nezinu, vai arī viņš tā domāja, bet man tādas sajūtas nav nemaz! Es vēl te pacīnīšos, man vēl neviens tik drīz vietu neierādīs.