Jānis Dimants: Guterreša vaimanas un Levita skaidrais skatījums, ko darīt ar Krieviju un Putinu

Nokļuvis savu paziņu lokā Ādažos, dzirdu nievas: redz, kā – pat gads nav pagājis kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, un tiek pieprasīts garantēt mieru! Patiesi, ir paņirgšanas vērta miera un starptautiskās drošības uzturēšanai radītās institūcijas attapšanās beidzot reaģēt uz to, ko visas pasaules acu priekšā 21.gadsimtā nu jau gana ilgstoši dara viens neģēlīgs agresors. ANO tagadējais ģenerālsekretārs Antoniu Guterrešs pat ļoti labi zina, kas Ukrainā darās. Neiziet no prāta pirms kāda laika sadrūmušā kunga vāvuļojums: pasaule mēnessērdzīgi tuvojas plašākam karam, baidos, ka tā to dara plaši atvērtām acīm. Kliegt gribējās: nemuldi, dari jel ko konkrēti, iedarbini pasaules dotās pilnvaras!

Ne velti pavīdējuši komentāri, ka ANO atgādina tādu kā invalīdu biedrību ar tās tagadējo līderi priekšgalā. Guterrešs 2022.gada aprīlī arī pats tika apmeklējis Kijivas apgabala pilsētas Buču, Borodjanku, Irpiņu, lai savām acīm skatītu postu, ko nodarījis Krievijas iebrukums Ukrainā, sūkstījies, ka karš pats par sevi ir briesmīgākais noziegums, karš ir ļaunums. Karš nedrīkst būt pieļaujams. Tādi un līdzīgi izteikumi gluži vai ieskanas ausīs, atminoties TV ekrānos redzēto un dzirdēto.

Lasītājiem atmiņas atsvaidzināšanai: Guterrešs nāk no portugāļu politiķu aprindām, bijis Portugāles premjerministrs, tad veselus desmit gadus ANO Augstais komisārs bēgļu jautājumos un kopš 2017.gada – ANO ģenerālsekretārs. Pie viena jāpateic, ka Latvijā pazīstamais politiķis vai drīzāk diplomāts Andrejs Pildegovičs ir ANO vēstnieks – gan visai paskops izgaismot norises dziļajos ūdeņos, globālajos mērogos. Jaunākais viņa pienesums, ka balsojums par speciāla ANO tribunāla izveidi Krievijas tiesāšanai varētu būt kaut kad martā, bet tās vēl tikai prognozes.

Viss ievelkas un ievelkas

Tikmēr agresorvalsts Krievija kopā ar citām sēž pie ANO Drošības padomes galda un visus sev netīkamos lēmumus nobloķē. Kā zināms, jau oktobrī Lietuva, Latvija un Igaunija aicināja Eiropas Savienību kopā ar starptautiskajiem partneriem izveidot īpašo tribunālu Krievijas agresijas noziegumu izmeklēšanai Ukrainā; tas ļautu uz karstām pēdām saukt pie atbildības Krievijas līderus, absurdo militāro pavēļu izpildītājus. It pamanāmi bija izskanējis mūsu Valsts prezidenta mudinājums: starptautiskajai sabiedrībai ir jāreaģē stingri, vienoti un izlēmīgi, lai panāktu valsts un atsevišķi katra individuālo atbildību par Krievijas izdarītajiem noziegumiem pret Ukrainu. Viņa ieskatā, ir jānovērš jelkādi mēģinājumi graut starptautisko kārtību. Tribunāls ir jāizveido bez liekas vilcināšanās…

No visa jaušams, ka mūsējais starptautiski vismaz sadzirdēts. Vai tiek pienācīgi uzklausīts – cits jautājums. Izrādās, tūdaļ pēc Otrā pasaules kara, jau 1945.gadā saveidotajā globālo valstu savienībā lielvaras sev tika piešķīrušas no mūsdienu viedokļa galīgi nedemokrātiskas veto tiesības, un dažas to niansītes galvenajā institūcijā par mieru un drošību pretēji veselajam saprātam it veikli pielietojamas joprojām.

Kā zibens no sniegotām debesīm

Pats mokoši esmu ņēmies, lai rastu apskaidrību, kā tas var būt, ka terorvalsts turpina kalpot par “miera garantu”, būdama ANO Drošības padomes locekle. Tad, kā šoziem dažkārt zibens no sniegotām debesīm, nāca Ārlietu ministrijas jaunās parlamentārās sekretāres Gundas Reires vaļsirdīgs izklāstījums. Viss esot sācies un palicis kā akmenī iecirsts līdz pasauli tracinošajām mūsdienām kā toreizējā kara uzvarētāju iegriba. Viena no zinošākajām šīs jomas speciālistēm, politisko zinātņu doktore, triju augstskolu vieslektore atzīst: jā, tas ir kaut kas fenomenāls! Drošības padomes pastāvīgās locekles Anglija, Francija, ASV, Ķīna un PSRS mantiniece Krievija – jel ko izlemt var tikai ar vienprātīgu balsojumu, izmaiņas sastāvā var izdarīt tikai ar visu piecu padomes locekļu piekrišanu. Tādējādi situācija, ka agresorvalsts Krievija nobalso pati par savas darbības apturēšanu vai izslēgšanu, nav iedomājama.

Reires kundze kā augstākā pakāpē korekta diplomāte gan atklāti neteic, cik patiesībā bezspēcīga vai vainojama ir visa šī 193 valstu savienība. No malas raugoties, kas tur būtu ko neizdarīt ANO Drošības padomes reformu vai pamainīt statūtus, kas skar pastāvīgo valstu piecinieka privilēģijas. Izrādās – nevar! “Šis ir jautājums, kura dēļ daudzi starptautisko tiesību eksperti dusmās vārās un kļūst emocionāli par nedemokrātisma pakāpi, kas iebūvēta Drošības padomē. Tā ir iedzimta. Iebūvēta tik spēcīgi, ka nav izkustināma,” ironizē Gunda Reire (“Latvijas Avīze” 26.01.2023).

Dziļi domās iegrimis par ANO visādajām nevarībām, atļaujos tādu kā fantāzijas lidojumu. Paga, paga, augstas raudzes eksperti nereti mēdz izcelt mūsu ārlietu ministru, kurš jau cik gadu garumā ir pratis nevis kaut kā atreferēt vai vienkārši reflektēt par ārpolitiku, bet virzīt arī Eiropas Savienības ārpolitiku. Tirda doma, ka ievērību guvušais Edgars Rinkēvičs taču varētu iziet un ko paveikt vēl plašākos mērogos. Viņa jaudīgā parlamentārā sekretāre savu priekšnieku varētu pamudināt, iedvesmot, pat nolikt priekšā scenārijus ANO darbības iedzīvināšanai, pievērst mūsdienu akūtām vajadzībām. Viņi pat abi kopā varētu būt kā jaunu politisku ideju un vēsmu karognesēji.

Reires kundze pamatīgi izpētījusi, kā iepriekšējais ģenerālsekretārs Kofi Annans 2005. gadā mēģinājis izdarīt ANO, tostarp bēdīgi slavenās Drošības padomes, reformas, bet viss izgāzies. Varbūt diviem letiņiem palaimējas un, skat, “pasaules jumta” organizācija sāk uzņemt laikmetam atbilstošus apgriezienus. Ak, prātojumi, prātojumi… Mums pārsteidzoši var likties tas, ka akurāt vakar un šodien Latvijas ārlietu ministrs ir prom, lai piedalītos ANO Drošības padomes pārpārēm sakarsētajā sēdē, kurai nāktos sekot līdzi ar gluži vai aizturētu elpu.

Ādažos dzimst aizmetņi

Mums jātiek pie teikšanas Apvienoto Nāciju Organizācijā! Tie paši Ādažu paziņas, kas izsmējīgi tika uzņēmuši Ģenerālās asamblejas rezolūcijas projektu ar nu jau vesela gada garumā pieļautiem postījumiem, ciešanām, neskaitāmos daudzumos izdarītu mierīgu civiliedzīvotāju slepkavībām, lielā nopietnībā izlolojuši savas versijas agresora savaldīšanai. Pierīgas lauķi atļaujas bilst, ieteikt Latvijas kā ANO dalībvalsts pilntiesīgie. Esam tajā kopš 1991.gada, un mums ir savs pastāvīgā koordinatora birojs, mītne Rīgā.Paņirguši par pašreizējo nevarīgo ģenerālsekretāru, kas tikai apraud Ukrainā notiekošo kā humānu katastrofu, ādažnieki gatavi mesties attiecīgās instancēs ar savu kandidatūru.

Atklāšu: viņuprāt, tas būtu neviens cits kā Latvijas pašreizējais prezidents Egils Levits. Ādažniekiem tas funktieris gan lokālpatriotisks, gan varbūt pat pasauli glābjošs. Ja Levits pats negrib iet uz otru termiņu Valsts prezidenta amatā vai arī viņu negrib vismaz apaļš pussimts Saeimas deputātu (jo, lai tiktu ievēlēts, vajag vismaz 51 balsi “par”), Levits noteikti iederētos pat pašā spicē, kur tiek izlemti vēsturiskie pavērsieni.

Un tieši jaunu satraukumu pārpilnajā februārī notiek kas vienreizēji sakritīgs. It kā padzirdis iegribas, kas nāk iz tautas, šajā gadījumā ādažnieku iztēlojumā, vēl esošais Latvijas Valsts prezidents tiek šobrīd kontinenta visaugstākajā tribīnē Strasbūrā, kur uzrunā Eiropas Parlamenta deputātus. Egils Levits pamīšus runā latviski, angliski, franciski, vāciski – četrās valodās, šādi sūtot vēstījumu valstu politiķiem un sniedzot Latvijas tik izsvērto, dziļo skatījumu aktuālo jautājumu risinājumiem; protams, degpunktā Krievijas agresija Ukrainā.

Eiropas Parlamenta deputāti runas beigās pieceļas kājās un sveic Latvijas pārstāvi aplausiem. Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola starpbrīdī klātesošajiem daudzu valstu žurnālistiem pauž domu, ka Latvija ir cerību simbols, izteic pateicību Latvijai – tai bijusi liela loma Eiropas Savienības politikas veidošanā, reaģējot uz Krievijas agresiju pret Ukrainu. Savukārt mūsu pašu deputāte Inese Vaidere žurnālistiem liek apjaust, ka darbs, ko Levits dara starptautiskā līmenī, ir patiešām milzīgs. Pašmāju Levita neieredzētāji gatavi piebalsot: lai tak ar savu dižstrādāšanu drīzāk dodas prom un turpina spīguļot plašumos, mēs sev lūkosim ko piezemētāku.

Lai arī kā, uzmanības centrā paliek ārkārtīgā nepieciešamība izveidot starptautisko tribunālu Ukrainas iebrucēju sodīšanai. Tikai atkal – visur lienošā pretstāve. Pieļaujams, ka labākais vai viens no labākajiem tribunāla svētīgā darba veicējiem būtu Egils Levits. Taču, ironiski pasmejot par demokrātijas, diplomātijas birokrātiju, nav izslēgta varbūtība, ka Latvijas juridiskā izcilība, savulaik plaši atzītais tiesnesis topošajam tribunālam nemaz tuvumā netiktu pielaists.

Iemesls – tiesnesim ir jābūt absolūti neitrālam, taču puspasaulei zināms, ka tam Baltijas dedzīgajam vīram ir pārākais zobs uz Putinu un, raugi, šamais vēl ņems un piespriedīs Krievijas vadonim to visaugstāko soda mēru, kas kādiem no pasaules varenajiem varbūt liktos nepamatoti. Ideālajā variantā būtu, lai viss notiktu pēc tiesas un taisnības likumiem…