Menu
 

Terēza Stenclava: Esmu pateicīga liktenim, ka mani nepieņēma darbā bankā Apriņķis.lv

  • Autors:  Aira Jēkabsone
Foto - no privātā arhīva Foto - no privātā arhīva

Terēza Stenclava ir tenisiste vairāk nekā 20 gadus un ratiņu tenisa aizsācēja Latvijā. Par tenisa treneri viņa sāka strādāt pavisam nejauši, nomainot sapni strādāt bankā pret šo darbu. Terēza ar lielu prieku un entuziasmu ir apguvusi arī ratiņtenisu, lai palīdzētu cilvēkiem ratiņkrēslā apzināties un saprast, ka arī viņi var. Viņas entuziasms, strādājot un iedvesmojot cilvēkus ratiņkrēslā, ir novērtēts ar Starptautiskās tenisa savienības nomināciju “Spirit Award 2019”, bet 2014. gadā viņa saņēma Latvijas Tenisa savienības balvu “Par ratiņtenisa attīstību” un tajā pašā gadā tika nominēta “Latvijas lepnuma” balvai. Terēza iedvesmo jaunos spēlētājus un gatavo augsta līmeņa sacensībām profesionāļus. Pateicoties dažādām dzīves nejaušībām un savai atvērtībai ļauties likteņa piespēlētajām iespējām, viņa ir sapratusi, ka nav nekā labāka par tenisu un cilvēkiem, kas ikdienā ir viņai līdzās.

Sarunā ar Terēzu par to, kā viņa nonāca līdz ratiņtenisam, kā, pateicoties tam, pozitīvi mainījās arī viņas brāļa dzīve, kā teniss palīdz cilvēkiem ratiņkrēslā paskatīties uz savu dzīvi no cita skatpunkta, noticēt sev un gūt prieku ikdienā un kā ratiņteniss atšķiras no parastā tenisa.

– Ratiņu sports Latvijā bija kaut kas pilnīgi jauns, kad jūs sākāt nodarboties ar ratiņtenisu. Kas motivēja tam pievērsties?

– Tas ir ļoti interesants stāsts un viens no spilgtākajiem notikumiem manā dzīvē. Mamma mani nosauca par Terēzu – kā Māti Terēzu –, un tas tad arī izlēma manu likteni, jo, ja kāds man lūdz palīdzību, es nemāku atteikt. Tā arī sākās mana nodarbošanās ar ratiņtenisu. Mani uzrunāja viena sieviete ratiņkrēslā, sakot, ka vēlas spēlēt tenisu. Es tobrīd neko nezināju par ratiņtenisu, nesapratu, ar ko sākt, bet es viņai teicu: “Labi, ja tu gribi, lai es tev palīdzu, es to darīšu.” Tā mēs sākām.

Sākums bija kā taustīšanās nezināmajā. Nezināju arī īsti, kam lūgt padomus, jo nepazinu nevienu, kas būtu ar to saistīts. Braucu uz Lietuvu pieredzes apmaiņā pie pieredzējušākiem spēlētājiem, lai vispār gūtu kādu priekšstatu, meklēju visādus video, lasīju dažādus materiālus. Tā es sāku braukāt pa treniņiem, pieredzes apmaiņās, kā arī pabeidzu maģistratūru, savā maģistra darbā veicot pētījumu, kā ratiņteniss pozitīvi ietekmē cilvēkus ar kustību traucējumiem.

Un atkal kāda liktenīga nejaušība: tobrīd manam brālim bija smags periods, un viņš braukāja man līdzi pa treniņiem; kādā treniņā viņš iepazinās ar sievieti, pateicoties kurai es aizsāku ratiņtenisu, un rezultātā viņi jau sešus gadus ir precējušies. Brāļa sieva Žanete tagad smejas: ja kāds saka, ka, sēžot mājās, vīru neatradīsi, tas nav tiesa – viņa tieši tā arī atrada. Savukārt es Žaneti ķircinu, ka viņa, nākot man klāt un prasot par ratiņtenisu, zināja, ka man ir vecāks brālis. Tā mēs ar sievieti, pateicoties kurai es sāku nodarboties ar ratiņtenisu, tagad esam radinieces, lai gan bijām pilnīgi sveši cilvēki.

– Teniss ir aicinājums – ar prātu bijāt izdomājusi darīt kaut ko citu, bet teniss tomēr vilka atpakaļ.

– Mans sapņu darbs bija strādāt bankā. Mana mamma ir advokāte, un es kādu laiku strādāju kopā ar mammu, bet gadījās tā, ka mani nepaņēma darbā vienā bankā, ko uzzināju tikai divas dienas pirms darba uzsākšanas. Tā kā mana pirmā augstākā izglītība ir ekonomists, man tā bija ļoti sāpīga vilšanās, es ļoti raudāju. Bet tā laikam tam bija jānotiek, un tagad esmu priecīga un pateicīga liktenim, ka mani tajā darbā nepaņēma un es varu darīt savu sapņu darbu. Es nemaz vairs nevaru sevi iedomāties kādā citā darbā.

– Kāds bija sākums? Ratiņteniss droši vien nozīmēja arī to, ka jāiejūtas to cilvēku ādā, kas sēž ratiņkrēslā... Vai nebija grūti?

– Sākums bija ļoti grūts. Pirmie sportisti, kas atnāca trenēties, bija no ratiņbasketbola. Tas bija negaidīti, jo es nezināju, kas būs mani pirmie trenējamie. Atnāca trīs labi trenēti, uzkačāti čaļi, kas mani visādi apcēla. Man trūka pieredzes un zināšanu, bet pēc kāda pusgada es sapratu, ka man pašai ir jāiesēžas ratiņķrēslā un jāpamēģina, kā tas ir, un tad es pa kluso, viņiem nezinot, pirms treniņa sēdos ratiņkrēslā un mēģināju kustības un sitienus. Kad jutos pietiekami sagatavojusies, es puišiem teicu, ka ar tādu attieksmi viņi neko nepanāks, ka es viņus varētu vinnēt, sēžot ratiņķrēslā. Viņi teica, lai pierādu. Tad nu es vienu apspēlēju, un viņš lielā neizpratnē jautāja: kā?! Es teicu, ka trenēties vajag. Tad viņi beidzot sāka mani respektēt kā treneri.

Sākumā tiešām bija grūti, jo tā ir cita specifika. It kā teniss tas pats, bumbiņas tās pašas, raketes arī tās pašas, bet tomēr ir sava specifika, un ļoti svarīgi ir pašam tam visam iziet cauri. Protams, pirmajā reizē bija grūti iesēsties ratiņkrēslā daudzējādā ziņā – psiholoģiski, varbūt arī kādas māņticības dēļ –, bet tagad es mierīgi sēžos ratiņkrēslā un spēlēju ar viņiem. Man liekas, ka jebkuram trenerim, pirms sākt otram mācīt, kā pareizi darīt, pašam ir jāpamēģina iejusties trenējamā situācijā, tajā procesā. Jo, stāvot kājās, tas ir pilnīgi cits rakurss, pilnīgi viss ir citādāk. Un, ja tu vari iesēsties ratiņkrēslā un parādīt, kā vajag, nevis tikai teorētiski stāstīt, ir daudz lielāks respekts pret treneri.

– Sports ir ļoti svarīga veselīga dzīvesveida sastāvdaļa, un katram sporta veidam ir sava specifika. Kāda tā ir tenisam?

– Kad sāku nodarboties ar ratiņtenisu, es iestājos maģistratūrā un uzrakstīju maģistra darbu par to, kā teniss psiholoģiski pozitīvi ietekmē cilvēkus ratiņkrēslā. Un tas attiecas ne tikai uz cilvēkiem ratiņkrēslā, bet vispār tenisu, kas ir dinamisks sporta veids, – tur nav monotonu kustību, katra situācija uz laukuma ir citādāka, viss strauji mainās. Ir pat dažas valstis, kur ratiņteniss kā terapija ir iekļauts rehabilitācijā. Cilvēkam laukumā pašam ir jāpieņem lēmumi, viņam ir jāizvirza mērķi un tie jāsasniedz, un tas ir tieši tas, ko ir nepieciešams apgūt dzīvē. Arī tas, ka bumbiņa tiek izsista izelpā, un tā mēs izpūšam stresu.

Man bija viena audzēkne, kas pie manis trenējās parastajā tenisā. Pirms treniņa viņa man stāstīja, cik viņai slikts vīrs, ka viņa grib šķirties, bet pēc treniņa viņa teica: nav tik traki. Tā ka, lūk, viens pierādījums, kā teniss – un droši vien arī citi sporta veidi – pozitīvi ietekmē cilvēka psihi un mazina stresa līmeni.

– Vai, sākot nodarboties ar ratiņtenisu, nācās apgūt arī kādas speciālas prasmes – veselības, sociālās –, kas ir īpašas, strādājot ar cilvēkiem ratiņkrēslā?

– Tāpat kā jebkurš cilvēks, arī staigājošs, mēs visi esam atšķirīgi, arī fizioloģiski, un ratiņkrēslā tas ir īpaši būtiski, tāpēc ka cilvēkiem ir dažādas traumas, dažādas iespējas, un, to visu saprotot, zinu, ka no visiem nevar prasīt vienādi, ir lietas, ko viņi vienkārši fiziski nevar izdarīt. Bet mans uzskats ir tāds, ka man ir jāprasa nedaudz vairāk, nekā tas cilvēks varbūt domā, ka viņš var, lai izvilktu viņu no komforta zonas, jo tas ir ceļš uz progresu.

– Vai ir kādi priekšnosacījumi un vai ir nepieciešamas kādas priekšzināšanas cilvēkam, kas vēlas sākt trenēties ratiņtenisu?

– Es domāju, ka nē, jo patiesībā ir pat vieglāk srādāt ar cilvēku bez priekšzināšanām, jo tas nozīmē, ka kāds pirms tevis viņu nav “sabojājis”. Ir sportisti, kas arī pirms tam ir spēlējuši tenisu. Tad, protams, ir daudz vieglāk viņus apmācīt, jo viņiem ir tā bumbas jušana. Bet es domāju, ka ne vienmēr tas ir jāapgūst profesionālā līmenī, kā vaļasprieku jebkurš to var sākt no nulles un vienkārši gūt prieku no pašas spēles, un tas ir iespējams jebkurā vecumā un jebkurā līmenī.

– Vai jums praksē ir nācies pieredzēt to, kā tenisa spēle ir pozitīvi ietekmējusi cilvēkus ratiņkrēslā?

– Pirmajā gadā pie manis veda cilvēkus no Vaivariem, un starp viņiem bija jauns puisis, gadus astoņpadsmit vecs. Viņš bija bijis profesionāls sportists, salauzis sprandu. Saprotams, viņš bija dusmīgs uz visu pasauli. Gribēju viņu iedrošināt, teicu, lai pamēģina, bet viņš atcirta: “Tu neredzi, ka es neko nevaru?!” Es tomēr aicināju, lai vismaz pamēģina. Iedevu bumbu, un viņš pirmo reizi pārsita pāri tīklam. Kā viņam mainījās seja! Es laikam nekad mūžā neaizmirsīšu to sejas izteiksmi, kāda viņam bija, kad viņš saprata, ka var. Tas man ir ļoti spilgti iespiedies atmiņā, kā īgnais jaunietis pēkšņi pārvērtās, kā atplauka viņa seja, un tas lielais, super pozitīvais smaids!

Es ļoti ceru, ka arī viņa turpmāko dzīvi tas ietekmēs pozitīvi, kaut gan tas bija tikai viens sitiens, jo pēc tam viņš vairs nav atnācis pie manis uz tenisu, bet es tiešām ceru, ka tas viens sitiens ir ietekmējis viņa turpmākās dzīves kvalitāti, ka viņš saprata, ka nav tā, ka viņš neko nevar, ka viņš arī var – daudz ko var. Un vēl viens stāsts... Bija viens puisītis, kurš pat nevarēja noturēt raketi rokās, un mana kolēģe Kristiana meta viņam bumbiņas, bet es ar viņa roku kopā situ pa to bumbiņu, un man likās, ka viņš neko nedara. Bet viņš bija tik laimīgs un sauca: “Es to izdarīju!” Patiesībā jau es ar savu roku to izdarīju, bet tas deva viņam tādas pozitīvas emocijas un ticību sev, ka viņš var.

Vēl par tiem priekšnosacījumiem... Tenisā ir divas grupas – open grupa un kvadi. Kvadi ir tie, kam ir bojājumi arī rokās, un tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas ir bez rokām, ar teipu piestiprina raketi un viņi spēlē. Tā ka teniss ir viens no sporta veidiem, kas, manuprāt, dod visplašākās iespējas. Jo var ar jebkurām traumām to darīt. Vēl pozitīvi ir tas, ka tenisu var spēlēt arī pārī – cilvēks ratiņkrēslā un staigājošs cilvēks.

– Latvijā tikai pavisam nesen esam sākuši iet tajā virzienā, ka cilvēki ratiņkrēslā vairāk tiek integrēti sabiedrībā, viņiem tiek radīta iespēja iziet ārpus mājas, arī iesaistīties aktīvā dzīvē, tostarp sportot. Kas bija lielākie izaicinājumi, šo uzsākot?

– Pirmais lielais pārsteigums man bija par vides nepieejamību. Pirms sāku nodarboties ar ratiņtenisu, nebiju par to aizdomājusies. Piemēram, eju pa ielu, redzu – ietve nav notīrīta, piecus centimetrus bieza sniega kārta. Liekas, tas jau nekas, zābaki būs slapji, bet izžūs. Taču, pavadot ar cilvēkiem ratiņkrēslā daudz laika ārpus kortiem un piedzīvojot dažādas situācijas, piemēram, redzot, cik viņiem ir neiespējami reizēm tikt pa to ietvi uz priekšu vai izmantot nobrauktuvi, kur ir uzbērts sniegs, ir šoks. Liekas, nu kāpēc tā? Vajadzētu vairāk saprast un iedziļināties, ka tur, kur mēs varam izbrist, cilvēks ratiņkrēslā izbraukt nevar. Viņam tas nozīmē būt atkarīgam no kāda, kas pārnesīs. Un tas ir grūti. Bet pamazām tas uzlabojas, arī attieksme mainās pozitīvā virzienā.

– Jūs piedalāties arī sacensībās?

– Jā, piedalāmies. Tieši šogad notiks arī Latvijas čempionāts, ar sieviešu izlasi gatavojamies braukt uz pasaules čempionāta Eirozonas kvalifikāciju. Latvijas Tenisa amatieru līga no šā gada ir izveidojusi arī vietējos ratiņtenisa turnīrus, un regulāri, katru nedēlas nogali, notiek turnīri. Mēs braucam arī uz starptautiskām sacensībām, un tas atkal dod jaunas iespējas, jaunus draugus, interesantus ceļojumus.

– Ja ir vēlme gūt kādus panākumus, cik intensīviem ir jābūt treniņiem, lai uzturētu sevi šajā sportiskajā un aktīvajā tonusā?

– Šie sportisti īpaši neatšķiras no pārējiem sportistiem, viņi tikai pārvietojas citādāk. Līdz ar to, kā es smejos, žēlastībai nav vietas. Ja tu saki, ka nevari, tad atvelc elpu un dari tālāk. Visu laiku tas ir kā darbs, arī sportistiem. Kad es pirmo reizi ieraudzīju cilvēku ratiņkrēslā tenisa kortā, bija ieradies treneris no Holandes, un viņš viņiem lika salasīt bumbas. Man likās: šausmas, cik nežēlīgs treneris! Tikai pēc gada, diviem es sapratu: jā, tāpēc, ka viņi ir sportisti, viņi tīra laukumu, viņi lasa baumbas; viņi ir tādi paši sportisti, tikai pārvietojas citādāk.

– Cik un kāda vecuma sportisti pie jums šobrīd trenējas?

– Manā vadībā trenējas dažādu vecumu audzēkņi, bet jau kopš paša sākuma esmu izlases trenere, tāpēc pie manis trenējas izlases sportisti – gan vīrieši, gan sievietes, gan jaunieši. Martā mēs ar sieviešu komandu plānojam braukt uz pasaules čempionātu, tā ka mums ir ļoti daudz darba. Trenēju arī amatierus. Esmu atvērta jebkuram un vienmēr priecājos par katru, kurš sadūšojas un atnāk spēlēt. Plānojam arī braukt pa Latvijas reģioniem ar paraugdemonstrējumiem, lai ratiņteniss būtu pieejams ne tikai Jūrmalā un Rīgā, bet arī citās pilsētās. Doma ir attīstīt ratiņtenisu visā Latvijā.

– Ja kādā pilsētā, piemēram, Siguldā, Ogrē vai citā, būtu interesenti, jūs brauktu viņus trenēt?

– Es domāju, ka tajos reģionos noteikti atrastos kādi tenisa treneri, kas būtu gatavi apgūt ratiņtenisu. Mēs esam atvērti aizbraukt un novadīt pirmo treniņu, parādīt trenerim to pamatu, lai viņi varētu turpmāk regulāri trenēt arī reģionos.

– Kādi ir jūsu nākotnes plāni, ieceres?

– Es ceru, ka ratiņteniss būs pieejams visā Latvijā. Protams, man kā izlases trenerei ir sportisti, ar kuriem es gribētu aizbraukt uz paralimpiskajām spēlēm. Un, protams, ļoti vēlos, lai katrs cilvēks, kurš sēž mājās un baidās kaut ko sākt vai ir bezcerībā, vismaz atnāktu pamēģināt!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.