Menu
 

Komentārs. Kam traucē latviešu literatūra? Apriņķis.lv

  • Autors:  Una Griškeviča
Komentārs. Kam traucē latviešu literatūra? Foto: pixabay.com

Pagājušajā nedēļā īstas kaislības uzbangoja brīdī, kad kļuva zināma Valsts izglītības satura centra un projekta "Skola 2030" veidotāju ideja no 2020. gada dramatiski samazināt latviešu literatūras stundu skaitu. Tie, kuri literatūras stundās savulaik lasījuši klasiķu darbus, šajā gadījumā – Raiņa "Zelta zirgu", zinās, ka "zārks jau nevar palikt tukšā", jo uz samazinātā literatūras stundu skaita rēķina plānots ieviest mācību priekšmetu "Drāma".

Nepārprotiet – tam nebūs tiešas saistības ar literatūru, jo, kā LTV raidījumā "Kultūršoks" skaidroja "Skola 2030" satura ieviešanas vadītāja Inga Krišāne, šis mācību priekšmets jauniešiem, skolu beidzot, palīdzēs kontaktēties, būt drošiem, spējīgiem sadarboties un pārvarēt paniskas bailes no runāšanas auditorijas priekšā. Šo argumentu – saskarsmes mākslas apgūšanu – minēja arī vairāki dzejnieces Liānas Langas ierosinātās diskusijas dalībnieki "Facebook", jo, lūk, šāda prakse esot netālajā Skandināvijā. Tiesa, drāmas aizstāvji nespēja atbildēt uz jautājumu, vai arī tur ir samazināts literatūras stundu skaits.

Taču, noskatoties LTV kolēģu sagatavoto raidījumu, mani pārņēma šausmas – ja cilvēks, kurš ir atbildīgs par to, ko tuvākajā nākotnē skolās apgūs jūsu bērni un bērnu bērni, var visā nopietnībā skaidrot, ka "Blaumani var mācīties sporta stundā vai fizikā", tad par ko mēs vispār runājam?! Jūs spējat iedomāties, ka, rāpjoties pa virvi, spēlējot basketbolu vai veicot kādu fizikas eksperimentu, bērni vēl analizētu, piemēram, Blaumaņa "Raudupieti"?! Es ne. Un nevar nepiekrist rakstniecei Gundegai Repšei, kura norādīja, ka kopš 90. gadiem ir ne tikai dramatiski samazināts literatūras stundu skaits, bet ka pašlaik notiekošais diemžēl sāk izskatīties pēc mērķtiecīgas latviešu literatūras – viena no mūsu kultūras stūrakmeņiem – iznīcināšanas.

No savām skolas gaitām 80. gadu sākumā atminos, ka literatūra, vismaz vidusskolas klasēs, mums bija katru dienu. Negribu apgalvot, ka toreiz, pirms 30 gadiem, iemīlēju Raini, Rūdolfu Blaumani, Vili Lāci, Andreju Upīti... Izpratne par viņu darbu vērtību man nāca krietni vēlāk. Taču, lasot visdažādāko daiļliteratūru, nekad neesmu jutusies apdalīta vai saņēmusi pārmetumus, ka neprotu kontaktēties, nospraust mērķus vai uzstāties auditorijas priekšā. Tieši otrādi! Manuprāt, tieši daiļliteratūras lasīšana attīsta iztēli, loģisko domāšanu, spriestspēju utt. Pieļauju, ka to par sevi varētu teikt liela daļa cilvēku, kuriem skolas laikā bija vairāk nekā viena literatūras stunda nedēļā. Nevēlos apgalvot, ka saskarsmes māksla ir kas slikts; tiesa, man nav skaidrs, kādēļ tā tiek dēvēta par "drāmu", ja labi zinām, ka tas ir viens no literatūras žanriem… Rodas loģisks jautājums: kādēļ ierēdņi tik ļoti neieredz literatūru? Iespējams, viņi nav lasījuši pazīstamā amerikāņu rakstnieka Reja Bredberija reiz teikto, ka, "lai iznīcinātu kultūru, nav jāsadedzina grāmatas. Cilvēkiem vienkārši jāpārtrauc tās lasīt." Konsekvences, pie kurām nonākam šo ideju sakarā, nudien ir ļoti nepatīkamas – piemēram, ka valstij ērtāk ir manipulēt ar nedomājošiem, nekulturāliem un neinteliģentiem cilvēkiem.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.