Voldemārs Lauciņš: Saruna ar Dievu. Vai manas uzmanības vērta? ^{Apriņķis.lv}

Ar sarunu iepazīstamies pirms piedzimšanas, kad ne vien dzirdam ap mammu notiekošo, bet arī uzņemam viņas reakciju uz to un arī uz sarunas biedru. Te arī viena no tēva privilēģijām – sākt sarunu (kaut vai dziedot) ar bērna jau tad. Visu dzīvi mūs satiek gan gaidītas, gan pēkšņas, gan svarīgas un bezjēdzīgas sarunas, kuras, pat bez vārdiem, visbiežāk pavada rezultāts – patīkams vai ne pārāk. Sarunu pārrauj nāve, kad cilvēks satiek Radītāju.

Tomēr sarunu ar Dievu var iesākt un uzturēt jau dzīves garumā, un Ciešanu laiks, Klusā nedēļa, ir ļoti piemērots brīdis pašķetināt sarunu par sarunu ar Dievu, par pamatu ņemot divas sarunas svarīgākās sastāvdaļas – Dieva runāšanu un Dieva klausīšanos. Sarunu par sarunu ar Dievu vislabprātāk noslēgšu ar cilvēka līdzdaļas meklējumu tajā.

Dievam neticīgie (ateisti) vai Dieva eksistences nepierādāmības uzskatītāji (agnostiķi) sarunu par, kur nu vēl sarunu ar Dievu, gan jau uzskatīs par laika šķiešanu. Ar šādu nevērību viņi paši sevi iedzen strupceļā viņu iespējamās kļūdas gadījumā. Lēmums gan lai paliek viņu pašu ziņā.

Dievs runā

Lieldienas ir vispateicīgākais laiks, kad Dieva runāšanu meklēt, izvirzot par kritēriju patiesību, kuru cauri laikam un telpai vislabāk var mācīties nojaust, uzmanīgi vērojot sevi un pasauli.

Patiesība ir ļoti daudzšķautņaina, tā sākas ar manu domu vai atklājumu un iesniedzas bezgalībā. No sevis un pasaules vērošanas kā dominējošā ar laiku izkristalizējas mūsu, cilvēku, ierobežotība – gan iekšēji, mūsu pašu nepilnīgajos talantos un personiskajās iespējās, gan ārēji, sākot jau ar gravitāciju. Nav pārlieku iepriecinoši, vai ne? Un tas vēl nav viss. Mūsu ierobežotībā akūtākais ir laiks, kas dzīvi neizbēgami ved uz nāvi. Vai nav ironiski, ka katrs elpas vilciens, it kā nāvi attālinot, uz to arī neizbēgami ved? Vesela rinda skaistu melu atšķiras no šīs patiesības ar mēģinājumiem ieskaidrot, ka cilvēks nav ierobežots un tā tālāk, tādējādi cenšoties iemainīt patīkamas pasakas ne tik patīkamas patiesības vietā.

Bībeles Dievs nupat konstatēto skaudro patiesību Ciešanu laikā liek apskatīt īpaši, jo te parādās kas spēcīgāks par cilvēka galējo ierobežotību – nāvi. Tā ir Bībelē aprakstītā augšāmcelšanās. Te gan uzreizi jāpiebilst, ka šis apsolījums neīstenojas te un tagad vai pat mūsu mūža laikā, bet Pastarajā tiesā, kas vairumam cilvēku būs pēc laicīgās nāves. Te un tagad Dievs ticīgajiem dod  mieru – savu mieru – par apkārt mums notiekošo.

Tātad Dievs atklāj runā ne pārāk patīkamu patiesībā, un Lieldienu laikā ir saklausāms kristietības īstais piedāvājams – augšāmcelšanās.

Dievs klausās

Ja pie Dieva runāšanas pirmās, skaudrākās, daļas vēl var nonākt ar pārdomu palīdzību, vērojot sevi un apkārtējo pasauli, tad kā ir ar otru sarunai nepieciešamo komponenti – ieklausīšanos? Vai Dievs mūs dzird?

Ir vesela rinda uzskatu, ka Dievs, pat ja ir radījis pasauli, tomēr ir attālināts no tās, ir tāds kā kaut kur citur devies visu procesu iekustinātājs. Šāds viedoklis tiek pamatots ar to, ka pasaulē ir tik daudz sāpju un ciešanu. Jā, virspusēji vērojumi vedina uz gana pesimistisku secinājumu, tostarp konstatējumu, ka laikam jau Dievs neklausās.

Un tomēr… Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās svētki ir Bībeles Dieva apliecinājums, ka Viņš dzird. Viņš ne tikai dzird, bet arī klausās, jo Lieldienu vēsts ir tā, ka Jēzus Kristus pie krusta staba necieta pats par sevi. Viņš nebija vainīgs pārkāpumā, un viņam nevajadzēja par to ciest sodu. Bet Jēzus Kristus cieta par tiem, kas cieš, – par mums. Viņa ciešanas ir mīkstinājušas un arvien dziedē visas rētas.

Ja Dievs dzird un klausās, tad saruna ar Dievu nav bezjēdzīga, bet ir stipri līdzīga laba drauga, jā, pat mīļa tēva veltītam laikam manis uzklausīšanai. Un tas nav maz.

Šī patiesība pat liek pārvērtēt to grūtumu, kas atklājas pie Dieva svarīgākās runas – apsolījuma –, jo, pat ja Dieva apsolījumi mums šķiet tāli, ne šeit un tagad, tad Dievs kā vislabākais tēvs, kurš uzklausa, zinās arī, kurā brīdī palīdzēt, pat ja ne uzreiz. Tas grūtais, protams, arvien paliek cilvēkam smagi satveramais ticības jautājums, jo gribas atbildi te un tūlīt. Bet, ja jau viss būtu atbildēts te un tagad, tad ticībai vairs nebūtu nozīmes, tad tās būtu zināšanas. Šo ticības aspektu Dievs ir paturējis, un tas daudzus atbiedē.

Es un saruna ar Dievu

Ja Ciešanu laiks atgādina par Jēzus Kristus ciešanām manis labad, kas ir tās lietas, par kurām man runāt ar Dievu? Citiem vārdiem – cik svarīgam ir jābūt tematam, lai «trobelētu» Dievu? Un te pat nav jārisina to cilvēku motivācija vai iemesli, kas negrib runāt ar Dievu, pietiks arī ar pārpratumiem tajos gadījumos, kad cilvēki grib runāt, bet kaut kāda iemesla dēļ kavējas.

Ir jauki un pietiecīgi cilvēki, kas cenšas traucēt Dievu pēc iespējas mazāk vai arī tikai ar nozīmīgām lietām. Izklausās labi un pat pareizi, bet, redz, kur sanāk kāzuss: un ja nu es, sekojot šai metodei, līdz sarunai ar Dievu nemaz netieku? Proti, katra lieta, kuru es varētu nest Viņa priekšā, šķiet vai nu par uzbāzīgu, vai par niecīgu. Tad sanāk, ka sarunai ar Dievu man tik tiešām nav liela uzmanība jāpievērš.

Tomēr Bībele rāda citu ainu, kurā Dievs ir debesu Tēvs, kas ir gatavs uzklausīt savu bērnu raizes un problēmas. Turklāt ne tikai kāda noteikta izmēra vai noteiktā laikā teiktas, bet teju katrā brīdī un teju par katru nieku. Lūgšanu nevajag ierobežot ar kādu noteiktu tematu vai regularitāti, bet gan ar attiekmi pret Dievu, jo, ja lūdz, bet negaida, tad tas sagādā problēmas, vai ja lūdz, bet lūdz muļķīgi, tad var pašam gadīties šķērmi, ja Dievs izpilda šādu lūgšanu.

Tāpēc saruna ar Dievu ir manas uzmanības vērta. Vēl vairāk – sarunai ar Dievu ļoti noderīga ir tāda vienkārša lieta kā treniņš. Var pat teikt, ka lūgšanai ir vispareizāk kļūt par sarunu ar Dievu kā debesu Tēvu. Turklāt regulārai lūgšanai, kļūstot pašsaprotamai, ir cerība pārspēt citas mūsu ikdienas klačas.

Lieldienas jeb Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki ir uzvara pār nāvi, cilvēka galveno ierobežotāju, tāpēc tas ir labs brīdis, kad meklēt iespēju parunāt ar Dievu. Tad tā nav tikai šai dzīvei saruna, bet saruna, kas jau tagad iesniedzas mūžībā. Saruna ar Dievu, kas arī pats runā un – vēl vairāk – kas dzird un uzklausa. Uzklausa mūs, savus bērnus, uzklausa kā mīļš debesu Tēvs.