Ieva Struka: Anšlavs un Veronika Siguldā ^{Apriņķis.lv}

Bet re, ka visu nevarēs vis – tāpēc aicinu latviešu teātra mīļotājus un literatūras cienītājus pievērst uzmanību tam, ka 30.jūnijā kultūras centrā “Siguldas devons” viesosies Sanfrancisko Jaunais teātris ar Raimonda Staprāna lugas “Anšlavs un Veronika”  iestudējumu Māras Lūisas (Lewis) režijā.

Otrs ievērības cienīgais fakts – šajā viesizrādē kā viesmākslinieks piedalās Jaunā Rīgas teātra vadošais aktieris Kaspars Znotiņš, kurš, neapstrīdami, kļuvis par labāko latviešu izcilo kultūras personību interpretu uz teātra skatuves – vispirms Imants Ziedonis, tad Jānis Pauļuks, tad Kurcums alias mākslas kritiķis Visvaldis Peņģerots filmā “Homo novus”, tad šī mēneša simtgadnieks Pēteris Pētersons un nu arī Anšlavs Eglītis. Visticamāk, kas reiz to sācis, tas tik vienkārši nebeigs, un nosauktajiem piepulcēsies vēl kāds.

Par iedziļināšanos Eglīša personībā un viņa psihofizikā, lai pēc iespējas precīzi varētu atdarināt viņa runas stilu, gaitu, domāšanas veidu, Kaspars Znotiņš stāstījis vairākās intervijās, arī šo rindu autorei “Radio Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi”, jo loma tapusi 2022.gada Minesotas dziesmu svētkiem, kur izrādes skatītāju rindās bija vēl pa kādam kalifornietim, kas Anšlavu Eglīti un viņa dzīvesbiedri mākslinieci Veroniku Janelsiņu saticis vaigu vaigā.

Trešais iemesls, kāpēc vērts nenokavēt vienīgo izrādi Latvijā, ir lugas autora Raimonda Staprāna personība. Arī viņš ir unikāls Latvijas kultūrā – savos 96 gados joprojām ik dienas glezno, jo vizuālā māksla ir viņa pamatnodarbošanās mūža garumā. Viņš ir viens no ievērojamākajiem latviešu gleznotājiem, kas plašāk pazīstams ārpus Latvijas nekā tajā – ilgo padomju gadu un dzelzs priekškara dēļ. Savukārt viņa dramaturģiskie darbi skar galvenokārt divas tēmas – Latvijas vēstures liktenīgie satricinājumi un indivīds un viņa libido kā dzenulis. Arī tās, skaidri un gaiši, šaipus dzelzs priekškara bija nevēlamas.

Visbeidzot vērts pieminēt režisores Māras Lūisas personību – viņa ir tautā labi pazīstamā un iemīļotā Nacionālā teātra aktiera Vairoņa Jakāna meita, kas daudzus gadus dzīvo Sanfrancisko un savā veidā turpina izcilo latviešu teātra cilvēku Laimoņa un Brigitas Siliņu iesākto darbu.

Un nu laiks pakavēties pie izrādes, ko esmu redzējusi videoierakstā, jo Minesotas dziesmu svētkos nebiju. Luga tapusi pēc Anšlava Eglīša aiziešanas mūžībā, bet Veronikai Janelsiņai tās uzrakstīšanu piedzīvojot un paužot neapmierinātību par to, kā viņu savstarpējās attiecības interpretētas. Par to varētu brīnīties, jo ne tikai Eglītis, bet arī viņa pati tās “ierakstījusi” savās grāmatās, nevairoties no tā, ka ikdiena nereti bijusi sarežģīta un bērnu vietu ieņēmuši kaķi, putni un citrona kociņš pagalmā, bet varbūt – viņi paši viens otram.

Veronikas lomā šai izrādē pārliecinoši spēlē Taira Zoldnere, kuras ikdiena ar teātri nav saistīta. Abu partnerība tad arī ir izrādes lielais trumpis. Kā piedienas amatierteātru sūtībai – ap galvenajiem tēlotājiem ir ansamblis, kuru uzdevums ir teatralizēti ilustrēt vidi, kādā dzīvo Anšlavs un Veronika, sākot no kaimiņiem, beidzot ar kaķiem. Šarmantiem un inteliģentiem kaķiem. To atliek tikai pieņemt.