Eva Lūse: Upuri ar zēna seju Apriņķis.lv
- Autors: Eva Lūse
Foto - arhīvs
Par septiņu zēnu seksuālu izmantošanu Jūrmalā aizturēts iepriekš tiesāts pedofils, – tā vēstīja ziņu virsraksti pagājušajā nedēļā. Likumsargi noskaidrojuši, ka pedofils pēdējos divus gadus ir kontaktējies un veicis noziedzīgas darbības ar deviņus līdz četrpadsmit gadus veciem zēniem. Turklāt tas noticis laikā, kad viņš atradās probācijas uzraudzībā un viņam bija liegts kontaktēties ar nepilngadīgām personām.
Taču pret zēniem pastrādāta ne tikai seksuāla vardarbība. Vairākus puišus pedofils piespieda nodarboties ar sava veida sutenerismu, proti, seksuālai vardarbībai pakļautie zēni paši atrada un pie vīrieša veda citus zēnus. Tik dziļi pedofils iesaistīja viņus savos noziegumos!
Pat pieļaujot, ka kādreiz dzīvē puiši spēs tikt pāri dziļajām brūcēm, ko dvēselē cirtis pret viņiem pastrādātais noziegums, vainas apziņa, ka viņi bijuši līdzdalīgi citu upuru piegādāšanā varmākam, var izrādīties vēl dziļāks un sirdsapziņu mokošāks pārdzīvojums. Kā pēc visa notikušā zēniem dzīvot tālāk? Viņu vecākiem? Kā veidot savstarpējās attiecības, skatīties vienam uz otru? Vai šie bērni reiz spēs paši dibināt cieņpilnas un mīlošas attiecības? Vai spēs nodibināt ģimeni?
Tie šobrīd ir neatbildami jautājumi, taču nozīmīga ir vēl kāda šī nozieguma iezīme. Ko šajā situācijā dara, kā reaģē skaļi kliedzošie vardarbības verbālie apkarotāji? Šo zēnu liktenis un pret viņiem pastrādātā vardarbība nez kāpēc nenonāk t.s. viedokļa veidotāju, augstu amatpersonu un bijušās Valsts prezidentes Vīķes-Freibergas publiskajos izpaudumos. Tāpat kā Jēkabpils traģēdijā, arī šajā gadījumā var pārmest likumsargu nespēju zēnus pasargāt, jo pedofils ir bijis iepriekš tiesāts, tātad likumsargiem zināma persona, turklāt viņam bija noteikts liegums kontaktēties ar nepilgadīgajiem. Bet kāpēc publiskā reakcija ir tik atšķirīga?
Varbūt tāpēc, ka upuri ir zēni, nevis meitenes vai sievietes? Tāpēc, ka šo puišu liktenis neatbilst bēdīgi slavenās Stambulas konvencijas uzstādījumiem, ka upuriem var būt tikai sievietes vai meitenes seja. To saknes rodamas radikālā feminisma ideoloģijā, kas smagu un dziļu problēmu novienkāršo līdz aksiomai: sieviete – upuris, vīrietis – varmāka. Bet dzīve, kā izrādās, nav ideoloģisks vienādojums ar nemainīgiem saskaitāmajiem. Pret septiņiem zēniem pastrādātais noziegums atstāj tikpat dziļas rētas kā sievietes slepkavība viņas bērnu acu priekšā vai okupantu izvarotas mazgadīgas meitenes un sievietes Ukrainā.
Stambulas konvencijas radītāju izpratne par to, ka “vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes”, pretstata abus dzimums. Un tā ir auglīga vide, lai naids un vardarbība vairotos, lai sievietes un vīrieši kļūtu par nesamierināmiem pretiniekiem. Tas ir vardarbības mazināšanai pretējs ceļš. Vai līdztiesība, kuru tik daudzkārt piesauc konvencijas autori, patiešām ir līdztiesība? Vai noziegumi un vardarbība pret zēniem nebūtu tāpat ietverama vardarbības apkarošanas dokumentos un no tiem izrietošajā rīcībā?
Tāpēc ir tikai apsveicams Saeimas vairākuma balsojums, kārtējo reizi noraidot Stambulas konvencijas ratifikāciju, jo šajā dokumentā dziļi iekodētās idejas drīzāk ir vērstas uz abu dzimumu – sieviešu un vīriešu – konfrontāciju un neiecietību vienam pret otru.
Kad septiņu mazo, bezpalīdzīgo zēnu liktenis mums kļūs tikpat svarīgs cik Jēkabpilī nogalinātās sievietes traģēdija, kad arī izvaroto zēnu aizstāvībai tiks rīkoti plaši piketi, kad pedofila atkārtoti pastrādātie noziegumi raisīs tikpat lielu sašutumu cik nespēja pasargāt sievieti no vardarbīga bijušā vīra, – tad varēsim uzskatīt, ka mūsu apziņā sāk veidoties kaut kas līdzīgs līdztiesībai un vardarbība pret zēnu vai meiteni tiks nosodīta vienādi.