Viktors Toropovs: Ilgtspējas skaitītājs jau ieslēgts, jāsāk krāt dati

Biznesa vidē visai abstraktais ilgtspējas jēdziens tuvākajos gados kļūs pavisam konkrēts un izmērāms – uzņēmumi visus datus, kas ir saistīti ar ilgtspēju (vides, sociālie un pārvaldības aspekti) apkopos īpašos ziņojumos. Daudziem lielajiem uzņēmumiem šādu ziņojumu gatavošana ir jau ierasta prakse, pārējiem tas nozīmē jaunu prakšu apgūšanu tuvāko gadu laikā.

Tas, ka ilgtspējas ziņošanas prasība uz kādu pagaidām vēl neattiecas, nenozīmē, ka šajā jomā var neko nedarīt. Pirmkārt, ilgtspēja jau ir kļuvusi par svarīgu aspektu konkurences priekšrocību līmenī, jo īpaši eksportējošiem uzņēmumiem, un tās loma tikai pieaugs. Tostarp, attiecībā uz finansējuma saņemšanu biznesa attīstīšanai. Jāuzsver, ka būt ilgtspējīgam nozīmē veikt konkrētas rīcības un pārmaiņas, nevis tikai sagatavot ziņojumu par ilgtspēju. Otrkārt, lai sagatavotu kvalitatīvu pārskatu par sevis paveikto ilgtspējas jomā, dati saistībā ar vides, sociālajiem un pārvaldības aspektiem ir jāsāk izprast un uzkrāt jau tagad.

Kam un kad jāgatavo ilgtspējas ziņojums?

Neieslīgstot Eiropas direktīvu detalizētā izklāstā, svarīgākā “esence” saistībā ar ilgtspējas ziņojumu sniegšanu ir šāda: ilgtspējas ziņojums būs svarīga daļa no uzņēmuma gada pārskata. Jau tuvāko gadu laikā stāsies spēkā prasības sagatavot šos ziņojumus pēc noteikta standarta, kur ļoti būtiska loma to izprašanā un īstenošanā būs tieši laicīga darba uzsākšana attiecīgā uzņēmuma līmenī. Virkne konkrētu prasību, kas skar ziņojumu sagatavošanu, vēl tiks precizēta nacionālajā likumdošanā, piemēram precizējot elektronisko formātu, neatkarīgā revidenta lomu u.c..

Jāņem vērā, ka aptuveni 11 tūkstoši ES uzņēmumu jau tagad gatavo t.s. nefinanšu ziņojumus (saskaņā NFRD, jeb Non Financial Reporting Directive) – tie ir uzņēmumi, kas nodarbina vairāk nekā 500 cilvēkus un papildus atbilst vismaz vienam no diviem kritērijiem (bilances kopsumma pārsniedz 20 miljonus eiro vai apgrozījums pārsniedz 40 miljonus eiro), kā arī biržā kotētas sabiedrības. Šie uzņēmumi turpinās gatavot nefinanšu ziņojumus, taču sākot ievērot jaunās prasības ar krietni detalizētāku standartu ievērošanu ziņošanai par ilgtspējas jomu.

Jaunās prasības (Corporate Sustainability Reporting Directive) stāsies spēkā ar 2024. gadu (2025. gadā būs jāpublicē ziņojums, iekļaujot informāciju par 2024. gadu) – vispirms tās skars uzņēmumus, kuri jau tagad ziņo saskaņā ar NFRD. Sākot ar 2026. gadu (ziņojumā jāiekļauj informācija par 2025. gadu) jaunā prasība attieksies uz visiem lielajiem uzņēmumiem, kuri nefinanšu pārskatus pagaidām vēl negatavo.

Šeit būtiska uzmanība jāpievērš izmaiņām attiecībā uz direktīvas piemērošanas principu: ir jāziņo tad, ja izpildās vismaz divi no trim kritērijiem – darbinieku skaita “slieksnis” ir 250, nemainīgi paliek apgrozījuma un aktīvu apjomi – attiecīgi 40 miljoni un 20 miljoni eiro. Pienākums ziņot saglabājas arī attiecībā uz biržā kotētiem uzņēmumiem. Tiek lēsts, ka ilgtspējas ziņojumu prasība skars aptuveni 50 tūkstošus uzņēmumu ES valstīs, un visticamāk to skaits pieaugs, jo tiek plānots paplašināt ziņošanas prasības arī attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem (konkrēti kritēriji tiek precizēti).

Izaicinājums – datu pieejamība

Nozīmīga lieta, kas jāapzinās, gatavojoties ilgtspējas ziņošanai, ir konkrētu, izmērāmu mērķu izvirzīšana. Nebūs gana ar “apaļām frāzēm” un skaisti nodefinētu apņemšanos. Uzņēmuma rīcībā būs jābūt konkrētiem datiem, kas pierāda paveikto ilgtspējas jomā. Vides un klimata kontekstā tie būs kvantitatīvi dati, piemēram, par izmešu apjoma samazinājumu, energoefektivitāti, atkritumu apjomu, savukārt pārvaldības un sociālā atbildīguma aspekti prasīs arī kvalitatīvu (aprakstošu) informāciju. To var nostiprināt, piemēram, ar uzņēmuma noformulētām politikām, vadlīnijām, starptautiskajiem principiem, kuriem uzņēmums var pievienoties.

Ilgtspējas dati ir atkarīgi no nozares un uzņēmējdarbības veida, jo viena veida akcenti būs ražošanas vai transporta kompānijā, pavisam citi – pakalpojumu sniedzēja vai tirdzniecības uzņēmumā. Ilgtspējas ziņojumā ir jāietver arī informācija par sadarbības partneriem un piegādātājiem, tāpēc uzņēmumam savlaicīgi jāizveido sistemātiska datu un informācijas iegūšanas sistēma. Datu pieejamība šobrīd tiek vērtēta kā lielākā problēma ilgtspējas ziņošanas kontekstā visā pasaulē, – ideālais risinājums būtu valsts līmenī rīcībā esošo datu izmantošana, kas parādītu pilnvērtīgu ainu par uzņēmumu reālo rīcību ilgtspējas jomā.

Šobrīd dažādi dati par uzņēmumiem krājas atšķirīgu iestāžu krātuvēs un informācija ir visai sadrumstalota, tāpēc agri vai vēlu politikas veidotājiem būs jāatrod veids, kā šos datus centralizēt un ar tiem dalīties. Tas būtu noderīgi ne tikai ilgtspējas kontekstā, bet uzņēmējdarbības attīstībai kopumā, jo sniegtu pilnvērtīgu ainu par uzņēmumu darbību un problēmām. Ņemot vērā augstāk minētos izaicinājumus, uzņēmumiem pašiem ir jārūpējas par savas ilgtspējas stratēģijas realizēšanai un ziņošanai nepieciešamo datu apkopošanu.

Ilgtspējīgums kā konkurētspējas faktors

Īpaši nozīmīga loma ilgtspējas mērķu sasniegšanā ir bijusi un būs finanšu sektoram. Kapitāla plūsmas aizvien vairāk tiks virzītas nozarēs un uzņēmumos, kas transformējas ar mērķi nodarīt iespējami mazāku kaitējumu videi, kļūt sociāli atbildīgākiem, iekļaujošākiem un caurskatāmiem pārvaldības kontekstā. Tāpēc kapitāls kļūst par motivējošu un iedrošinošu faktoru tam, lai uzņēmumi apzinātos, ka ilgtspēja nav “birokrātu izdomājums”, bet vitāla nepieciešamība.

Vienlaikus tā jau ir kļuvusi arī par konkurences priekšrocību, – darbinieku piesaistē, jo cilvēki grib strādāt ilgtspējīgos uzņēmumos, finansējuma piesaistē un galu galā arī uzņēmumu ikdienas efektivitātē, piemēram, patērējot mazāk enerģijas. Finansējums biznesa transformācijai ir pieejams gan bankās, gan dažādos valstiska mēroga atbalsta programmās.

Vēlreiz uzsvēršu, – būt ilgtspējīgam pamatā nozīmē domāšanas maiņu un atbilstošu rīcību. No attieksmes pret vidi līdz attieksmei pret darbiniekiem un sabiedrību kopumā. Uzņēmuma izmērs te nav noteicošs – šajā pārmaiņu procesā esam mēs visi, kaut vai tāpēc, ka sadarbības partneri (bankas, piegādātāji u.c.) savā “ilgtspējas radarā” iekļaus ikvienu. Tas nozīmē, ka ilgtspējīgums jau šobrīd ir ne tik daudz ES prasība, bet biznesa attīstības un arī izdzīvošanas priekšnosacījums.