Menu
 

Dzintris Kolāts. Pa simtu gadiem reizi Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Dzintris Kolāts. Pa simtu gadiem reizi Foto: pixabay.com

Ja nu šoreiz ļauts izteikt hipotēzes nevis par to, kā būtu, ja būtu, bet gan par to, kā tiešām ir bijis aizejošajā simtgadē, tad, jāteic, ir pat labāk, nekā viedie senatnes tulki caur Andreju Pumpuru pareģojuši, proti, ka kaut kas īsti liels un visai tautai nozīmīgs var notikt tikai reizi simt gados. Lielām tautām, iespējams, pat retāk, bet tās lai šoreiz paliek...

Ja atgriežamies pie latviešiem, man jau šķiet, ka plāns pat pārpildīts. Mūsu simtgadē ir bijuši vismaz divi lieli notikumi – valsts neatkarības dzimšana un otrreizējā neatkarības atgūšana. Trešais notikums, jādomā, būtu katras latviešu dzimtas spēja un prasme izdzīvot cauri simtgades dzirnām. Un tie, kas šo lasīs, – tie IR izdzīvojuši. Par to paldies ikkatra vecākiem un vecvecākiem, par to ir prieks un mirdzums acīs... Pārējais – ņemšanās ar politiku, naudas štelles un citas lietas – ir gana sekundāri. Nav jau tā, ka tam nebūtu itin nekādas nozīmes, bet, ja man jāizvēlas pats galvenais, tad tas ir iepriekš teiktais.

Visticamāk, simtgades oficiālā diena atnāks bez jaunas valdības un pat bez plāna, kad tā varētu parādīties. Kā smejies, ir iemesls, lai vaimanātu. Un tomēr... Jāpiemin vienas, fui, cik nesmalkas galda dziesmas piedziedājums: "Arī tas vēl nav nekas, notiek lietas trakākas!" Nu, kaut vai tas, ka 1925. gadā Latvijas Republikas Otrajā Saeimā iekļuva divdesmit pieci, bet Trešajā – pat divdesmit septiņi saraksti, nevis nieka septiņi kā tagad. Valdību Otrā Saeima izveidoja līdz 24. decembrim, taču visā tās pilnvaru laikā bija četras valdības. Kas attiecas uz lielvaru spēlēm apkārt mūsu mazajai mīļajai zemītei, arī tas jau ir bijis, un jēdzieni "pirmskara" un "pēckara" tam ir viscietākais pierādījums. Tā ka mēs ar pašreizējo situāciju un mazliet paceltu balsu ņudzoņu politikas kuluāros, vaimanāšanu par vienoties neprašanu neesam nekāds unikāls gadījums. Cita lieta, ka latviet’s vienmēr gribējis būt perfekts. Ja tas neizdodas, tad ir apvainojies un dusmīgs.

Kāds nīgri man vaicās: gudriniek, tu gribi teikt, ka viss jau bijis un mums te nekādu grūtību nav? Nebūt nav tā, ka laikmets mums nepiedāvātu izaicinājumus, par kādiem pirmskara Latvijā netika pat sapņots. Pasaules atvērtības līmenis un miljonīgas ļaužu masas meklē labāku dzīvi. Digitalizācija, virtuālā realitāte un jauni cilvēki, neko apkārt neredzot, knibina savus smart un visādus citādus fonus. Savdabīgas ģimenes formas un filozofēšana par to, ka septiņdesmit gadu vecs kungs/dāma varētu iesniegt pieprasījumu, lai dokumentos raksta, ka viņam ir tikai trīsdesmit... vai par to, ka sekss ar robotu ir viena apdomājama lieta – varbūt var skolā kādu mācībstundu organizēt... latviešu literatūras vietā. Ir pietiekami daudz jaunu neprātību, ar kurām valsts simtgadē letiņš sastopas pirmo reizi.

Pēc simt gadiem mūsu mazmazmazbērnu paaudze skatīs šodienas kreņķus un kāds onkulis labākajos gados teiks: ak, nepukstiet par grūto dzīvi – tas viss jau ir bijis 2018. gadā! Lai tā būtu. Galvenais – lai būtu kāds, kam pēc nākamajiem simt šo teikt. Tas ir mūsu lielais uzdevums, teiksim, no 20. novembra (deviņpadsmitajā drīkstēs ilgāk pagulēt). Sākt kuģojumu uz Latvijas nākamajiem simt gadiem. Ar prātu. Un ar sirdi. "Zieds var nolūzt, zivs var aiziet, es no tevis, sirds, ne mirkli: tu man iedota par irkli, iedota par spožu dzirkli." /Aleksandrs Čaks/

Virsrakstā Andreja Pumpura citāts.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.