Menu
 

Māris Zanders. Valsts būvētāji Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Māris Zanders. Valsts būvētāji Foto no arhīva

Nav noslēpums, ka valsts svētku, kas saistīti ar kādu vēsturisku notikumu, viena no problēmām ir, kā nodrošināt pilsoņu emocionālu līdzdalību tajos. Objektīvi vērtējot, grūti prasīt, lai indivīds vēlētos pievērsties tādu abstrakti skanošu jēdzienu kā "valsts", "brīvība" un tamlīdzīgi apcerēšanai, tāpat grūti panākt, lai indivīds, kurš iepriekš nav interesējies par vēsturi, varētu pilnvērtīgi novērtēt kāda simt gadu sena notikuma kontekstu.

Tādēļ redzam, ka mēģinājumi tuvināt vēsturi šodienai bieži notiek ar stāstu par konkrētām personībām starpniecību. Parasti izvēle krīt uz vadošiem politiķiem vai kultūras aprindu pārstāvjiem, kas arī labi saprotams – viņi ir jau kaut cik atpazīstami. Tomēr šoreiz, valsts simtgades mēnesī, es gribētu pieminēt dažus mazāk (un tas vēl ir saudzīgi teikts) zināmus cilvēkus, kuri līdzdarbojās jaunās valsts tapšanā un kurus esmu "saticis", lasot Latvijas valsts pirmo gadu valdību sēžu dokumentus. Apbrīnojami dzīves stāsti!

Piemēram, kādu laiku – no 1921. līdz 1923. gadam – darba ministra posteni ieņēma Roberts Dukurs (1886–1942). No 1904. gada viņš darbojās Latvijas Sociāldemokrātiskajā strādnieku partijā (LSDSP), piedalījās 1905. gada revolūcijā. Par to notiesāts uz četriem gadiem katorgā un mūža nometinājumu Sibīrijā. 1921. gadā Dukurs atgriezās Latvijā un, kā jau minēts, bija gan ministrs, gan Saeimas deputāts. Pēc 15. maija apvērsuma arestēts, līdz 1934. gada oktobrim ievietots t.s. Liepājas nometnē, kur apvērsuma veicēji bija koncentrējuši savus iespējamos politiskos pretiniekus. 1936. gadā – 48 gadu vecumā – sāka studēt Latvijas Universitātē vēsturi. Padomju okupācijai sākoties, arestēts, miris 1942. gadā ieslodzījumā Soļikamskā. Īsi sakot, cilvēks, kuru vieglākā vai smagākā formā represējušas visdažādākās varas.

Fridrihs Ferdinands Ozoliņš (1879–pēc 1942). 1918. gadā ievēlēts Latviešu pagaidu nacionālajā padomē, jo bijis viens no kara bēgļu komiteju aktīvistiem. 1919. gadā bija viens no Valsts kontroles izveidotājiem, 1920. gadā pabija gan darba, gan tirdzniecības un rūpniecības ministra postenī. No 1928. līdz 1930. gadam bija satiksmes ministrs. Vienlaikus šim "eksaktajam" cilvēkam, izrādās, bija arī pavisam cits interešu loks – viņš ilgstoši bijis Pieminekļu valdes (vēlāk pārvaldes) priekšsēdētājs, nodarbojies ar arheoloģisko izrakumu un senlietu vākšanas organizēšanu, 1931.–1936. gadā pasniedzis etnogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā. Patiesībā gan jābrīnās par ko citu – kā arheologa un arhīvista izglītību Maskavas Arheoloģijas institūtā ieguvušais Ozoliņš mācējis uz laiku savu sirds lietu nolikt malā un jaunajai valstij grūtākajā periodā ķerties pie dzelzceļa un grāmatvedības lietām…

Longins Ausējs (1885–1942). 1910. gadā Pēterburgas universitātē ieguvis matemātikas un fizikas kandidāta grādu. Bet, kad, kā saka, vajadzēja, matemātiķis rādīja arī citas prasmes, piemēram, 1918. gadā kļūstot par Cēsu pilsētas galvu (starp citu, kā tādu lielinieki viņu 1919. gadā apcietināja, un Ausējam ļoti paveicās palikt dzīvam). Viņš bijis gan izglītības ministra pienākumu pildītājs (1921. gads), gan Saeimas deputāts, gan Latvijas Universitātes pasniedzējs, vairāku preses izdevumu redaktors, darbojies grāmatizdevēju AS "Valters un Rapa" padomē. Visu paspēja, līdz padomju okupācija arestēja un nošāva.

Tā varētu turpināt ilgi. Rezumējot: Latvijas valsts tapšanā mums joprojām ir daudz maz zināmu, bet aizraujošu stāstu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.