Trīs padomi, kā noteikt bērna kabatas naudas apmēru un mācīt naudas vērtību ^{Apriņķis.lv}

Pirmais solis: kabatas nauda

Kabatas nauda ir labs sākums finanšu pratības veidošanā, iemācot bērnam pārvaldīt naudu pašam un ļaujot iepazīties ar tās vērtību. Tajā pašā laikā eksperte iesaka kabatas naudu nepiešķirt tikai, piemēram, par konkrētu uzdevumu izpildi, jo tas var likt atteikties no naudas, lai pienākumi nebūtu jāpilda. Jāņem vērā, ka šāda metode nesniedz iespēju bērnam pašam plānot un pārvaldīt savus līdzekļus.

Kabatas naudas apmēra noteikšanai ieteicams ņemt vērā kopējos ģimenes ikmēneša izdevumus. Piemēram, kabatas naudu var sadalīt vairākos mazākos un biežākos maksājumos atkarībā no bērna vecuma. Pašiem mazākajiem, kam vēl tikai veidojas izpratne par naudu, sākotnēji ieteicams kabatas naudu izsniegt tikai pāris dienām. Ja bērns ir ātrāk iztērējis visu piešķirto naudu, ieteicams pieturēties pie iepriekš noteiktā kabatas naudas apjoma. Svarīgi ir pārrunāt gadījumus, kad nauda iztērēta ātrāk, nekā paredzēts, un sniegt bērnam arī padomus, lai viņš varētu plānot savu budžetu un izvērtēt tēriņus. Tāpat ir vienlīdz svarīgi uzslavēt bērnu uzkrājumu veidošanas gadījumā un ja ir izdevies iegādāties ko sev nozīmīgu.

Tāpat kabatas naudas ikdienas apjoms var tikt veidots atbilstoši bērna aktivitātēm, piemēram, atkarībā no tā, vai bērns dodas garākā izbraucienā vai arī tā ir skolas diena, kad ēdienreizes jau ir ieplānotas un nauda nepieciešama tikai papildu tēriņiem. Tikpat svarīgi ikdienā pārrunāt veidus, kā, mainot paradumus, iespējams ietaupīt kabatas naudu vai samazināt ikdienas tēriņus. Piemēram, ūdeni līdzņemšanai savā pudelē var jau sagatavot mājās.

Otrais solis: pirmā maksājuma karte

Pašam sava maksājuma karte palīdz bērnam gūt pirmo pieredzi ar bankas pakalpojumiem, kā arī atvieglo iespēju vecākiem sekot līdzi bērna tēriņiem un noteikt to limitu, dodot lielāku drošības sajūtu gan vecākiem, gan bērniem. Maksājumu karti ir iespējams pievienot arī digitālajam maciņam viedtālrunī vai viedpulkstenī, kas arī ziņo par veiktajām darbībām. Tas patlaban ir bieži lietojams rīks ikdienas norēķinos, kā arī papildu drošības garants vecākam, ņemot vērā, ka telefons vienmēr ir līdzi. Bērni biežāk nekā pieaugušie ļaujas emocionāliem pirkumiem, nereti pat neatceroties, kur kabatas nauda ir iztērēta. Apskatot norēķinu vēsturi, vecāki var būt informēti par pirkumiem, tādējādi nodrošinot arī atspēriena punktu sarunām par atbildīgāku pirkumu veikšanu.

“Luminor” novērojumi liecina, ka pirmā bankas karte bērnam tiek izveidota dažādos vecumos, sākot jau no pirmās vai otrās klases, tomēr visbiežāk no deviņu līdz 12 gadu vecumam, taču kopumā tā ir ļoti individuāla izvēle ģimeņu starpā. Tā ir papildu rīks finanšu pratības nostiprināšanai bērnam, kā arī vecākiem, jo palīdz sekot līdzi tēriņiem vēl detalizētākā veidā.

Trešais solis: mācīt veidot iekrājumus

Vērtīgāk par katras mazākās bērna vēlmes īstenošanu ir mācīt veidot iekrājumus pašam, turklāt rosināt to darīt kādam noteiktam mērķim, piemēram, jaunai rotaļlietai vai telefonam. Tādā veidā bērnam būs vieglāk saprast, cik ilgā laikā mērķis ir sasniedzams un cik daudz naudas tam jāatliek. Ja bērns kāroto būs iegādājies par paša iekrāto naudu, arī gandarījums par pirkumu būs lielāks. Bērnā radīsies arī izpratne par naudas vērtību, proti, ka ir vērts atteikties no maznozīmīgām lietām ikdienā lolota sapņa piepildīšanai. Eksperte atgādina, ka bērni mācās no vecākiem, tāpēc viens no veidiem, kā veicināt interesi un izpratni par krāšanu, ir kopīga līdzekļu novirzīšana, piemēram, ģimenes ceļojumam. Interesi par iekrājumu veidošanu var veicināt arī vienošanās, par kurām aktivitātēm izmaksas segs pats bērns no saviem iekrājumiem.