Voldemārs Lauciņš: Augusta un septembra mija, no mācīšanās uz mācīšanos ^{Apriņķis.lv}

Mūsdienās diezgan daudz runā par mūžizglītību, mācīšanos arī pēc skolas sola. Pārfrazējot viena no pazīstamākajiem filozofiem Renē Dekarta prātulu “Domāju, tātad esmu.”, šajā kontekstā par cilvēka dzīvi arī var sacīt, ka esmu un augu kā cilvēks, kamēr mācos. Tāpēc gladiolas un skolas laika sākums arī ar skolu un skološanos vairs tieši nesaistītiem cilvēkiem ir labs laiks kaut ko atkārtot, kaut ko iemācīties no jauna.

Divas salīdzinoši nesenas augusta mācības

Divus mūs ļoti tieši skārušus nesenas vēstures notikumu lietas katra augusta noslēgumā ir labi atkārtot kā sev, tā arī citiem.

Pirmais ir Baltijas ceļš. Ir pagājuši jau 34 gadi kopš brīža, kad trīs Baltijas valstis, tolaik PSRS okupētas padomju republikas, spēja ļoti skaidri pašas sev un visai pasaulei nodemonstrēt, ka mēs sevi neasociējam ar savu okupantu, mēs gribam ko citu, nekā kārtējais Krievijas veidojums mums piedāvāja, mēs gribam ārā no okupanta skavām.

Baltijas ceļš, kas vijās no Tallinas ziemeļos cauri Rīgai uz Viļņu dienvidos, izstiepās 600 kilometru garumā un aptvēra kādus divus miljonus cilvēku. Baltijas ceļa organizatori savās atmiņās stāsta, ka pati ideja dzima pat diezgan pavēlu un tās realizācija prasīja ievērojamu piepūli. Tomēr, kā viss ģeniālais, Baltijas ceļa rezultāts ir it kā vienkāršs, bet ārkārtīgi precīzs un ar milzīgu ietekmi. Vai mēs par to atceramies? Vai mēs par to atceramies pietiekami? Manuprāt, ne. Cik zinu, ir tikai viena mākslas filma par to, un arī tā ir lieciniece mūsu nepietiekamajai atmiņai par kaut ko tādu, kā citur nav bijis, mūsu uzvaru.

Vēl viens ar mūsu neseno vēsturi ļoti cieši saistīts notikums ir 1991. gada pučs Maskavā, kad PSRS pašā augstākajā līmenī notika mēģinājums dabūt pie malas tolaik esošo vadītāju un PSRS atkal padarīt par daudz represīvāku valsti. Mēģinājums izgāzās. Tas nebija tieši mūsu panākums, bet šī puča ietekmē Latvija spēra pēdējo konstitucionāli nepieciešamo soli, lai atjaunotu savu neatkarību, un, paldies Dievam, puča izgāšanās dēļ mūsu aiziešana bija ātra.

To, cik tolaik PSRS, tagad Krievija, nelabprāt kādu atlaiž, var redzēt pēc Krievijas izraisītā kara Ukrainā, kad par spīti tam, ka ukraiņi jau 1991. gada referendumā skaidri pauda vēlmi pēc savas valsts, ka divkārt publiskos protestos (maidanos) ukraiņi iekšēji savā valstī izcīnīja vēlmi iet paši savu ceļu, ka jau pirmajās nedēļās pēc pagājušā gada 24. februāra sāktā iebrukuma ar sīkstu pretestību un daudzām mazajām uzvarām stājās pretī ārējam uzbrukumam, Krievija turpina Ukrainā slepkavot un graut. Tāpēc 1991. gada augusta puča iznākums nav maza lieta mūsu vēsturē, tam ir ietekme arī tagadnē, un to nepelnīti aizmirst nozīmē apzagt pašiem sevi.

Viena, cerams, vēl septembrī atrisināma mācīšanās

Ja septembrim pietuvojamies ar divu tik nozīmīgu nesenu notikumu atmiņām, kuras, manuprāt, par maz novērtējam un līdz ar to – par maz atceramies, tad jāņem vērā arī nupat notikusī valdības atkāpšanās, kas prasa pēc iespējas savlaicīgāku risinājumu. Tas ir tāds kā mājasdarbs, kura kavēšana raisīs problēmas.

Tā kā neesmu politiskais apskatnieks, tad politisku apsvērumu vietā tikai paudīšu cerību, ka politiķi ņems vērā savus vēlēšanu laika solījumus. Vēl vairāk, te nav runas tikai par politiķu darbu, bet – arī par mācību vēlētājam. Jo var jau lamāt valdību un sūtīt bērnus uz Angliju (vienalga, vai kā ārstus vai atslēdzniekus), bet, ja vēlētājs arī starp vēlēšanām nemācās turēt politiķus pie atbildības, tad ir muļķīgi vainot kādu citu. Un nav jau nemaz tik daudz prasīts – pasekot līdzi, kā politiķis pilda solīto, un pie nākamo vēlēšanu urnas attiecīgi atbalstīt iepriekš izvēlēto vai ņemt konsekventāku. Un te būs kāds īpašs elements, kuru es ņemšu vērā, un aicinu katru pārdomāt par tā nozīmi.

Aktuālā mācīšanās kā ilgtermiņa jautājums

Mani pašu šinī valdības veidošanas procesā ļoti interesēs viens, pāri politiskām vai personiskām pretrunām esošs, aspekts – politiski lēmumi attiecībā uz cilvēku. Lai cik tas dīvaini būtu, bet šobrīd ir vairāki ļoti aktuāli jautājumi, kuri patiesībā īsti pat nepieder politiskajai sfērai, bet ir ievilkti tajā, – Stambulas konvencija un civilās savienības regulējums.

Juridiski par abiem jautājumiem ļoti labi ir izteikušies speciālisti, tāpēc labāk iepazīties ar viņu sacīto, piemēram, Dr. iur. Baibas Rudevskas daudzajiem apskatiem. Te vēlos pievērst uzmanību tikai vienam aspektam – lietu saukšanai savos vārdos. It kā pašsaprotamais te ir īpaši būtisks.

Tad, kad Stambulas konvencijas atbalstītāji norāda uz vardarbības mazināšanas nepieciešamību, manas ausis ir plaši atvērtas un mana sirds rezonē.

Protams, ka ģimenei ir jābūt miera ostai. Tikai problēma ir tā, ka Stambulas konvencijā daudz vairāk ir ģimenes mieru un pašu ģimeni graujošā, nekā palīdzošā. Saucot lietas īstajos vārdos, nevis tās maskējot, kā šajā dokumentā, jāsecina, ka runa par vardarbības ģimenē mazināšanu ir pakārtota sociālo zinātņu utopiskas teorijas jauninājumam – dzimtei. Uzskatu, ka divu bioloģiski konstatējamu, proti, sieviešu un vīriešu, dzimumu vietā esot dzimte – teorētiska konstrukcija, ar kuru par vīrieti vai sievieti (vai nez cik tur dažādās teorijās sauktajām dzimtēm) cilvēks izvēlas būt. Un ar šādu izvēli sievietēm vairāk kaitē, nekā viņas pasargā.

Tātad tā vietā, lai risinātu it kā galveno konvencijas uzdevumu, tā mudina iet pilnīgi citu ceļu ar skaidru dienaskārtību, tai skaitā, to ieviest skolu mācību programmā. Tāpat ir ar Civilās savienības likumu, kuru nu jau mazāk, bet vēl aizvien pietiekami daudzi mēģina iedabūt, runājot par cilvēkiem nepieciešamu partnerattiecību reģistrēšanas atvieglošanu, kamēr patiesībā runa ir par viendzimuma pāru attiecību reģistrēšanu.

Šīs divas lietas ir diezgan skaidri atrunātas vairāku Saeimā esošo politisko spēku pirmsvēlēšanu programmās, un es personiski vērtēšu, kā politiķi risina šos jautājumus. Jo runa nav par kādu nieka lietu. Pēdējo desmitgažu laikā mūsu zemes iedzīvotāju skaits ir drastiski samazinājies. Un problēma nav tik daudz emigrācijā, lai gan arī tie ir interesanti un risināmi jautājumi, bet lielākā problēma ir tā, ka mūsu tauta ir traģiskā demogrāfiskā situācijā.

Gladiolas... Asociācijas ar mācīšanos, ar svinīgumu un vasaras atvaļinājuma laika noslēgumu. Tas ir labs laiks atcerēties kādas lietas, un šogad ļoti svarīgs laiks kādu lēmumu pieņemšanai politiķiem, jaunajai valdībai un mums vēlētājiem – vērtējumam, par kādiem politiskiem darbiem (un nedarbiem) un kā vēlēt nākamajās vēlēšanās.