Māris Zanders: Vēsture liecina – pret Krieviju pametušajiem jāizturas piesardzīgi Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Aktualizējoties jautājumam par Krievijas pilsoņu statusu un nākotni Latvijā, tradicionāli tiek uzturēta arī tēze, ka vairums no viņiem nekādus draudus Latvijas valstij nerada un vispār daļa esot noskaņoti pret Putina režīmu (tādēļ dzīvo ārpus Krievijas).
Esmu skeptisks pret šo tēzi tā samērā vienkāršā iemesla dēļ, ka Eiropas valstīm jau ir vēsturiska pieredze ar Krieviju pametušajiem pēc boļševiku apvērsuma 1917.gadā un boļševiku pretinieku sakāves pilsoņu karā.
Te kontekstam jāatgādina, ka šajā t.s. pirmās emigrācijas vilnī Krieviju pameta 1,5–2 miljoni cilvēku. Jautājums par šo cilvēku lojalitāti un patiesajām simpātijām bija aktuāls arī starpkaru Latvijā, jo Latvijā apmetās apmēram 16 000 personu (1922.–1930.gadu dati), kas bija vairāk nekā Igaunijā un Lietuvā, pat Čehoslovākijā, par Šveici vai Lielbritāniju pat nerunājot.
Tātad runa bija par cilvēkiem, kas bēga no boļševikiem. Protams, būtiska daļa saglabāja nepatiku pret komunistisko režīmu, tomēr vēsture liecina, ka – jo īpaši laikam ejot – daļa kļuva pielaidīgāka. Piemēram, Prāgā divdesmito gadu sākumā izveidojās (zīmīgi, ka inteliģences vidē) kustība, kas pazīstama ar nosaukumu “smenovehovci” (no “Smena veh” – “Laikmetu maiņa”). Šie ļaudis uzskatīja, ka ar boļševikiem ir jāmeklē izlīgums, jo boļševiku nenoliedzamais nopelns esot Krievijas paglābšana no sabrukuma. Un vispār boļševisms esot krievu tautai piemītošā mesiānisma izpausme, ko varot reformēt “no iekšpuses”. Sadarbojoties.
Vēl divdesmitajos gados emigrantu vidē parādījās t.s. Eirāzijas kustība, kas boļševiku apvērsumu interpretēja kā Krievijas – Eirāzijas sacelšanos pret Rietumiem. Krievija – Eirāzija esot kaut kas īpašs, ne Rietumi, ne Austrumi. Šo interesanto ideju rezultātā daļa kustības pārstāvju vēlāk atgriezās PSRS, īpaši jūsmīgie, piemēram, slavenās dzejnieces Marinas Cvetajevas vīrs Sergejs Efrons, sāka sadarboties ar padomju režīma specdienestiem. Viens no pirmsapvērsuma Krievijas redzamiem politiķiem (konstitucionālo demokrātu vai kadetu partija) Vasilijs Maklakovs 1939.gadā atsacījās nosodīt PSRS uzbrukumu Somijai, kaut ko murgojot par to, ka tas notiek krievu nacionālo interešu vārdā.
Cits “vecās Krievijas” pazīstams liberālis, emigrācijā dzīvojošais Pāvels Miļukovs (Pagaidu valdības ārlietu ministrs) arī laika gaitā nonāca pie ģeniāla secinājuma, ka boļševikiem jāpateicas par Krievijas saglabāšanu. Šī “baltās emigrācijas” daļas dreifēšana nonāca līdz tam, ka jau pēc Otrā pasaules kara Krievu patriotu savienība Parīzē tika pārsaukta par Padomju patriotu savienību.
Citiem vārdiem sakot, nav runa par to, ka no Krievijas aizbraukušie dziļi cienītu un mīlētu savas jaunās mītnes vietas. Tā teikt, neprasīsim par daudz. Runa ir par to, ka būtiska daļa saglabāja nepārprotami impērisku attieksmi pret vēsturi, tagadni un nākotni, kas savukārt pavēra iespējas sadarbībai ar sākotnēji tik nīsto Putina, atvainojiet, Ļeņina režīmu. No Krievijas aizbēgušo ārlietu sektora amatpersonu aktīvā rosīšanās Rietumos, lai nepieļauto jaunu Baltijas valstu atzīšanu, ir labi aprakstīta Latvijas vēstures zinātnē. Tā teikt, boļševikus nemīlam, bet impērijai jāsaglabājas.
Jautājums: kādēļ man būtu jāuzskata, ka “jaunā emigrācija” kaut kā ir mazāk šovonistiski noskaņota, vairāk gatava integrēties jaunajās mītnes zemēs, nekā tā pirms simts gadiem?