Mācītājs: Latviešu tauta ir to izredzēto lokā, kuriem ir sava valsts

Te nu mēs esam Rietumaustrālijā, Pertā, sanākuši kopā, lai svinētu Latvijas kā neatkarīgas valsts pasludināšanas 100. gadadienu. Cik dažādas ir šīs divas situācijas! Rīga, Nacionālais teātris 1918. gada 18. novembrī, un mūsu sanākšana šodien šeit, 100 gadus vēlāk un 13 000 km attālumā no Rīgas.

Ko tieši šie svētki nozīmē mums šodien? Droši vien katram no mums tie izraisa atšķirīgas asociācijas. Bērnības atmiņas. Tēvzemes mīlestība. Tāls un nepiepildāms sapnis. Skumjas. Tautiskā piederība. Atbildība. Nepabeigtības sajūta. Pateicība. Ilgas. Cerības. Visi kopā mēs šo sarakstu droši vien varētu vēl krietni papildināt. [..]

Mūsu tautas pirmsākumi ir vēstures miglā tīti. Radītājam vien skaidri zināmi. Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka jau senās grieķu un romiešu hronikas piemin mūsu priekštečus. Tautu, kas mitusi pie Baltijas jūras. [..] Mūsu tautai Radītājs ir ierādījis skaistu zemes daļu – biezi meži, bērzu birzis, puķēm piebērtas pļavas, simtiem ezeru un līkumotas upes, dzidri avoti un dzintara jūra, saulainas vasaras un sniegotas ziemas, krāsām pārbagāti rudeņi un atmodas prieka pilni pavasari. Mūsu Latvija.

[..] Tautas parādās un atkal izzūd nebūtībā. Tās pieaug skaitā un varenībā un atkal izdziest. Tas mājo vienviet, un tad likteņa pagriezieni tās izrauj un aizved uz citām zemēm. Mēs esam maza tauta. Neparasts, sarežģīts un tik bieži vien sāpīgs ir bijis mūsu tautas gājums. Kurš gan spēs saskaitīt visus karus, kas postījuši mūsu zemi un mūsu tautu gadu simtu gaitā. Kurš gan var izzināt, cik dzīvības varmācīgi zaudētas. Kurš gan var uzskaitīt, cik daudzi no mūsu tautas brāļiem un māsām ir bijuši spiesti pamest savu zemi daudzu gadsimtu gaitā un aizvesti vai aizdzīti svešumā, lai nekad vairs neatgrieztos.

1918. gada 18. novembris. Latvijas valsts neatkarības pasludināšana. Neparasts, varētu pat teikt, paradoksāls notikums. Kurzeme un daļa Vidzemes vēl arvien atrodas vācu rokās. Lielinieku spēki jau iebrukuši Vidzemē un sāk atspiest vāciešus. Te pēkšņi šīs karadarbības un neziņas situācijā top dibināta jauna valsts. Latvija. Jauna valsts bez savas teritorijas, bez saviem līdzekļiem, bez savas armijas. Latvijas Republika.

Nevilšus nāk prātā tik labi zināmie panti no Jāņa evaņģēlija: “Iesākumā bija Vārds… un tad … Vārds tapa miesa.” Līdzīgi arī ar mūsu valsti. Vispirms bija vārds. Ideja. Un tikai tad sekoja tās pilnvērtīga iemiesošanās. Neparasts pavērsiens mūsu tautas vēsturē. Lai arī skaitliski nelieli, lai arī samocīti lielvarām savā starpā grūstoties un cīnoties, pēkšņi arī latviešu tautai tika dāvātā iespēja iegūt savu valsti. Savu valsti! Tā ir dāvana. Liela dāvana. Pasaulē ir tūkstošiem .. tautu, daudzas no tām daudz lielākas nekā latvieši, bet mūsu tauta ir to nepilno divu simtu izredzēto lokā, kuriem Dievs ir devis savu valsti. Latvija tika mums dota kā dāvana pārsteidzošā laikā. Un 100 gadi kopš Latvijas Republikas pasludināšanas nekādā ziņa nav bijuši tie vieglākie. Jau pirmais neatkarības posms atnesa savus iekšējos izaicinājumus.

Pagāja nedaudz vairāk nekā divi gadu desmiti, kad lielais austrumu kaimiņš ar varu un represijām atkal pakļāva Latviju savai ietekmei. Sekoja Otrais pasaules karš. Tūkstošiem un tūkstošiem kritušo. Desmitiem tūkstoši pametuši Latviju bēgļu gaitās. Izkaisīti pa visu pasauli, visos četros vējos. Laiduši jaunas saknes Eiropā, Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un arī šeit – Austrālijā.

Latvijas teritorijā palikusī latviešu tautas daļa nākamo pusgadsimtu pavadīja okupācijas varas žņaugos. Plānveidīgi atšķaidīti ar citām tautām. Līdz Dieva noliktajā laikā varenā impērija pēkšķi sašķobījās kā milzis uz māla kājām un itin kā saira pa vīlēm. Latvija vēlreiz atguva savu neatkarību. Atkal jau varētu sacīt, ka vispirms bija vārds, neatkarīgas atjaunotas Latvijas valsts ideja, kura ar Dieva svētību tapa miesa. Neparasta vēsture. Neparasts gājums. [..]

Atgriežoties pie sākumā uzdotā jautājuma, ko gan šie svētki nozīmē mums, latviešiem Austrālijā, es gribētu domāt, ka tās ir vismaz divas lietas: pateicība un cerība.

Pateicība. Dievs ir radījis mūsu tautu. Devis tai valodu, zemi, laikus un robežas, kurās meklēt Viņu. [..] Dievs ir runājis un runā uz mums mūsu pašu, latviešu valodā, mūsu sirds valodā. Un runādams Viņš ir mainījis mūsu likteņus. Viņš ir dāvinājis mums mūsu valsti. Viņš to it atkal atgriezis mūsu tautai, izraudams to no spēcīga ienaidnieka rokām. Viņš arī mūs visus ir vadījis, sargājis un svētījis. Mēs esam latvieši. Dažādu likteņu vesti šajā zemē. Un paldies Dievam par Viņa gādību, ka, lai arī tālu no mūsu tēvzemes, tomēr arī šeit Viņš ir bagātīgi gādājis par mums un devis visu dzīvei nepieciešamo. [..]

Cerība. 100 gadi ir pagājuši. Kas tālāk? Ko nākotne nesīs Latvijai? Atcerēsimies Pāvila sacīto: “Dievs radījis visas tautas, devis tām zemi, noteicis tām laikus un robežas, lai… tie meklētu Dievu.” Tieši šajos vārdos meklējama un atrodama mūsu un mūsu valsts nākotnes cerība, nekur citur. [..]

Lai Dievs Tēvs un Dēls, un Svētais Gars mums palīdz un vada [..]. Dievs, svētī Latviju!

Pilns sprediķa teksts pieejams šeit.