Mortens Hansens: Par bankām, lielveikaliem un tirgus ekonomiku ^{Apriņķis.lv}

Ekonomika lielā mērā ir signālu raidīšana

Vismaz vienā jomā Latvija (un abas tās Baltijas kaimiņvalstis) kopš savas neatkarības atgūšanas ir rīkojusies konsekventi: ir notikusi pastāvīga virzība uz demokrātiju, integrāciju Eiropas Savienībā, un ir ieviesta tirgus ekonomika. Šī transformācija ir bijusi iespējama, pateicoties dalībai vairākās nozīmīgās organizācijās, kuras veicina šīs vērtības, tostarp, Eiropas Savienībā (ES), Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO), Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO) u.c.

Tas ir devis signālus vietējiem un ārvalstu investoriem, ka šajā valstī valda tiesiskums (lai gan dažkārt ne pilnā apmērā), tiek ievērotas īpašumtiesības, un, ka šeit ienākumus un peļņu apliek ar taisnīgiem, taču ne pārmērīgiem nodokļiem. Tas viss veicina gan vietējās, gan ārvalstu investīcijas, no kā iegūst arī valsts. Un tas ir darbojies diezgan labi – trijās Baltijas valstīs ir visaugstākie ienākumi uz vienu iedzīvotāju bijušo padomju republiku vidū un, protams, tās nepārprotami ir brīvākas nekā Krievija un Baltkrievija.

Uzticamība ir viss

Uzticamības radīšana ekonomikā ir lēns, taču auglīgs process. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nezaudēt uzticamību.

Un te mēs varam paskatīties, piemēram, uz bankām un lielveikaliem. Bankas vai lielveikalu tīkla izveide ir ilgtermiņa investīcijas, kam ir nepieciešams liels kapitāls. Man nav ne jausmas, kad “Lidl” atpelnīs visus līdz šim šeit veiktos ieguldījumus, taču acīmredzot viņi tic tam, ka atrasties šeit ir izdevīgi, ja jau viņi ir izvēlējušies Latviju. To preces un cenas sniedz papildu priekšrocības jums un man, kā arī papildu nodokļu ieņēmumus valsts budžetā. “Win-win” (“ieguvēji ir abas puses”) princips ir pārāk bieži lietots izteiciens, taču šeit tas ir vietā.

... tāpēc jāsaglabā uzticamība...

Bet ko darīt, ja spēles noteikumi pēkšņi un negaidīti mainās? Pieņemsim, ka “Rimi” ar likumu tiek noteikts iekasēt par 10 olām ne vairāk kā 0,50 EUR – “patērētāju aizsardzības” vārdā. Man ir tāda sajūta, ka daudz olu netiktu pārdots, jo “Rimi” nespētu iegādāties olas no piegādātājiem par tik zemu cenu, lai varētu ievērot likuma prasības. Ciestu gan es, gan jūs, gan “Rimi” – mēs varētu skatīties uz šo kā uz “lose-lose” (“zaudētāji ir abas puses”) gadījumu.

Tieši tāpat darbotos limita noteikšana banku piemērotajām procentu likmēm, un tas radītu šādas sekas.

Bankas izsniegs mazāk aizdevumu, jo kreditēšana nebūs tik ienesīga, kas būs pretēji politiķu iecerēm, kuri vēlas redzēt lielāku, nevis mazāku kreditēšanas apjomu.

Nelielais aizdevumu apjoms, kas tiktu izsniegts, varētu tikt piešķirts personām vai uzņēmumiem ar labiem sakariem – šajā kontekstā varat domāt arī par Krievijai līdzīgu ekonomisko modeli.

Tas būtu signāls esošajām bankām un potenciālajiem jaunajiem tirgus dalībniekiem, ka Latvija nav īstā vieta banku pakalpojumu sniegšanai. Iespējams, dažas bankas aizies no tirgus. Samazinoties banku skaitam, konkurence tirgū vēl vairāk samazināsies, bet mazāka konkurence nozīmē tieši augstākas, nevis zemākas procentu likmes.

Turklāt, kas ir ļoti svarīgi, Latvija zaudētu uzticamību kā investīcijām draudzīga valsts – un šīs uzticamības atjaunošana prasītu ļoti ilgu laiku.

Īsāk sakot, kāpēc dažu mēnešu laikā “jānoskalo podā” uzticamība, ko valsts tik mērķtiecīgi un pacietīgi veidojusi pēdējos 32 gados?

Tas gan nenozīmē, ka nedrīkst kritizēt bankas vai ka tās ir svētās (tās tādas nav). Mani bankas neapmierina vismaz divos punktos. Banku aizdevumu likmes pieaug gandrīz uzreiz pēc ECB likmju paaugstināšanas, turpretī, noguldījumu procentu likmju paaugstināšana notiek gliemeža ātrumā. Un kāpēc bankas nepiedāvā ilgtermiņa hipotekāros kredītus ar fiksētu procentu likmi?