Ieva Struka: Kas sāpēs dzimis... Apriņķis.lv
- Autors: Ieva Struka
Foto - LETA
Latvijas Nacionālā teātra sezonas atklāšanas izrāde “Spēlēju, dancoju” Elmāra Seņkova režijā ir ļoti rainiska, kaut arī no paša Raiņa tekstiem tajā maz. Rainiska tā ir tālab, ka tajā ir izrādes radošās komandas atkailinātie nervi, cīņa ar sevi un sabiedrību, aizvainojums, dusmas, bet pāri visam sāpes.
No vienas puses, tajā ir subjektīvais pārdzīvojums, ko viegli noreducēt līdz Nacionālā teātra iekšējām peripetijām, no otras puses, tajā var meklēt un var atrast plašāku šodienas atspoguļojumu, kurā mākslinieka superego spēj radīt supermākslu, bet tai tiek pielāgota tirgus cena, taču tirgus tiek veidots ārpus mazās Latvijas. Tu vari ziedot savas trīs asins lāses, vari neziedot, – ja no tā nevar uztaisīt performanci, tavas trīs asins lāses ir bez pievienotās vērtības.
Seņkova versijā Lelde, par kuru Tots dodas cīņā, nav vis Latvija vai tauta – tās bija likmes, ko dzīvības vērtībā lugā pacēla Rainis; mūsdienu Tots Raimonda Celma izskatā un radošās komandas vārdā dodas cīņā par radošo brīvību, kura šodienas Latvijā un vispār jau lielākajā daļā Rietumu pasaules ir, galu galā – dari, ko gribi, ja vien tu nevēlies atlīdzību par savu darbu. Bet – teātris nu reiz ir tā māksla, kurā bez finansējuma grūti īstenot savu radošo ieceri, kur nu vēl uzrunāt plašu sabiedrību. Un šai brīdī sākas “dramaturģiskais konflikts” un kompromisi, kuru slieksnis katram māksliniekam ir individuāls.
Izrādes dramaturģe Justīne Kļava veidojusi izrādes laikam proporcionāli prāvu ievaddaļu, kurā iezīmē fonu, uz kura top māksla – Tota māksla, kurš ir basģitārists grupā “Dāki”, Zemgus māksla, kurš ir konceptuālās mākslas piekritējs un uz skatuves demonstrē…, tad ir māksla, par kuru runā Zemgus un Leldes kāzu nejaušie viesi, aizstāvot sentimenta tiesības pastāvēt. Kā liela daļa diskusiju, šīs nav pārāk auglīgas, jo ne pie kā nenoved, tomēr iezīmē to domu haosu, kurā mēs vadām savas dienas.
Un tad Tots dodas uz Riju jeb Elli, un sākas tā izrādes daļa, kurā skan Raiņa teksti, parādās Raiņa mērogs skatuviskajā risinājumā un tu kā skatītājs tiec ielaists mītiskā telpā un laikā. No vienas puses, arī ellē viss ir tāpat – hierarhija, ko rada Trejgalvis spožā Egona Dombrovska debijā uz Nacionālā teātra skatuves, Kungs, ne mazāk spožā Artura Krūzkopa pēdējā loma uz Nacionālā teātra skatuves, un visi sīkie velni, kuros nav viegli atpazīt pārējos izrādes ansambļa dalībniekus.
No otras puses, atšķirībā no piezemētās zemes dzīves, te visam ir dziļums, katram vārdam simbolisks svars, nozīme un jēga. Un to ir bauda ne tikai šifrēt, bet arī spēlēties iztēlē ar interpretācijas iespējām. Režisoram un viņa radošajai komandai Kungs un Trejgalvis ir lielas naudas īpašnieki, kas tur savās rokās “spēlmanīti”, “visam pretni”, bet valstī, kurā mākslas izdzīvošana lielā mērā pat nozīmīgās valsts kultūras institūcijās ir sarežģīta lavierēšana starp vēlmēm un iespējām, ikviens “spēlmanītis” savu dziesmu ir dziedājis par godu Kungam vai veidojis par Kunga naudu. Tāpat kā ikviens “spēlmanītis” ir bijis noteicējs pār citu iespējām sevi izpaust mākslā. Un katrs pats sev ir tas krietnākais.
Šai brīdī “Spēlēju, dancoju” ieskanas Raiņa “Jāzepa un viņa brāļu” tēma. Par ērkšķi kreklā, kas knieš tev visa mūža garumā, par piedošanu, uz kuru tu ej visa mūža garumā, un par to putna spalviņu, ko tu neesi pamanījis visa mūža garumā. Jaunais cilvēks, par ko runāja Rainis, joprojām ir tikai ceļā.