Andris Upenieks: Ļaunumam ir baisa tieksme izplatīties, eksplodēt ^{Apriņķis.lv}

Krievijas uzsāktā kara dienās, kad video rādīja to mazo izmisīgi raudošo puisīti, kas dodas nezināmā virzienā, kur tik daudz sabombardētu ceļu, bet ne māju, ne ģimenes viņam vairs nav, pēkšņi ieraudzīju sevi. Varbūt tā ir tā empātija, kuras tik katastrofāli pietrūkst mūsu vardarbības pārņemtajās skolās? Varbūt. Bet arī mana reakcija toreiz bija neadekvāta, un šajā pašā slejā spontāni uzrakstījās apmēram tā, ka jāaizlūdz ne tikai par upuriem, bet arī par ienaidnieku, un tāpēc arī aizlūdzu: kaut jūs zibens saspertu!

Kāda mana domu un pleca biedre toreiz piezvanīja un korekti, taktiski, pat sirsnīgi iebilda šīm neapdomīgajām rindām. Gribējās palikt pie sava, bet viņai bija taisnība. Jāaizlūdz arī par ienaidnieku, jo ne visi karā devušies no laba prāta, ne visi ir tapuši par ļaunuma izbāzeņiem, ne visiem ukraiņi ir nacisti, fašisti, ne visi ir tik akli, neredzot, ka paši kļuvuši par fašistiem. Daļa no viņiem dezertē, padodas gūstā, pāriet ukraiņu pusē. Daļai vienkārši atveras acis un ciet aizbraukušais širmis, ka karš nemēdz būt cilvēcisks, humāns – visvairāk tas nevar būt humāns, taisnīgs no agresora puses. 

Kurš gan nejuta līdzi tik daudz cietušajai Izraēlai, kad palestīniešu “Hamās” un to sabiedrotie 7. oktobra rītā izšāva tūkstošiem raķešu, sagraujot namus ar mierīgiem iedzīvotājiem, tajā skaitā bērniem, un sagrāba arī ķīlniekus, kas nogādāti palestīniešu Gazas joslā? Izraēlā ieradās ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens ar skaidru vēstījumu: “Kamēr vien Amerika pastāvēs, jums nekad nebūs jāaizstāvas vieniem.” Taču piebilda pašu svarīgāko: “Mēs atšķiramies no teroristiem ar to, ka tiecamies pēc citiem standartiem un, ja arī esam kļūdījušies, uzņemamies atbildību. Mūsu cilvēcība, cieņa pret cilvēka dzīvību un vērtība, ko tai piešķiram, ir tas, kas mūs raksturo. Tāpēc ir tik svarīgi ievērot visus iespējamos piesardzības pasākumus, lai izvairītos no kaitējuma civiliedzīvotājiem. Un es varu jums teikt, ka mūsu Kongresā ir milzīgs, pārliecinošs abu partiju atbalsts Izraēlas drošībai.” Paredzēta cilvēku atgūšana, kurus palestīniešu islāmistu organizācija “Hamās” saņēma gūstā, – ķīlnieku vidū ir arī vairāki ASV pilsoņi. 

Pareizi, savlaicīgi, Izraēlai un demokrātiskajai pasaulei tik vajadzīgie vārdi. Vienīgi – kā tos īstenot? Bez pierastās retorikas, ka karā cilvēks ir vienīgi civiliedzīvotājs, bet militārists kļuvis par gluži vai svētīgi iznīcināmo, ir cita – kara retorika. Izraēlas armijas runasvīrs Džonatans Konrikus: “Gan jau jūs esat redzējuši sabrūkam ēkas, kas izskatās pēc civilajām. Es gribu teikt: tie ir leģitīmi militārie mērķi. Kāpēc? Jo “Hamās” visus savus birojus un mītnes izvietojis virszemē – civilo ēkās.” Labi. Bet kāds no tā mierinājums nabaga civilajam, viņa ģimenei, viņa bērniem?

No vienas puses, cilvēku dzīvā vairoga piespiedu izveidošana ir pagalam necilvēcīga un noziedzīga, bet pārņem kaut kāda pretestības, protesta sajūta, ka miermīlīgie cilvēki tik viegli nodēvējami par leģitīmiem militāriem mērķiem. Nav man tiesību kara apstākļos tiesāt, moralizēt – it īpaši tāpēc, ka kara stratēģijām, taktikām, ieročiem sirdsapziņa izslēgta pēc kara definīcijas. Un tālab – jo vairāk nekā par bezjēdzīgu organizāciju saskatu Apvienoto Nāciju Organizāciju, kuras Drošības padomē ar veto tiesībām paštaisni un uzpūtīgi sēž Krievija, kurai, pēc daudzu, daudzu ekspertu domām, karš Tuvajos Austrumos tik parocīgs savam noziedzīgajam karam Ukrainā.