Andris Upenieks: Suns spalvu met, tikumu ne Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Šogad, rokoperas “Lāčplēsis” 35. gadskārtu svinot, tās atjaunotā versija uz skatuves tika uzvesta arī Andreja Pumpura dzimtajā Lielvārdē, kur dzimuši leģendārie eposa notikumi. Pirms saviļņojošās izrādes Rīgā komponists Zigmars Liepiņš, kurš nebaidās tiešas un asas valodas, arī šoreiz trāpīgi skarbs: “Mans pienākums ir brīdināt, ka 14. oktobrī “Arēnā Rīga” notiks nelaikmetīgās rokoperas “Lāčplēsis” uzvedums, kas bija, ir un būs ar izteikti nacionālistisku (ne nacistisku!) un patriotisku saturu jau 35 gadus. Prrr… biedriem jāturas drošā distancē, lai saglabātu šķīstību.”
Atkal dzīva mūžsenā atskārsme, ka nav runa par krekliem, bet gan par sirdsapziņām. Ironija nav vērsta tikai kreisi “Progresīvo” un to pārstāvētās kultūras ministres Agneses Loginas virzienā, kurai aizmirsies izlasīt Satversmi, bet, arī dziļi domājot, kā esam mainījušies no Atmodas laikiem. Logina spriež, ka Latvijas valoda skan labāk, taisnīgāk nekā latviešu valoda, ka esam pārāk nacionālistiski, ka acīmredzot pienācis laiks atšķaidīties ar internacionālismu, “progresīvo kreisumu”, “proletāriešu savienošanos”, vienlaikus apkampjoties ar visu bēdu panaceju – Stambulas konvenciju, kuras dzīlēs ģeniālais atklājums, ka bērns nezina savu dzimumu un var piedzimt “nepareizā ķermenī”.
Par ministres dialektisko attīstību Zigmars Liepiņš ne mazāk tiešs: “Viņa ir pārlēkusi vismaz kādiem trijiem vadības līmeņu pakāpieniem, pa kuriem kāpjot cilvēks iegūst šim amatam nepieciešamo pieredzi.” Mākslinieka sirds nopūšas, ka jau 1988. gadā, kad rokopera “Lāčplēsis” piedzīvoja pirmizrādi, visiem viss bija skaidrs, pat izrādes tēli bija viegli personificējami ar tā laika varoņiem: visi zināja, kas ir Lāčplēsis, kas Spīdola, kas Laimdota, kas Kangars...
Arī par šī laika “dižkungu” darbiem, visu vasaru jaunu valdību veidojot, mākslinieks gana sarkastisks: “Es redzēju merkantilas intereses no atsevišķiem politiķiem. Kariņš un vēl daži citi nodeva iepriekš deklarētas, elementāras lietas.” Kas tās par lietām, galva nav jālauza, jo mūsdienu kangaru netrūkst. “Kultūras un mākslas problēma ir tā, ka daudzi šajā sfērā strādājošie cilvēki ir lielā mērā atkarīgi no valsts. Viņi dabū finansējumu no attiecīgām institūcijām. Ja attiecīgā institūcija, šajā gadījumā Kultūras ministrija, un tai pakārtotās apakšstruktūras ir saistītas ar specifiskām tendencēm, tad sanāk – ja daudz muldēsi, dabūsi pa muti!” – tā Zigmars Liepiņš.
Nu kā lai noklusē teicienu, ka suns spalvu met, tikumu ne? Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa sulaiņa cienīgie centieni ieguvuši jau starptautisku spozmi, jo glumās valodas kvēlais locītājs Briseles saimniekiem pakalpīgi dižojies, ka galvenais iemesls, kāpēc viņš izformējis savu otro valdību, bijis tāds, ka ar esošajiem politiskajiem spēkiem nav spējis paveikt galveno – ratificēt Stambulas konvenciju! Tad, redz, kur tas suns aprakts! Nevis paša Kariņa nespējā “transformēt ekonomiku” un radīt tautai “plašu labklājību”, bet konvencijā! Ja Kariņa muldēšanas spējas nepārsteidz, tad šoreiz, pielīdzinot visus konvencijas pretiniekus Kremļa aģentiem, viņš acīm redzami un nekrietni pārcenties.
Kā lai noklusē, ka “augšāmcēlies” ne īsti sakarīgi runīgais “atparists” Artis Pabriks, kurš mikroblogošanas vietnē “X” ceļ paniku: “Ņemot vērā pašreizējos un turpmākos draudus, ar steigu jāatjauno reāls darbs pie visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas!” Pag! Jāatjauno? Bet kad tad notika “reāls darbs”? Ne paša Pabrika laikā, kad viņš bija aizsardzības ministrs, ne tajā pašā laikā, kad izauga kājas bēdīgi slavenajam ēdināšanas līgumam par 220 miljoniem, ne tajā pašā laikā, kad NBS noliktavās piemetās nakts redzamības ierīču un citu mantu iztvaikošanas sērgas līdzīgi kā robežas izbūves nelāgā daba?