Andris Upenieks: Garīgais, politiskais un demagoģiskais svētku cienasts Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Teju ikkatra ģimene svētku pacilātībai un omulībai klāj svētku galdu. Normāli. Normāli arī tas, ka ne visiem vienāda rocība, našķus gādājot. Par svētkiem piedomā daudzi, gribētos teikt, krietns vairākums Latvijas ļaužu. Valsts svētkiem ir arī politiskais fons. Arī tas, kā valsts vara iepriecina mūs – savus pavalstniekus – ar saviem lēmumiem, likumiem.
Pagājušajā nedēļā tautsaimniecības konferencē “Recepte ekonomikas izaugsmei” Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks autoritatīvi paziņoja: “Pat ja pieņemtu, ka nākotnē valsts ekonomikas izaugsme kaut kādā veidā varētu turpināties pašreizējā tempā, ko nekādā ziņā nevar garantēt, tas nozīmētu, ka Latvija Eiropas Savienības vidējo ienākumu līmeni varētu sasniegt aptuveni līdz 2050. gadam.” Kaut kā ne līdz galam pateikta doma.
Pirmkārt, ja pat nevaram garantēt esošo “attīstības” gliemeža ātruma gaitu, pagalam naiva būtu iedoma, ka Eiropa tikmēr stāvēs uz vietas un pacietīgi gaidīs mūsējos, pagalam stīvos un sklerotiskos valsts virzības bruņurupučus.
Otrkārt, ja pašreizējais ekonomikas attīstības temps nav paātrināms ar garantiju vai vismaz cerību kā muļķa mierinājumu, cik reāls tāds Mārtiņa Kazāka itin naivais sapnis par 2050. gadu?
Treškārt, kur varētu kaut ar lupu ieraudzīt kaut kur nozūmēto Kariņa ekonomikas transformāciju, uzrāvienu Igaunijas panākšanai, tautai solīto plašo labklājību? Paēdušais neēdušo nesaprot tik baisi, ka, Kariņa turpinātājas Evikas Siliņas ieskatā, spēcīgas vidusšķiras līmenis ir, ja cilvēks spēj nomaksāt obligātos maksājumus, sūtīt bērnus skolā, paēst, dažreiz aiziet pie ārsta.
“Jauno Vienotību” slavinošajai un tai pieglaimīgajai LTV, šķiet, nojukuši orientieri, jo pēkšņi intervē cilvēkus uz ielām, kas sašutuši par trūkumu. Pensionāre rezignēti nelaimīga, sak, kā var iztikt ar 350 eiro pensiju, pircēji šokā par pārtikas preču dārdzību un neizpratnē, kāpēc šajā ziņā esam līderi Baltijā. Lauksaimniekiem nav saprotami, piemēram, piena produktu uzcenojumi, kurus uzliek ražotāji un tirgotāji, bet Konkurences padome steidz ziņot, ka nav pamata uzskatīt, ka notiek cenu sarunāšana (kartelis). Bet kā izskaidrot, piemēram, siera sadārdzināšanos pat par 40%, atbildes nav.
Jānis Reirs no pašas “Jaunās Vienotības”: kā lai nosauc banku sektora solidaritāti kaut kā citādi nekā par sarunāšanu? Īsi. No Vienotības” solītās “plašās labklājības” svētku galdam nav sanākusi pati šaurākā, pieticīgākā – iztikas vajadzība.
Toties ir citas, politiskas, uzvaras, kurām ar tautas rocības uzlabošanos nav ne mazākā sakara. Pašā Lāčplēša dienas priekšvakarā “Jaunā Vienotība” raportē, ka beidzot “vēsturiska diena”: galīgajā lasījumā pieņemta likumu pakotne, ar kuru no 2024. gada vidus paredzēts ieviest jaunu tiesību institūtu – partnerību! Svētki! Premjere Evika Siliņa svinīgi patētiska: “Sabiedrība spērusi nozīmīgu soli, veidojot modernu un cilvēcīgu Latviju!” Jāslauka laimes asaras.
Tikai viens sīks jautājums Siliņai: vai tiešām Saeimas knapais vairākums ir visa sabiedrība? Uzvaras apgaroti, sarosījušies daudzi latvisko pamatvērtību pretinieki, jo tekstā “beidzot valsts devusi signālu, ka svarīgas ir visas ģimenes”, zemtekstā – viendzimuma laulības, pārdēvējoties par partnerību, spērušas soli tuvāk savām “laulībām” un bērnu adopcijai. Farizejiski, viltīgi.
Likumam pa priekšu aizskrējusi Izglītības ministrija ar šokējošiem stambulizācijas propagandas mācību materiāliem. Pa priekšu ļaužu eksistenciālajām rūpēm neticamā ātrumā joņo notīga vajadzība pēc visa, kas “tur lejā”!
Budžetā par prioritātēm pasludinātas drošība, izglītība, veselība, izņemot galveno prioritāti – ekonomiku, kas vienīgā spēj nosegt minētās prioritātes un citas vajadzības, tajā skaitā Dziesmu svētku pastāvēšanu, par kuru svarīgāks iztaisās Sabiedrības integrācijas fonds, kura darbinieki paši sevi vērtē ar 9,4 desmit ballu skalā. Lieliski!
Saldajam ēdienam – paņirgāšanās par tiešo demokrātiju, tautas nobalsošanu, kas noteikti izgāzīšoties, kustības “Dzīvesbiedri” līderim Kasparam Zālītim kvēli deklamējot, ka Latvija “nav naidpilna valsts”. Svētki būs, bet ne ar visiem pie viena galda.