Mūsu karogs simbolizē pie Daugavas lietās asinis ^{Apriņķis.lv}

Atsauces uz Atskaņu hroniku

Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš ir pētījis Latvijas valsts karoga tapšanas vēsturi un atzīst, ka ir ļoti maz vēsturisku pētījumu. Viņš norāda, ka latviešu nācijas veidošanās procesā 19. gadsimta 70. gados, kad pieauga tautas pašapziņa, inteliģences aprindās sāka popularizēt sarkanbaltsarkano krāsu salikumu, bet nākamā gadsimta sākumā šīs krāsas kļuva par Latvijas karoga krāsām. Tērbatas latviešu studenti sarkanbaltsarkanās krāsas sāka lietot 19. gadsimta vidū, un cēlonis tam bija Atskaņu hronikas pētīšana, meklējot nacionālās identitātes atbalsta punktus. Atskaņu hronikā teikts:

No Cēsīm Rīgā atnācis
bij brālis kāds un atvedis
simt zemessargu sevim līdz.
To dzirdējuši, nāca nu
ar sarkanu tie karogu,
kam vidū balta josla bija.
To pirmo reizi ieraudzīja
pie Cēsīm, tur tas zināms nācis
un letu zemē plīvot sācis,
kur sievas braši zirgos jāj
un vīriem līdzās darbos stāj.
Tik tiešām to jums sacīt varu,
ko arī šajā brīdī daru,
tas letu karogs ir, paties.

Karoga izcelšanos un simbolisko nozīmi centies atšifrēt vēstures doktors Valdemārs Ģinters: “Par karoga izcelšanos nav skaidrības, un paliek divas iespējas: tas varēja būt cēlies pirms ordeņa laika Cēsu latviešu vidē vai arī radies tās ordeņa militārās iekārtas ietvarā, kurā cēsnieki bija iekļauti. Ievērojot vācu bruņinieku ordenī pastāvošo paradumu izdalīt karogus karavīru vienībām, tās sakārtojot karagājienam, un to, ka hronists cēsnieku karogu saista ar ordeņa pili Cēsīs, visai ticams ir pēdējais pieņēmums.” Vēl viņš esot secinājis, ka karogs nav izmantots tikai vienu reizi, bet lietots pastāvīgi.

Vai “buržuāziskās” Latvijas simbols?

Tomēr profesors, akadēmiķis Jānis Stradiņš pieļāvis, ka iepriekš aprakstītais nav neapstrīdama patiesība un ka sarkanbaltsarkanā karoga sākotnējās izcelsmes problēma joprojām jāatzīst par neatrisinātu un varbūt pat neatrisināmu.

Ja jau pieminēts profesors Stradiņš, tad jāatsaucas uz laikrakstā “Cīņa” 1988. gada 7. jūlijā publicēto viņa rakstu “Sarkanbaltās krāsas Latvijas vēsturē – pro un contra”. Tas ļauj izprast, kāda nostāja pastāvējusi daļā sabiedrības pirms 35 gadiem, un pašlaik pat šķiet neticami, ka esam tā domājuši: “Sarkanbaltsarkano karogu mūsdienu sabiedrība parasti uztver kā “vecās” Latvijas simbolu, tās atribūtu, un tas bez šaubām nav nepareizi.

Patiešām, 1922. gada 15. februārī Latvijas Satversmes sapulcē tas noteikts par valsts karogu, un 1923. gada 22. janvārī nolikumā par karogu precizētas karoga krāsu proporcijas (2:1:2) un krāsa (karmīnsarkana), lai to atšķirtu no Austrijas Republikas sarkanbaltsarkanā (1:1:1) karoga, oficiāli akceptējot pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa 1917. gadā izstrādāto karoga metu. Tā viss tas nu ir, taču daudz retāk tiek uzdots jautājums, vai šīs krāsas ir tikai buržuāziskās Latvijas simbolika, kā tās cēlušās, vai tām nav dziļākas saknes Latvijas kultūras vēsturē.”

Tāpēc akadēmiķis norāda, ka vispirms karogu lietojuši latgaļi, dodoties kopā ar vāciešiem pret zemgaļiem – pēdējo senlatviešu cilti, kas vissīvāk pretojās krustnešu agresijai. Tātad šis karogs nav bijis visu senlatviešu cilšu karogs, bet tikai latgaļu un Tālavas novada kara krāsas.

Strīdu netrūcis

Konkrēti šajā rakstā Jānis Stradiņš atsaucas uz Latvijas karoga pētnieku rakstīto – ka sarkanbaltās krāsas ir arī slāvu kara krāsas. Heraldikā šīm krāsām bijusi simboliska nozīme: baltā – cēlums, atklātība; sarkanā – drosme, varonība, augstsirdība, mīlestība. “Tāpēc nav izslēgts, ka šīs krāsas latgaļi patapinājuši no kaimiņiem, jo no visām senlatviešu ciltīm tie atradās visciešākā saistībā ar Pleskavas un Polockas krievu kņaziem. Vēsturnieks Arveds Švābe gan domā, ka karogs varētu būt vikingu cilmes.. Bet varbūt šīs krāsas nāk no vēl senākas indoeiropiešu kopības, jo tās ietvertas jau ļoti senatnīgajā Lielvārdes jostā.

Katrā ziņā, šīs nav ne Livonijas vācu ordeņa krāsas (balts – melns), ne arī somu-ugru ciltīm raksturīgās. Sarkanbaltās krāsas tradicionāli saglabājās kā Cēsu novada krāsas, un – drīzāk gan sakritības dēļ – tās bija Kurzemes hercogvalsts (kā Polijas vasaļvalsts) tirdzniecības karogā, zem kura hercoga Jēkaba kuģi devās tāljūru braucienos: vienā pusē balts četrstūris aveņsarkanā laukā, otrā – aveņsarkans četrstūris baltā laukumā.”

Arī dievturu draudzes izveidotājs Ernests Brastiņš bijis viens no tiem, kurš pagājušā gadsimta 30. gados kritizējis sarkanās–baltās–sarkanās krāsas salikumu, atsaukdamies uz to, ka tās ir no slāviem patapinātas krāsas, kas nesakņojas dainu pasaulē un mentalitātē.

Šī nav bijusi vienīgā ar sarkanbaltsarkano karogu saistītā polemika. Piemēram, folklorists Pēteris Šmits izteicis viedokli, ka Atskaņu hronikā piesauktajam karogam bija vairākas paralēlas baltas strīpas. Vēsturnieks Tālis Pumpuriņš gan raksta, ka neesot ziņu par tāda karoga pastāvēšanu.

olaik folkloristam iebilda rakstnieks Linards Laicens, kurš kaismīgi sauca: “Kur ir Latvijas karogs?” Laicena arguments bija: karogs ar vairākām baltām strīpām neizskatītos glīti un diez vai latviešiem patiktu. Toties tumši sarkana krāsa ar samērīgu baltu strīpu izskatās ļoti glīti. Savukārt Atskaņu hronikas tulkotājs Matīss Siliņš esot pieļāvis, ka latviešu karogs bijis rūtains, varbūt krustots zils ar baltu vai zaļš ar baltu.

Kam sakāms paldies

1870.gadā pēc publicista un valodnieka Kronvaldu Ata ierosmes Tērbatā (Tartu) dibināja “Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus”, par kuru krāsām sākotnēji pieņēma sarkanbaltsarkanās. Kā raksta Tālis Pumpuriņš, “vakarniekiem” esot bijis dzeramais rags, rotāts ar sarkanbaltsarkanu lenti. Arī Rīgas Politehnikumā, 1880. gadā dibinot pirmo latviešu studentu kopu, par krāsām tika izvirzītas sarkanbaltas – ar atsauci uz Atskaņu hronikā rakstīto.

Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku “Līgo” karogā kā pamats izmantota sarkanā un baltā krāsa. Un latviešu strēlnieki Pirmā pasaules kara laikā lietoja karogus sarkanās un baltās krāsas salikumā. Interesanti, ka 1915. gadā mākslinieks Jāzeps Grosvalds zīmējis baltas – sarkanas – baltas krāsas karoga metu. Pēc diviem gadiem Latviešu mākslas veicināšanas biedrības valdes sēdē piedāvāti sarkanbaltsarkana karoga meti: viens krāsu proporcijās 1:1:1, pārējie – krāsu attiecībās 2:1:2.

Mākslinieks Ansis Cīrulis piedāvāja tumši sarkanu (aveņkrāsas) karoga metu ar šauru baltu svītru (taisnu vai viļņotu) vidū. Tā simboliskā nozīme bijusi ideja par Daugavu (baltā svītra), kuras krastos divus gadus (1915.–1917.) atradās fronte un tika lietas asinis. Šajā sēdē tika panākta vienošanās, ka turpmāk baltā svītra būs piektā daļa no karoga platuma, bet netika pieņemts neviens valstiskas nozīmes dokuments par karoga krāsām un tā izmantošanu.

Var sacīt, ka nākamais valsts karogs vispirms tika pārbaudīts, to publicējot uz pastkartēm un vērojot, ko cilvēki pērk. Tautai vislabāk patikusi krāsu proporcija 2:1:2.

Pirmais dokuments, kurā sarkanbaltsarkanās krāsas uzskatītas par valsts karoga krāsām, bija “Iekšlietu Ministrijas Iekšējās Apsardzības Departamenta Apkārtraksts Nr. 132 no 19. dec. 1918. g.”. Pirmais valdības dokuments, kas noteica karoga lietošanu, bija 1919. gada 3. martā iekšlietu ministra Miķeļa Valtera parakstītais rīkojums par valsts karoga lietošanu. Konstitucionāli Latvijas Satversmē valsts karogu nostiprināja Satversmes sapulce 1922. gada 15. februārī.

Jānis Stradiņš dalās sirsnīgā atmiņu stāstā: “Taču, šķiet, visagrāk sarkanbaltsarkanais karogs pacelts Šveicē, kur 1915. gadā Rainis un viņa domubiedri uzsāka cīņu par Latvijas autonomiju un nodibināja Latviešu komiteju Šveicē (priekšsēdētājs – Rainis), lai iepazīstinātu Eiropas sabiedrību ar latviešu tautu, tās vēsturi, centieniem, kultūru, lai aicinātu pretoties Vilhelma II iecerētajiem Kurzemes kolonizācijas plāniem.

Šo rindiņu autoram 1978. gadā Cīrihē bija izdevība iepazīties ar Šveices Federālās Tehniskās augstskolas bibliotēkas vadītāju A. Jēgliju (Jaeggll) un ieraudzīt pašu pirmo sarkanbaltsarkano karogu, ko licis šūdināt viņa sievastēvs, revolucionārais emigrants – piektgadnieks un Raiņa domubiedrs Aleksandrs Liepiņš no Cēsīm 1916. gadā. Ar Liepiņa darināto karogu dažādu tautību emigranti Bāzelē devušies protesta demonstrācijā pret Latvijas aneksiju, un tagad to glabā šveiciešu ģimene kā dzimtas relikviju.”