Jānis Dimants: Vai tiešām bez sapņiem un tikai ar 20.gadsimta līdzņemtu ārprātu?! ^{Apriņķis.lv}

Pašmājās izdarītie šāviņi no automāta uz vienu upuri un visādās nešķīstības karos Ukrainā, Izraēlā, Palestīnā, graujošie nemieri citviet pasaulē novembra norisēs neviļus it kā vairojuši apziņu, cik mums svarīga visapkārt klīstošā ļaunuma sakāve, cik mums ļoti sargājams valstiskums. Tas jo spilgti izpaudies daudzajos un dažādajos nacionālas nozīmes pasākumos ar kulmināciju pie Brīvības pieminekļa, ar tūkstošiem sanākušo uzklausīt Valsts prezidenta cilvēciski aizkustinošo uzrunu.

Pašam valsts svētki nesuši dažu labu dziļi personisku pārdzīvojumu. Pirmo reizi savā nepilna pusotra gada mūžiņā svecīšu iedegšanā pie Pils mūriem ar mazajām rociņām burvīgu liesmiņu tika iešķīlis mazmazdēls Lūkass. Bija aizkustinoši arī redzēt, ar kādu izbrīnu viņš vēro militāro parādi, kā, tikko iemācījies tipināt, mēģina pielāgot kājeles karavīru brašajam solim, kā puspavērtu mutīti klausās latviešu tautasdziesmas koncertā pie Brīvības pieminekļa. Un, klau, līdzās izrunātajiem “mammīte”, “tētis”, “Ecītis” kā nākamais mīļvārdiņš salikumā pa zilbei izskan viņa “Lat-lat-lat-via”… Vecvectēvam miklas acis – jaunais cilvēciņš, smalki runājot, prezentē valsti pasaulei…

Kādam jāatgādina, kas valsti radīja

Tā iegājies, ka valsts svētku reizēs savās kompānijās, dažkārt tikai ģimenes vai tuvīnu radu lokā pie mielasta galda mēdzu uzsaukt tostu par vienu no tiem trīsdesmit astoņiem, kas 1918. gada 18. novembrī proklamēja Latvijas Republiku, vai par kādu no tiem simt trīsdesmit astoņiem Augstākās Padomes deputātiem, kas balsoja par Neatkarības deklarāciju 1990. gada 4. maijā. Šoreiz tā īpašā uzmanības izrādīšana tika gados vecākajam Latvijas valsts dibinātājam.

Šis vēsturē uz mūžīgiem laikiem ienākušais daudziem būtu dēvējams kā savējais novadnieks, un tas ir Siguldas pagasta Vējakrogā dzimušais Kārlis Kasparsons, tolaik sešdesmitgadniekos ienācis cienījams kungs ar sirmām šķipsnām pamatīgajā bārdā un uzskrullētajās ūsās. Vizuāli kā dzīvs izkāpis no Vidzemes augstskolas zinātnieku Gata Krūmiņa un Jāņa Šiliņa nesen klajā laistās grāmatas vāka. Pieskandinādams tosta glāzi, kā tāds labs paziņa pabārstos, ka Kasparsons pēc valsts nodibināšanas Kārļa Ulmaņa pagaidu valdībā bijis izglītības ministrs, piedalījies Latvijas Augstskolas izveidē un, jā, arī kolēģis – bijis savulaik laikraksta “Latvis” zinātnes nodaļas vadītājs.

Bet, kad vīna glāze patukšota, var arī kādu klačiņu palaist. Stāstu, ka šamējais mācījies slavenās Tērbatas universitātes Teoloģijas fakultātē. Arī tāds štrihiņš – Kasparsons Latvijai liktenīgajos pagriezienos bija nokļuvis sarkano lielinieku nagos, nonācis Valmieras cietumā un tur neveiksmīgi mēģinājis izdarīt pašnāvību. Tak vispār nodzīvojis veselus 97 gadus garu mūžu. 1944. gadā bija devies bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc tam – uz Dāniju, kur miris veco ļaužu mītnē.

Teorētiski pieļauju, ka Latvijas valsts dibinātājs kaut kur no mākoņa maliņas tika pavērojis, kā viņa dzimtajā pusē ļauži svin Latvijas 105. gadadienu, kā tai par godu maršrutā Sigulda – Mālpils – Allaži – Inčukalns – Ragana – Turaida – Sigulda aizvijas karogu brauciens, piesakot pasākumu ar dziļu nacionālu nozīmi. Un kādi svētku sarīkojumi notiek Ķekavā, Katlakalnā, kādas godības Ādažos. Nu protam svinēt svētkus, protam cildinājumus izteikt! Iešķīlusi tāda kā jauna dzirksts dažā labā citkārt stindzinošas apātijas pārņemtā apvidū.

Nedēļā no Lāčplēša dienas līdz 18. novembrim izskanējis milzum daudz laba vēlējumu, tradicionālo runasvīru, visādo ekspertu pārspriedumu. Tiesa, gana bijis arī tukšas pavāvuļošanas. Ausīs griež mūždien ierastais negāciju birums, pesimisms par nākotni. Teātra mākslā un arī sabiedriskajā dzīvē lielu autoritāti guvušais režisors Viesturs Kairišs savas kārtējās pirmizrādes priekšvakarā dalījies pat trauksmainā sajūtā, ka, raugi, valstī sāk izzust garīgais pamats, bez vīzijas, bez sapņa par valsti tā nevar pastāvēt.

Nešpetno mākslinieku nedaudz tika parājusi žurnāliste Agnese Margēviča laikrakstā “Diena”. Bet vēl iepriekš mākslinieks Valts Kleins bija publiski iekliedzies, ka valstij, sabiedrībai vispār nav nekāda nākotnes skatījuma. Latvieši grib dzīvot tūkstoš gadu, bet nezina, ko darīs nākamajā trešdienā… Par laimi, izteikšanās kanālos izskan neviltots pilnīgi pretējs atzinums: varam būt laimīgi – Latvija ir varoša un daroša! Kādā TV raidījumā burtiski iedvesmoja mazdzirdētās biedrības “Zaļās mājas” līderis Kristaps Ceplis. Viņš pats nāk no kokrūpnieku aprindām un tīri pārliecinoši aprāda, ka mēs katrs savā zemē varam būt saimnieks.

Jā, bet tikmēr kadrā līdzās esošais savulaik pasaules mērogā pazīstamais hokeja vārtsargs Arturs Irbe rāda gaužām neapmierinātu vaigu: viņam kremt, ka valsts vadība neizvirza augstus mērķus, sporta terminoloģijā runājot, netīko pēc zelta. Arturs atklāj, kā trenera Harija Vītoliņa vadībā Latvijas hokeja izlasi Pasaules kausa izcīņā līdz pēdējai iespējai mērķējuši un mudinājuši uz zeltu. Beigās gan sanāca “tikai” bronza. Izsenis zināju, ka Irbe ir īstens Latvijas patriots, nenobijās izteikties, ka ir gatavs kaut vai nomirt, lai Latvija uzvarētu Krieviju. Bet šajā patriotu mēnesī atklājies kā intelektuālis, kas ir dziļi iekšā valsts politiskajās, saimnieciskajās, kultūras norisēs. Un kanālā “TV24” pārliecinoši izskan viņa vēstījums: “Ja neesam nodefinējuši, kas ir mūsu vīzija, kas ir mūsu sapņi, nekad tos nesasniegsim… Šobrīd mūsu valsts vadītāji necīnās par medaļām, viņi lielākoties cīnās par krēsliem.”

Skumjas un mazliet prieciņa

“Medicīnā trūkst cilvēkresursu, un tas apdraud kvalitāti”, “Ģimenes ārsti ir izmisuši. No 1. janvāra finansējums nozarē samazinājies par 15 procentiem” – tādus un līdzīgus virsrakstus lasām novembra vēstījumos. Un tas tik kontrastējoši ar iedomāto, ka jaunais veselības ministrs Hosams Abu Meri būs tas, kurš ilgstošo spriedzi medicīnas nozarē tūdaļ pat mazinās, likās tik pilns apņēmības. Bet izrādās…

Kā gana cītīgs arī reģionālo mediju caurlūkotājs Jēkabpils novada solīdajā avīzē uzeju, ko galvenajā slejā ar virsrakstu “Pētījums pētīšanas pēc” atklāj acīgā un jaudīgā žurnāliste Inese Zone. Autore ironizē: “Vai tad par veselības aprūpi nav bijis gana vēstīts, pētīts un pausti viedokļi gan no nozares darbinieku, gan citu speciālistu puses? Vai tad tie visi nekam neder un tagad par četriem miljoniem eiro beidzot būs īstā “recepte”? Šādi pētījumi tikai vairo sabiedrības neticību.” (“Brīvā Daugava”, 10.11.2023.) Tā nu ir prieciņš, ka arī reģionālie uzrok kaut ko būtisku. 

Priecājos, ka mūsu pašu laikrakstā uzradies jauns kolēģis un debitē ar tādu atvēzienu, ka vismaz astoņām valsts institūcijām būtu jānodreb un desmitiem ierēdnīšu ir pagalam sabojāta svētku oma. Lasītāji, šķiet, uzreiz būs ielāgojuši, ka mūsu jaunpienācējs Zigmārs Atvars ir varens vīrs. Viņš vēsta, ka Saeimai, Valsts prezidentam, Ministru prezidentei, Valsts kancelejai, Izglītības un zinātnes  ministrijai, Augstākās izglītības padomei, vēl citiem zemāka ranga adresātiem ir nosūtījis elektroniski parakstītu vēstuli ar pieciem jautājumiem. Pirmais no tiem: Latvijā jau ilgstoši doktora grādu iegūst trīs reizes mazāk nekā vidēji Eiropā. Kas konkrēti tiek darīts, lai uzlabotu situāciju? Pārējie jautājumi pakārtoti tam galvenajam.

Acīmredzot attiecīgo instanču priekšnieki uz strikto pieprasījumu ir uzlikuši rezolūcijas saviem attiecīgajiem dienestiem, domājams, izveidojot pat veselas darba grupas, jo viens ierēdnītis, griestos skatīdamies, tur nekādu jēdzīgu atbildi nevar sacerēt. Bet lai jau pasvīst, mums tak ierēdņu katrā anštaltē galds pie galda! Cits jautājums, vai tāda masveida mobilizācija vienas, kaut svarīgas jomas apgaismībai ir gana lietderīga, kādi citi viņu darbi paliek neizdarīti.

Tā vai citādi – lasītājiem būtu ļoti interesanti uzzināt, kādas tad nu ir visu astoņu instanču atbildes. Neba visi būs sametušies uz vienu roku un nosūtījuši Atvaram vienu kopēju skaidrojumu. Ja tomēr būs astoņi, piesakos kolēģim palīgos, lai tādā kā konkursa kārtībā visus attiecīgi sarindotu. Kad Latvijas doktorantūrā sāksies lielais vairošanās laiks, vismaz klusībā uzskatīšu, ka esmu tur pielicis kaut ko no sevis. Ja nopietni, vispār jau ļoti gribētos to doktoru skaita pieplūdumu, bet vai būs lemts piedzīvot? Un vai pārskatāmā nākotnē tas vispār iespējams, ja tagad šajā rādītājā tik nožēlojami atpaliekam? Var atļauties pasmīnēt.

Ja atkal nopietni, tad aizvadītajos svētkos nācies apjaust, ko tik ļoti, ļoti, ļoti nav gribējies, taču paredzētais piepildījies pārpārēm. Nule apgāds “Vieda” laidis klajā jaunizdevumā tieši pirms gadsimta un tieši divdesmitajos gados sarakstītu grāmatu “Jaunā laikmeta pasaules izpratnes pamati” un it kā ar iztēli, kas var notikt 21. gadsimta divdesmitajos. “Cilvēki kaļ zobenus, lej lielgabalus, izgudro indīgas gāzes, lai tas viss viņus iznīcinātu; rok bedres, lai paši tajās iekristu; sēj vēju, lai pļautu vētru… Labklājības vietā cilvēki gatavo sev bojā eju, un mierīgas līdzāspastāvēšanas vietā ir gatavi kā mežonīgi zvēri pārgrauzt cits citam rīkli.” (831. lpp.)

Ir šaušalīgi aptvert, kas darās mūsdienu karos un kariņos. Un pāri visam gaisā virmo mūsdienu pareģojums, ka konflikts ar Krieviju neizbēgami novedīs pie kodolsadursmes un kodolieroču izmantošanas. Mokoša ir neziņa, kad tas varētu notikt. Svētku laika sarunās atļāvos pajokot, ka termiņus zina vien augstākie spēki. Jāpieņem, ko sacījis Jēzus Kristus: “Jūs nezināt ne to dienu, ne stundu.” Bet tūdaļ, ja tieku pie runāšanas, ar lielu pārliecību gan savējiem, gan veciem un jauniem paziņām klārēju par mums radīto drošību un to, kādām saitēm esam kopā ar saviem sabiedrotajiem. Galu galā – nav ko bīties, jākaļ savi nākotnes plāni, vīzijas un jāļaujas saldiem sapnīšiem par nākotni...