Nepilngadīgie, kas nonāk Valsts probācijas dienesta uzraudzībā ^{Apriņķis.lv}

Valsts probācijas dienests ir salīdzinoši jauna iestāde – šogad tam paliek divdesmit gadu. Dienestam ir ļoti plašas funkcijas darbā ar cilvēkiem, kas izdarījuši likuma pārkāpumus. Sabiedrībai viszināmākās tā funkcijas ir sabiedriskie darbi un uzraudzības organizēšana. Ar ko vēl nodarbojas dienesta darbinieki – par to sarunā ar Valsts probācijas dienesta Uzraudzības, piespiedu un sabiedriskā darba nodaļas vadošo eksperti Janu Mituzu un Probācijas programmu nodaļas vadītāju Kristu Skaru.

– Kāda, jūsu ieskatā, ir Valsts probācijas dienesta galvenā misija?

Jana: Runājot par dienesta misiju, jāuzsver, ka pēdējo gadu laikā mēs aizvien vairāk iesaistām savu funkciju īstenošanā arī sabiedrību. Mums ir daudz labu iniciatīvu, un dienesta darbs ir balstīts uz pētījumiem, uz pētījumos balstītām atziņām. Mums ļoti palīdz brīvprātīgie, kas strādā arī ar nepilngadīgajiem, kas palīdz viņiem sakārtot dažādus ikdienas jautājumus, kā arī vienkārši ir blakus un saturīgi pavada ar viņiem laiku. Šie brīvprātīgie parāda to, ka var dzīvot citādāk, un reizēm viņi ir arī uzticības personas mūsu klientiem, kam dažkārt nav neviena, ar ko viņi varētu parunāties, apspriest kaut kādas ikdienas lietas vai kreņķus.

Dienestā ir arī tādi brīvprātīgā darba veicēji, kas apvienojas Atbalsta un atbildīguma apļos un strādā ar cilvēkiem, kas izdarījuši noziegumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību. Tā ir smaga grupa, ne katrs brīvprātīgais grib ar to strādāt, bet jau ir pierādījies, ka šis brīvprātīgais darbs tiešām ir efektīvs. Mums ir daudz arī brīvprātīgo izlīguma starpnieku, kas veic izlīguma sarunas starp cietušo un likumpārkāpēju.

– Viena no probācijas funkcijām ir izvērtēšanas ziņojumu sagatavošana. Ko jūs vērtējat, kā tas notiek, un kam šie izvērtējumi ir nepieciešami?

Jana: Mēs gatavojam izvērtēšanas ziņojumus, tajā skaitā arī par nepilngadīgajiem. Tiek sagatavoti divu veidu izvērtēšanas ziņojumi. Pirmstiesas izvērtēšanas ziņojums ir ziņojums tiesām, kas tām var palīdzēt pieņemt lēmumu par atbilstošāko sodu gan nepilngadīgajiem, gan pieaugušajiem. Mēs ievācam un apkopojam informāciju no dažādām datu bāzēm, veicam pārrunas ar apsūdzēto, runājam arī ar cietušo, lai saprastu, kādas ir viņa intereses šajā gadījumā, un sniedzam visu šo informāciju tiesai vai prokuroram. Izvērtēšanas ziņojumus mēs sagatavojam arī par apcietinātajiem, kas vēlas ātrāk atbrīvoties no brīvības atņemšanas iestādes.

Jāsaka, ļoti reti ir tā, ka atbrīvojas nepilngadīgie. Pašlaik nepilngadīgie tiek ievietoti ieslodzījuma vietā tikai tad, ja viņi ir izdarījuši ļoti smagu noziegumu – slepkavību vai ļoti smagus miesas bojājumus. Līdz ar to tad, kad viņiem pienāk atbrīvošanas termiņš, kad viņi var pretendēt uz pirmstermiņa atbrīvošanu, ļoti daudzos gadījumos viņi jau ir pilngadīgi.

– Jūs minējāt izlīgumu. Ko tas nozīmē probācijas dienesta darba procesā?

Jana: Izlīgums ir balstīts uz atjaunojošā taisnīguma pieeju – tiek dota iespēja cilvēcīgai, dziedējošai sarunai starp cietušo un pāridarītāju. Izlīgums ir saruna, kurā satiekas likumpārkāpējs un cietušais un kurā viņi kopā var izrunāt kādus ļoti būtiskus jautājumus – piemēram, cietušajam bieži vien ir svarīgi saprast, kāpēc tieši pret viņu vērsts šis pāridarījums, kāds bija iemesls. Savukārt likumpārkāpējam tas palīdz saprast un apzināties, kādas sekas viņa rīcības rezultātā ir nodarītas cietušajam. Šīs sarunas ir brīvprātīgas no cietušā un likumpārkāpēja puses.

– Vai ir kādas speciālas programmas, kuras jūs izmantojat darbā ar nepilngadīgajiem?

Jana: Mums ir gan probācijas programmas – gan pārņemtas, gan tādas, ko mēs paši esam izveidojuši –, gan sociālās uzvedības korekcijas programmas, gan sociālās rehabilitācijas programmas dažādām grupām, dažādu veidu personām, kas veikušas dažādus noziegumus. Mums ir arī lieliski sadarbības partneri dažādās jomās, kas palīdz mums nodrošināt individuālu pieeju atšķirīgām dienesta klientu vajadzībām.

– Kas ir audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi?

Jana: Audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi tiek piemēroti vienpadsmit līdz astoņpadsmit gadus veciem bērniem, kas izdarījuši noziegumu vai administratīvo pārkāpumu, un to piemērošana nav uzskatāma par sodu, bet par brīdinājumu saukt bērnu pie likumā noteiktās atbildības. Administratīvā pārkāpuma gadījumā pašvaldībās speciāli izveidota administratīvā komisija izvērtē, kādu līdzekli konkrētā gadījumā piemērot. Tiek vērtēti visi bērna izdarītie administratīvie pārkāpumi – piemēram, smēķēšana, alkohola lietošana un tamlīdzīgi. Tie ir tādi administratīvie pārkāpumi, par kuriem jaunietis bieži vien pirmo reizi nonāk dienestu redzeslokā.

Mēs esam atkāpušies no idejas, ka mums bērnam ir jāuzliek administratīvais sods, jo skaidrs, ka rezultāts nav efektīvs. Mēs redzam, ka bieži vien vecāki samaksā šo sodu, bet nekas jau nemainās – bērna uzvedība paliek tāda pati. Līdz ar to šīs administratīvās komisijas administratīvā pārkāpuma vietā var piespriest arī audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, un šajā gadījumā tas var būt gan brīdinājums, gan atvainošanās cietušajam, gan radīto seku novēršana, piemēram, salabojot izsisto logu.

Runājot par kriminālpārkāpumiem, kriminālā atbildība sākas no četrpadsmit gadu vecuma, bet mums dienestā ir pieredze, arī Latvijā un visā pasaulē tas redzams, ka ir bērni, kas dažādus kriminālpārkāpumus izdara jau krietni agrākā vecumā. Gadījumos, kad bērns, kas izdarījis kriminālpārkāpumu, nav sasniedzis kriminālatbildības vecumu vai procesa virzītāji vienojas par to, ka pārkāpuma gadījumā var piemērot audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, tiesa, ņemot vērā izdarītā nodarījuma maznozīmīgumu, bērna vecumu, nodarījumu veicinošos un citus apstākļus, var atbrīvot bērnu no Krimināllikumā paredzētā soda un piespriest audzinoša rakstura piespiedu līdzekli.

– Kādreiz bērnus ievietoja sociālās uzvedības korekcijas iestādē, bet nu tā ir slēgta. Ar ko tā tiek aizvietota?

Jana: Jā, agrāk viens no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem bija ievietošana sociālās uzvedības korekcijas iestādē “Naukšēni”, taču tās darbību apturēja tur konstatēto pārkāpumu dēļ. Pagaidām nekas jauns vietā nav izveidots, bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu saraksts tika papildināts ar probācijas novērošanu, ko dienests organizē kopš šā gada. Pirms gada nebija daudz audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu, ko varēja piemērot tiesa, – ievietošana sociālās uzvedības korekcijas iestādē un sabiedriskie darbi. Tad mums, protams, ir arī tādi bērni, kas nozieguma izdarīšanas brīdi ir sasnieguši četrpadsmit gadu vecumu, un viņiem jau ir piemērojamas Krimināllikumā paredzētās sankcijas, bet tās atšķiras no sankcijām pret pilngadīgajiem.

– Kā bērni pie jums nokļūst, un kā notiek probācijas dienesta darbs ar šiem nepilngadīgajiem?

Krista: Tā ir tā daļa bērnu, kas ir ļoti cietuši no kompleksiem traumatiskiem notikumiem vai kam jau bērnībā nav apmierinātas viņu pamatvajadzības, tai skaitā arī emocionālās. Tādēļ es uzreiz gribu norādīt, ka mums nav kaut kādas izteikti vienas kategorijas bērni – mums ir bērni no dažāda sociālekonomiskā stāvokļa ģimenēm, gan no pilnām, gan nepilnām ģimenēm, kā arī bērni, kas ir ārpusģimenes aprūpē. Nav nekā tāda, ko varētu īpaši izcelt attiecībā uz tiem bērniem, kas nonāk pie mums. Tas, kas ir svarīgi, – tad, kad mēs viņus saņemam šajā soda izpildē, mēs jau zinām, ka tas bērns nāk komplektā ar dažādiem jautājumiem gan viņā pašā, tātad kaut kādas viņa psihoemocionālās lietas, gan par vidi, kurā viņš atrodas. Visticamāk, kaut ko būs jāpalīdz risināt.

Mums ir iespēja dažādās funkcijās komandai piesaistīt plaša spektra speciālistus, kas strādā ar šo bērnu. Pašā dienestā mēs vairāk rūpējamies par šī bērna uzvedības korekciju, un tam mums ir speciāli izstrādātas licencētas probācijas programmas. Viena no tām ir mūsu pašu izstrādāta programma tieši bērniem un jauniešiem – grupu nodarbības, kurās viņi apgūst dažādas prasmes, kas ir nepieciešamas, lai viņi iemācītos tikt galā ar ikdienas situācijām, kā arī lai saprastu un apzinātos, kā viņi nonāca līdz nozieguma pastrādāšanai. Ļoti bieži viņiem ir sajūta, ka tas notika vienkārši pats no sevis, neveiksmīgas sakritības rezultātā. Un trešā lieta – lai viņi arī mācītos dažādas prasmes, kas palīdzētu turpmāk neiekulties tādās nepatikšanās, un viņi kļūtu par foršiem un labiem sabiedrības locekļiem. Liels atbalsts mums šajā procesā ir mūsu brīvprātīgie.

– Runājot par ģimenes iesaisti darbā ar bērniem, vai tā ir obligāta probācijas dienesta prasība, ka vecākiem ir jāiesaistās un jāsadarbojas?

Jana: Jā, nu pirmkārt jāsaka, ka, ja mēs skatāmies normatīvu ietvaros, tad vecākiem ir tiesības zināt, kas notiek ar viņu bērnu, un pienākums iesaistīties, līdz ar to mēs vecākus iesaistām. Mums gan ir paredzētas atkāpes gadījumos, ja tas bērns ir, piemēram, septiņpadsmit gadus vecs vai ja vecāks saka: jūs varat runāt ar viņu vienu pašu, es piekrītu. Bet ne vienmēr mēs to izmantojam, piemēram, ja redzam, ka arī vecākiem ir jāiesaistās un jāstrādā pie savu attiecību uzlabošanas.

Kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem, ja dienests redz, ka vecākiem ir jāiesaistās, tad viņi tiks iesaistīti. Savukārt probācijas dienests veido probācijas pasākuma plānu bērnam un arī likumiskajam pārstāvim. Plānā ir aprakstītas mērķtiecīgas darbības, kas ir jādara bērnam, lai šo mērķi, ko izvirza viņš pats, var sasniegt un kas ir jādara vecākiem. Piemēram, ja bērns saka, ka viņš grib labāk mācīties, iet uz skolu un nekavēt stundas, ka izglītība ir viņa mērķis, tad mēs, protams, skatīsimies, ko pats bērns var darīt un kas vecākiem būtu jādara. Varbūt ir nepieciešamas privātstundas, varbūt vecākiem vienkārši ir jāpalīdz izpildīt mājasdarbus vai jāpalīdz bērnam piecelties no rīta. Tas viss ir šajā probācijas pasākumu plānā.

Mēs tiešām varam runāt par daudz un dažādiem darbiem. Mēs kopā ar vecākiem varam vienoties par stratēģiju, kā reaģēt dažādās situācijās ar bērnu. Tāpat mēs kopā ar vecākiem izrunājam, vai vēl kaut kas ir jādara, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Bet tas ir katrā gadījumā individuāli jāskatās, kurā brīdī un kāds pakalpojums mums jānodrošina, kāds speciālists vai brīvprātīgie jāpiesaista, vai ir nepieciešams arī pašvaldības atbalsts. Nereti ģimenē ir arī citi bērni, un tajā brīdī mums ir jādomā ne tikai par to bērnu, kurš ir probācijas uzraudzībā, mums ir jārūpējas, lai arī ar pārējiem bērniem ģimenē viss ir kārtībā.

– Cik vecs ir bijis jūsu jaunākais klients?

Jana: Jaunākais klients bija divpadsmit gadus vecs – mazs bērns patiesībā, bet viņam jau jāiet atskaitīties policijā, sociālajā dienestā, jānāk uz probācijas dienestu, vēl pie prokurora. Viņš tiek raustīts uz visām pusēm, un vecāki, atnākot mājās, nevis parunājas ar bērnu un veido saturīgas attiecības, bet ir pārguruši un aiziet gulēt. Labi, ja nesakliedz uz bērnu par to, ka viņš ir sataisījis kārtējās blēņas.

Turpinājums sekos.

#SIF_MAF2023
Par publikācijas saturu atbild laikraksta "Rīgas Apriņķa Avīze" redakcija.