Andris Upenieks: Uzticības smagā un nolemtā nasta Apriņķis.lv
- Autors: Andris Upenieks
Foto - arhīvs
Plašajās atbalsīs par Kariņa lidojumiem tik maz sakara ar lidošanu vien, ka nav vērts pie tiem ilgi kavēties. Runa ir par ko citu – par uzticību. Gana sarkastiska atziņa, ka uzticība ir tikums, kas piemīt tiem, kuri tūlīt tiks nodoti. Nodoti jau sen, bet kā ar uzticību? Gana pamācošs arī tautiskais ieteikums: uzticies, bet neesi naivs!
Nezinu, kā šajā ekspremjera kungā vairāk – cinisma, augstprātības, muļķības vai vienkārši viss kopā. Līdzīgi kā “Mērnieku laikos” – ja “kupleju nebūtu, vai tad kuplejām vielas trūktu?”. Ja šis latviešu amerikānis, filologs būtu palasījis brāļu Kaudzīšu 19. gadu simteņa romānu, varbūt pielēktu, cik viegli kļūt par mūsdienu Pietuka Krustiņu, Švaukstu, Drekberģi, par Prātnieku arī.
Vienu gan Krišjānis paveicis vareni – bijušā premjera, tagad ārlietu ministra devums tautas komiskās mutvārdu daiļrades klāstā ir tikpat liels, cik tautas maka tukšošanas vēriens. Padumju augstprātību labi atsedz, piemēram, šis: “Jā, man liekas, ka es labi saprotu. Mēs (mēs? – A. U.) redzam, ka valsts varai neuzticas – ne Saeimai, ne valdībai. Daudzi uzskata, ka šie visi ir mazvajadzīgi cilvēki, kas tikai šķiež naudu.”
Un te moralizētājs ievirpuļo formālās loģikas karuselī, ko sauc par apli definīcijā, kur to pašu pamato ar to pašu. No studiju gadiem atceros piemēru: “Opijs iemidzina, jo opijam ir iemidzināšanas spēks, bet iemidzināšanas spēks tam ir tāpēc, ka tas iemidzina.” Kariņa gadījumā sanāk līdzīgs riņķa dancis: varai nevar uzticēties, bet neuzticas tai tāpēc, ka uzticēties tai nevar, bet uzticēties tai nevar tāpēc, ka vara ir arī Kariņš!
Satīras valodā runā mākslinieka sirds. Mūziķa Mikus Frišfelda dziesmā “Krišjānis lido” dzejnieks un komponists vēsta aplinkus, bet trāpa kā ar āmuru pa pieri: “Krišjānis lido, tur debesīs nav robežu, arī tur vēl nav uzcelts žogs…” Jādomā, katram piesauktā debesu bezgalība skaidra, tāpat kā skaidrs mājiens, par kādu Kariņa neuzcelto žogu runa. Skaista mūzika, sarkastiski vārdi vedina tālāk: “Tāpēc Krišjānis lido, viņam spārnus dod naudas koks.”
Lai iekļautos kontekstā, atgādinu sev, ka Kariņa vienīgās “kļūdas atzīšana” arī komiska: “Es atzīšu savu kļūdu. Mana kļūda ir tā, ka tajā laikā es neiedomājos uzdot visus šos jautājumus, ko jūs šobrīd uzdodat.”
Bet mākslinieks augstprāša dabu kacina komiskāk: “Un, kad viņam prasa: “Hei, Krišjāni, kā gāja, kā lidojās?” Krišjānis parasti apvainojas.” Kad jau liktos, nu mājienu gana, māksla nepakļaujas pašam tās radītājam: “Un viņu var saprast, jo kā gan lai Kariņš paskaidro debesīs tiem, kas rāpo, tiem, kas vēl nelido? Krišjānis lido, Krišjānis lido, vienalga, vajag, vai nevajag! Tagad jau Krišjānim padomā lidot pavisam citā orbītā.” Fināla melodeklamācijā paustā cerība, “ka par to mums nebūs jāmaksā”, cerību nevieš: kālab gan jāknapinās, ja “spārnus dod naudas koks?”.
Nu sakiet, mīļie cilvēki, kā viens valstsvīrs savā zirga loka taisnošanā var aizmuldēties, atvainojiet, tik tālu, ka konteksts nav sliktāks par tā pašā Pietuka Krustiņa plātīšanos, kurā izlien nepārprotama āža kāja – politoloģijas profesores Ilgas Kreituses vārdiem sakot, bez tiem Kariņa lidojumiem gan mēs, gan Eiropa, gan Ukraina būtu pagalam!
Gan jau laiks arī šīs dumjības aizmēzīs, bet kā ar uzticību varai? To pašu Kariņš saka teju saviem vārdiem: “Šobrīd es vairs neesmu Ministru prezidents. Es atkāpos no šī amata, redzot, ka valdības koalīcija ir jāmaina un ir jādod iespēja nākamajai paaudzei ņemt atbildību savās rokās. Es redzu, ka pasaule ir mainījusies un ka Latvijas loma ir mainījusies. Mēs starptautiski vairs neesam pastarīša lomā – Latvijas viedoklī ieklausās, un mēs reāli ietekmējam lēmumus gan ES, gan NATO līmenī.”
Tātad privāto lidmašīnu spārnu izvērsumi joprojām vaļā un naudas kokam augļu pilni zari! Bet nabaga sērdienītei uzticībai vara turpina aplauzt spārnus: ekonomikas lietpratēji teic, ka pieņemts pārdalīšanas un parāda budžets bez attīstības pazīmēm. Tikmēr Ašeradens no “Jaunās Vienotības”: “Latvija aug, attīstās.”