Voldemārs Lauciņš: Latvija amerikāņu kalniņos? ^{Apriņķis.lv}

Kaut kas šajā izklaidē kalpo arī par noderīgu paraugstundu dzīvei, jo, lai gūtu panākumus, ir nepieciešams izpētīt iespējamās bīstamības un tās rūpīgi novērst. Citādi pēc brīvā kritiena nebūs vis kāpiens, bet – nelaime.

Nupat novembrī Saeima pieņēma grozījumus Notariāta likumā, lai uzsāktu Latvijā jaunu praksi – partnerattiecību reģistrāciju. Jau gadiem ilgi partnerattiecību atbalstītāji tās pamatoja ar nepieciešamību atvieglot birokrātiskos sarežģījumus un dot iespēju laulību iepriekš dažādu iemeslu dēļ nenoslēgušajiem pāriem beidzot legalizēt savas attiecības. Aiz saldajiem vārdiem par it kā vīra un sievas faktiskās kopības vieglu juridisku noformējumu slēpjas puspatiesība, jo šobrīd laulības reģistrācija ir tik atvieglināta, ka to nenokārtot var vienīgi negribēšanas, nevis nevarēšanas dēļ.

Īstais iemesls arvien ir bijusi vēlme panākt to, lai Latvijā varētu likumīgi reģistrēt viendzimuma attiecības. Pasīva politiskā opozīcija jau gadiem šo lietu ir atturējusi, kamēr arvien vairāk Rietumu valstu šajā jautājumā ir “progresējušas”. Ar nesenajiem Saeimas lēmumiem liekas, ka durvis uz partnerattiecību regulējumu nu būs vaļā, – lietojot līdzību ar amerikāņu kalniņiem, esam sasnieguši augstāko punktu, lai tūlīt sāktos brīvais kritiens.

Vai šis Latvijas likumdevēja novembra lēmums ir tikpat izsvērts, cik drošība amerikāņu kalniņos? Vai šajā situācijā lietas būtība ir izprasta (esam gatavi drošam braucienam) un tagad, kad sasniegts trases augstākais punkts, varam droši laisties lejup jeb varbūt fonā skanošie tikšķi liecina par bīstamību?

Piesprādzēsimies braucienam

Pirmkārt, laulības lietās nekad viss nav bijis spīdoši. Tāpēc principā katrs, kurš saka, ka kaut ko vajag uzlabot ģimenes jautājumos, saka taisnību. Jo runa ir par sievu un vīru, diviem cilvēkiem, kas, gadiem ejot, aprod ar labu, bet arvien iekaitinās uz ne tik labo. Un tas nav nekas jauns, tā bija pirms desmit, simt un tūkstoš gadiem, un, visticamāk, tā būs līdz pat pasaules galam.

Laulības uzlabošanas praktiskie piedāvājumi ir bijuši ļoti dažādi, īpaši pēdējos gadu desmitos. Kādas lietas ir palīdzējušas, kādas citas traucējušas. Manā skatījumā, svarīgākā atziņa ir tāda, ka tu neapreci savu “otro pusīti”, jo tas nav iespējams. Pati doma par to, ka kaut kur ir speciāli tev radīts pretējā dzimuma pārstāvis, ir vienlaikus gan naivuma, gan arī egoisma kalngals. Tā vietā reālajā dzīvē tu kļūsti par otro pusīti savam laulātajam draugam. Proti, ar pazemību un cieņu tu strādā pie labajām lietām, lai tās vairotos, un pie sliktajām – lai to kļūtu mazāk.

Tā nav nekāda raķešu zinātne, jo tā nav politika, kas mainās laika gaitā, bet tā ir cilvēka būtības pamatā ielikta patiesība, kuru katrs daudzmaz godprātīgs cilvēks var novērot, – cilvēka dzīve ir ierobežota, tāpēc labāk ir uzticībā būt kopā. Un būt kopā tieši tādā veidā, kas dod iespēju dzemdēt pēcnācējus. Visas citas kopdzīves formas ārpus mūžgaras vīra un sievas laulības (un to nav mazums) vienā vai otrā veidā traucē sabiedrībai sasniegt daudzmaz konstruktīvu ilgtermiņa attīstību.

Kāpēc par to runāju? Jo, apzināti vai neapzināti, katra diskusija par ģimeni sevī nes jautājumu par laulību starp vīrieti un sievieti. Tāpēc ir svarīgi saprast un paturēt prātā pamatpatiesības. Tas ir tāpat kā pirms brauciena pa amerikāņu kalniņiem piesprādzēties, jo, lai arī pats centrbēdzes spēks ir lielākā garantija, ka nenotiks nevajadzīgas nelaimes, ir labi būt drošībā ar pārliecību, ka trase ir tehniskā kārtībā un cilvēki ir piesprādzēti.

Lēnais kāpiens uz augstāko punktu

Tomēr cilvēka radošais gars ir radošs ne tikai labās lietās. Vēl vairāk – cilvēka radošais gars nereti ir destruktīvs tieši labo lietu darīšanai. Un te laulības jautājums ir laba ilustrācija.

Nav jau tā, ka cilvēki nezinātu – labas laulības pamatā ir darbs, lai lietas laulībā būtu labākas. Tomēr tas nav tik viegli, un arī modes, vai zinies, ir dažādas. Tāpēc cilvēki meklē dažādus apkārtceļus. Un viens no apkārtceļiem ir prasība pēc romantiskas mīlestības. Principā tā nav slikta lieta, ka vīrs un sieva viens otru mīl un iekāro. Tomēr problēmas sākas tad, ja cilvēki tieši šo romantisko mīlestību uzskata par pamatu laulībai un tās beigas – par laulības iziršanas pamatu.

Te ir svarīgi piebilst, ka romantiskā mīlestība vispirms ir diezgan viegli izraisāma un, vēl svarīgāk, vienmēr beidzas, turklāt beidzas tīri ātri. Tāpēc balstīt divu cilvēku attiecības tikai uz romantiskas mīlestības pamatiem ir ārkārtīgi nedroši. Tas ir tāpat, kā sēsties vilcieniņā, lai trauktos pa amerikāņu kalniņiem, bet pilnībā ignorēt drošības noteikumus. It kā jau centrbēdzes spēkam vajadzētu cilvēku noturēt vietā, bet bīstamība ievērojami pieaug. To arī redzam, ka uz romantiskas mīlestības pamata dibinātas laulības (vai vienkārši attiecības) izjūk krietni biežāk, nekā mēs to gribētu atzīt.

Tomēr te vēl nebeidzas cilvēku radošums, jo romantiskās mīlestības idejās nedaudz sapinies cilvēks kaut kādā brīdī var arī sevi vairs neierobežot ar kopš radīšanas pastāvējušo viena vīra un vienas sievas mūžgaro laulību. Un vēstures gaitā šādi eksperimenti nav nekas nepazīstams. Ir bijuši mēģinājumi gan daudzsievības, gan daudzvīrības kontekstā, arī dažādi viendzimuma attiecību modeļi nav nekas svešs. Tomēr sabiedrības, kas ar šīm lietām ir eksperimentējušas, nav kļuvušas stiprākas. Tieši otrādi – tās kļuvuša vājākas. Zināmākais piemērs vēsturē tam ir Romas impērija, kas, kamēr pastāvēja daudzmaz skaidras attiecību veidošanas robežas, bija spēcīga valsts, bet, izplešoties problēmām attiecībās, tas ir, laulībā, sākās tās degradācija.

Brīvais kritiens

Pagājušajā mēnesī Latvijas likumdevējs spēra soli, kas mainīs ne tik daudz mūsu prakses, jo pat likumiski pieņemta viendzimuma laulība ievērojami nepalielina viendzimuma pāru skaitu, bet sabiedrības attieksmi pret laulību. Jau tā mūsu sabiedrības neprasme laulības lietās kļūs vēl lielāka, un no tā cietīs visa sabiedrība. Varētu teikt, ka ar vieglu roku pieņemtais lēmums mūsu sabiedrības izpratni un praksi laulības lietās padarīs vēl nedrošāku un cilvēkiem grūtāk izpildāmu.

Izmantojot līdzību ar amerikāņu kalniņiem, var teikt, ka šobrīd esam situācijā, kad, laižoties lejup brīvajā kritienā, nav redzams, vai vispār ir apakšējais loks, no kura varēsim celties augšup nākamajā lokā. Ir sagaidāma gana traģiska nosēšanās. Kādi argumentēs, ka daudzas Rietumu valstis tā jau dara un nekas neliecina par to, ka viņiem ietu slikti. Tomēr tas ir ļoti virspusējs skatījums, un to citastarp parāda karš Ukrainā, jo daudzās Rietumvalstis, kas pat ir gatavas atbalstīt Ukrainas pretestību agresoram, dara to lēni un nepietiekami, jo pašām nav gana daudz.

Mēs neizmainīsim pasauli, bet varam apstādināt šobrīd Latvijas Saeimas iesākto nepareizo ceļu, piedaloties balsošanā par grozījumu Notariāta likumā atcelšanu, kas līdz 5. janvārim notiek vēlēšanu iecirkņos visā Latvijā. Parakstīties par to atcelšanu nevar attālināt, tāpēc ir jāpaņem sava pase vai ID karte un fiziski jāaiziet.

Vai tas ir par daudz prasīts, lai pēc kustības uzsākšanas brauciens būtu drošs? Es savu izvēli, aizejot parakstīties par šo grozījumu atcelšanu, esmu izdarījis un aicinu arī katru lasītāju to izdarīt.