Priecīgus… jā, bet ko? Apriņķis.lv
- Autors: Voldemārs Lauciņš
Foto - arhīvs
Veikalnieki, knapi pārcietuši valsts svētkus, steigšus slēja augšā egles, rotāja tās pēc savas gaumes un saprašanas un sāka skandināt popsīšus ar daudzkārt atkārtoto vārdu Christmas. Ir gada ienesīgākā tirgošanās sezona – Ziemassvētki. Un iepirkšanās, manuprāt, arī ir kļuvusi par ievērojamāko Ziemassvētku pazīmi šodien. Tā kā man trūkst informācijas par to, vai cilvēki vairāk naudas tērē savai vai citu apdāvināšanai, izteikšu cerību, ka šis ir laiks, kad cilvēki, gribot iepriecināt cits citu, parāda savu labāko pusi, un savas skeptiskās aizdomas paturēšu pie sevis. Šeit vēlos pievērsties kam citam, proti, ko tad mūsdienu cilvēks var atrast aiz tik patīkamās sajūtas izraisošā vārda “Ziemassvētki”.
Laiks, kad svin Jēzus Kristus dzimšanu
Tā kā dzīvojam sekulārā laikā, ne viens vien izliekas aizmirsis par to, ka gadu simtiem Ziemassvētki bija vieni no gada lielākajiem Baznīcas svētkiem, kam nereti bija atvēlētas pat trīs svinamās dienas.
Padomju okupācijas laikā aktīvā pretkristīgā darbība bija mērķēta arī pret Ziemassvētkiem, jo tik daudzi svinēja svētvakaru. Kāda ateistiskā valstī varēja būt brīvdiena 24. vai 25. decembrī?! Tomēr cilvēki svinēja. Vēl vaļā esošās baznīcas pildījās ar Ziemassvētkus svinošo tautu, cilvēki nesa mājās egli un dziedāja puslegālus korāļus. Grūti pateikt, vai vairums bija kristīgi noskaņoti, vai arī tā bija pretestības forma. Tāpat kā dāvanu nesēja saukšana par Ziemassvētku vecīti, nevis Salatēvu.
Ar Atmodu Ziemassvētki publiskajā telpā atgriezās kā kristīgi svētki, TV rādīja dievkalpojumus, aicināja mācītājus, un vienubrīd pat bija liels baznīcēnu pieplūdums draudzēs. Tomēr šobrīd kristīgā nots ir gana tālā fonā un gana daudziem kristīgais pavediens vairāk ir tikai tukša skaņa no tālas vēstures.
Saulstāvju laiks
Diez vai pārlieku kuplā skaitā, tomēr laiku pa laikam atskan balsis, kas uzsver Ziemassvētku pagānisko raksturu. Te gan nedaudz jāprecizē. Lai arī kā censtos tā sauktie latviešu pagānisma (kas visbiežāk tiek asociēts ar dievturību) apoloģēti, ar šādu svinēšanu ir zināmas loģikas problēmas. Vispirms (un to pat viņi paši daudzreiz ir atzinuši) kalendāra “kustības” dēļ šobrīd saulgrieži neiekrīt Ziemassvētkos, bet gan 21. vai 22. decembrī. Turklāt “pagāniskās” Ziemassvētku tradīcijas, vēsturiski vērtējot, ir ne tikai gana nesenas, bet arī grūti tām pierakstīt vispārējas pagānisma reliģijas pazīmes. Vairāk vietā būtu runāt par dievturības kā neopagānisma kustības pavisam nesenā pagātnē kaut kādām un kaut kad darītām lietām piedēvēt sev tīkamu saturu.
Bet lai nu kā – dzīvojam sekulārā valstīt, un, ja kāds vēlas vilkt bluķi, savu tiesību ietvaros viņš to var darīt, kamēr nespiež to darīt citiem.
Ziemassvētki kā emociju un siltuma svētki
Lai arī mūslaikos redzamākā Ziemassvētku pazīme ir iepirkšanās, cilvēki mēģina to tomēr piepildīt ar ko vairāk. Var jau arī saprast – pat ļoti tālu no garīguma stāvošiem cilvēkiem ne vienmēr patīk kaut kas pilnīgi primitīvi tikai ar eiro un centiem izsakāms, gribas tomēr arī kaut ko pārlaicīgāku.
Tā kā kristīgais saturs lielai daļai sabiedrības vairs nav zināms, turklāt padomju okupācijas dēļ daudziem arvien vēl ir tāda kā fobija no kristietības, cilvēki vairāk izvēlas kaut ko neitrālu. Visvieglāk kaut ko neitrālu atrast ir baltā sniedziņā, jo tas reiz nokusīs, un tāltālās baznīcu skaņās, kurām var pierakstīt savu saturu, vai svecītes liesmiņā eglītē.
No vienas puses, šāds garīgums it kā der visiem. Ap to varētu mēģināt pulcināt cilvēkus ar dažādu dzīves ritu, pat ar dažādu reliģisko piederību, jo tikai retā reliģija ļoti noteikti iestājas pret tik izplūdušu saturu. No otras puses, šāds garīgums neko nepasaka, neko ļaunu paša rīcībā nenosoda un neko labu citu labā darīt nemudina. Tādējādi garīguma izpratne no konkrēta, piemēram, kristīga, garīguma devalvējas, līdzīgi kā antibiotiku lietošana, esot veselam, pamatīgi samazina vai pat pilnībā neitralizē to iedarbību slimības laikā.
Cilvēki šodien gan pēc īpaša skaistuma vai nozīmīguma vairs netiecas. Laikmetā, kad visi dabū medaļu par dalību, apbalvojums tiem, kas uz uzvarētāju pjedestāla, kļūst krietni nosacīts. Turklāt propagandētais neitrālais garīgums ir psiholoģiski patīkama lieta, un mūsdienās psiholoģija pati ir populārākā reliģija.
Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēks ar psiholoģiju var kalpot pats sev. Ir tik patīkami tieši savu paša labsajūtu ar psiholoģiju nolikt centrā un par to rūpēties. Ja vēl to visu, kas patiesībā ir gana egoistiski centieni, apraksta ar skaistiem, garīgiem vārdiem, tad ir pavisam labi. Un tad Ziemassvētkus piepilda ne tikai prieks par sniegpārsliņu vai atvērto dāvanu čaukstošā ietinamajā papīrā, bet arī liekas, ka padarīts kas nopietns un sasniegts kas labs.
Kaut kas no putekļiem
Es vēlos aizstāvēt domu par Ziemassvētkiem kā laiku, kad var ne tikai runāt par patieso Ziemassvētku brīnumu – Dieva dāvāto Pestītāju –, bet priecāties par to, ka šie svētki ir par kaut ko krietni vairāk nekā neko neizsakošu, garāmejošu “garīgumu”. Tie ir svētki, kas atgādina, ka “tik ļoti Dievs pasauli ir mīlējis”… Un runa jau nav par kādu tālu, nosacītu vai man nepazīstamu pasauli, bet par pasauli, kas sākas arī ar mani.
Protams, mūsdienās tā ir kā šķietami jau ar krietnu putekļu kārtu pārklāta doma. Bet vai to nav vērts izvilkt un tos putekļus notraust?
Nav maza lieta, ka Dievs, mūsu Radītājs, zina par katru cilvēku. Tas varbūt liekas mazāk svarīgi tādam cilvēkam, kam ir viss, ko sirds iekāro, vai vismaz viss, kas nepieciešams komfortablai ikdienas dzīvei. Tomēr visi tādi veiksminieki nav. Ir tādi, kas savā dzīvē iet cauri pastāvīgām grūtībām un pārbaudījumiem. Viņiem katra uzslava un katra atzinība palīdz spert nākamo soli. Reizēm katrs var nonākt tādā situācijā. Un tad ziņa par Dieva mīlestību nav tukšs vārds vai garāmejoša skaņa. Te ir runa par cilvēciskās vērtības apliecību, par Dieva darbību šajā pasaulē, lai glābtu katru, arī tevi un mani.
Protams, ka tiem, kam svarīga ir darbība pret visu, kas saistās ar Baznīcu un tās nesto vēsti, tā tik vien gribas, ka tā vietā, lai vēlētu priecīgus Ziemassvētkus, mēs runātu par neitrāliem svētkiem. Jo Ziemassvētki, par spīti visam to nozīmības slānim, pārāk daudz nes līdzi arī to vēsturiskās izcelsmes ideju – par Jēzu Kristu, kas nāk izglābt pazudušos un izmisušos. Tā nepatika pret Ziemassvētkiem ir tik liela, ka ir tāds mazs mierinājums – var svinēt jaunā gada atnākšanu. Bet, pag! Kāpēc pavisam drīz svinēsim tieši 2024. gadu? Kāds varētu teikt, ka tā ir “mūsu ēra”. Bet kad tad tā “mūsu ēra” sākās? Jo pagaidām vēl mums apkārt ir pārāk daudz kristīgās kultūras liecību. Vai pietiekami daudz, lai mēs atskatītos, lai zinātu, kāpēc un ko svinēt ar šiem svētkiem?
Un tomēr – priecīgus Ziemassvētkus! Priecīgus Kristus dzimšanas svētkus!