Jānis Dimants: Ko domā, kad raksti, stāsti vai vienkārši ampelē? ^{Apriņķis.lv}

Ar tādu kā Latvijas TV piekopto “neatļauto paņēmienu” neuzkrītoši esmu veicis ne nu gluži aptauju, bet vienkārši apvaicāšanos un, piemēram, atklājis, ka gandrīz neviens nav ielāgojis, kurā datumā Evika Siliņa stājās premjerministra amatā, toties vairums uz sitiena zina pateikt, ka tagadējā valdības vadītāja vienīgo reizi specreisa lidojumu atļāvusies šoruden 27. oktobrī un tas izmaksājis kaut kur ap 26 tūkstošiem eiro , kas tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar...

Kariņš – gada aprunātākais

Valdības maiņa, biedējoši trauksmainais laiks, apšaubāmas izdarības, vienkārši gūzma niknuma ilgstoši nākusi un nāk pār sirmo galvu. To, ka tieši Krišjānis Kariņš nule aizvadāmajā gadā varētu kļūt par visvairāk aprunāto vai pie visām vainām piesaukto, – to varēja paredzēt diezgan droši, un atzīšos – savos talmutos tiku iedalījis attiecīgas slejas statistiskai uzskaitei. Taču to, ka skaļum skaļais izrāviens būs saistībā ar lidojumiem, – to ne sapnī, ne jel drausmīgākajos murgos nevarēja paredzēt neviens.

Bet kam tad par to pienākas pateicība vai pat visaugstākie apbalvojumi? Nu, protams, žurnālistiem, varbūt visvairāk tam vienam, kam bija izdevies saveidot tabulu ar Kariņa specreisiem un ārprātīgi dārgajām to izmaksām. Tak tūdaļ jau arī nāca skandāliņš, ka, raugi, šis žurnālists nevis atklājis izšķērdības, bet ar savu mazo tabuliņu slēpj patiesos izdevumus, ko Kariņš tērējis specreisos. Redz, kāds piesedzējs uzradies! Noskaidrojās, ka savas premjerēšanas laikā Kariņš 36 vai pat 38 reizes ārvalstu vizītēs devies ar privātajām lidmašīnām un tas izmaksājis vairāk nekā 1,3 miljonus eiro. Vairākos gadījumos superdārgie lidojumi izmantoti, lai Kariņš mājup varētu atgriezties piektdienas vakarā un lai netiktu zaudēta sestdiena kā brīvdiena.

Tā nu tante Pabažos Ziemassvētku prieciņiem piejūsmo klāt atzinumu: cik prātīga, kāda malacīte tā mūsu Evika salīdzinājumā ar negausnieku Kariņu! Pie viena gan jāpiebilst, ka reizumis Latvijas Radio “Brīvajā mikrofonā” daža laba kundzīte iekliedzas: “Nu beidziet ēst to nabaga Kariņu!” Un, šķiet, ēterā palaistajās vaimanās no jauna ieklausījies dažs labs žurnālists. Sākusies izpēte, kas tajos specreisos vēl lido kopā ar Kariņu. Vai tie kādi izredzētie, vai viņiem nav ierunājusies sirdsapziņa, nav varējuši vai nav gribējuši pierunāt Kariņu pārsēsties uz tūkstošu tūkstošiem lētākiem reisiem.  

Atmetot nereālās ilūzijas, pats tomēr iekritu tādā kā azartā – kurš tomēr ir visvairāk lidinājies un izmantojis priekšrocības ar specreisiem. Interesanti! Visvairāk, faktiski gandrīz vienmēr, līdzlidojusi Ieva Zīberga: sākotnēji – kā premjera padomniece, vēlāk – kā Ministru kabineta biroja vadītāja. Kad ieraudzīju viņu arī vienīgajā Siliņas speclidojuma sarakstā, atšifrēju: Ieva Zīberga tādās darba vizītēs ir gluži vai neaizstājama un vispār – augstas raudzes ierēdne, pilnīgi atšķirīga no nikni pelto un nicināto šlakas. Protams, tik pozitīvs personāžs diez ko neiederas skandalozajos lidošanas tēmas izvērtējumos. Laikam tāpēc par Zībergas kundzes dāsnajiem lidojumiem nekur nekas – ne čiku, ne grabu.

Toties beidzot laikrakstā “Diena” veselu divu lappušu atvērumā parādās intervija ar kundzīti, kas līdzlidojumos bijusi vismazāk – tikai nieka trīs reizes. Likās – nu tik nāks ārā izvirdumi! Turklāt intervējamā Astra Kurme tiek pieteikta kā bijusī diplomāte, kas savulaik iznīcinoši kritizējusi parlamentārās sekretāres Zandas Kalniņas-Lukaševičas darba stilu Ārlietu ministrijā. Ļoti labi atceros toreizējo gandrīz vai starptautiska vēriena skandāliņu. Bet nu citkārt bargā kritiķe medijos dzied tādu slavas dziesmu Kariņam, kādu bijušais valdības galva pa savu premjerēšanas laiku diez vai jelkad būtu dzirdējis.

Protams, tāds septiņu, astoņu vai deviņu cilvēku lidojums ciešā kopībā tīri cilvēciski raisa čomiskas attiecības, un, iespējams, to iespaidā A. Kurme mums tēlaini pasniedz, kā Kariņa kungs ļoti saspringti meklējis laiku, kad izbraukt, kad atbraukt, kā nenokavēt valdības sēdi, kā atgriezties maksimāli ātri, lai būtu klāt valsts iekšējās norisēs. Kariņš apbrīnojami darījis savu darbu. Viņa uztveres spējas esot apbrīnojamas… Un Kurmes kundzei esot šausmīgi žēl, ka Kariņu visi tagad noliek.

Urdoši gribas tikt skaidrībā, kālab bijusī diplomāte tā bārstījusies ar komplimentiem bijušajam premjeram un tagadējam ārlietu ministram. Mazliet dīvaini šķiet, ka parasti jestrā “Dienas” korespondente Agnese Margēviča šoreiz paspīdējusi ar cildinājumu uzvedinošiem jautājumiem. Pārsteigums vēl tāds: bijušās diplomātes Kariņu slavinošos atzinumus visai plaši no “Dienas” slejām tika pārstāstījuši vairāki citi izdevumi, daudzi interneta portāli. Kālab šī visaptverošā ievērība? Tikko ar mīklu minēšanu būšu ticis skaidrībā, dalīšos ar lasītājiem.

Visai plaši izziņots, ka jaunā gada sākumā gaidāms Valsts kontroles izvērtējums par Kariņa premjerēšanas laikā izmantotajiem privātlidojumiem. Zināms, ka arī Ģenerālprokuratūra veic savu atsevišķu pārbaudi. Kāds asprātis komentāros palaidis versiju: tā bijusi laupīšana grupā ar iepriekšēju nodomu un mantkārīgos nolūkos, par ko pienāktos daudzi gadi plus mantas konfiskācija... Var jau to pieņemt kā uzjautrināšanos kādā Ziemassvētku pasākumā, bet vispār… Pabaisi paliek, uzklausot šī gada nogales visskaļāko kritizētāju Elitu Veidemani. Viena no viņas atziņām gluži vai ausīs džinkst: “Ir neglābjami salūzis politiķu morālais kompass!”

Še būtu daudz ko iebilst autorei, vēl jo vairāk par to, ka, viņasprāt, mums priekšā esot kaut kāds bezdibenis. Tak citā vietā izlasu Elitas tik jauku veltījumu dzejas rindās par godu Adventei, un pārņem jo gaišas izjūtas. Tad nu līdzās gadumijas neskaitāmajām norisēm lieku vispirms jau brāļiem žurnālistiem un māsām žurnālistēm, kā arī visiem tiem, kas vēl pieturas pie drukājamo tekstu lasīšanas, nedaudz saspringt.

Ir tāds skaitlis 202

Apaļš no abām pusēm un tik viegli ielāgojams. Janvāra pašā sākumā pirms 202 gadiem, konkrēti 1822. gada 5. janvārī, iznāca latviešu valodā pirmais izdevuma “Latviešu Avīzes” numurs! Otrs datums arī ar vēsturisku nozīmi, un tās ir laikraksta simtgades svinības ar toreizējo jauno valsts galvu Jāni Čaksti priekšgalā un iedibinātu kolosālu tradīciju – katru gadu rīkot nacionāla mēroga Preses balli. Mūslaikos gan vairs netiek rīkotas ne dižballes, ne ballītes. It kā jau baigi žēl. Bet tadpat sasparošanās: man taču neviens nevar liegt kaut vai simboliski pie pusdiengalda paņemt rokā sarkanvīna glāzi un arī kaut vai simboliski uzsaukt tostu par godu “Latviešu Avīžu” izlolotājam un pirmajam redaktoram.

Ar vislielāko cieņas apliecinājumu savās aprindās mēdzu atgādināt, kāds unikums mums bijis šis baltvācu luterāņu mācītājs Karls Frīdrihs Vatsons. Viņa ikdiena ritējusi Lestenes un Struteles draudzē, un ne jau šikā autiņā bet, iejūgtu kamanās, pēc dievkalpojuma viņš skubinājis savu zirdziņu drīzāk tikt mājās Jelgavā, lai rakstītu, rediģētu, lai gatavotu avīzi iknedēļas iznākšanai. Īpašs paldies arī šodien baltvācietim, ka jau avīzes nosaukumā ielicis vārdu “latviešu”; tas sasaucas ar mūsdienās aktualizēto vajadzību saglabāt latvietību. Ļoti iederas arī piebilst, ka Vatsonu ģimenē bijuši astoņi bērni, tajā skaitā viena audžumeita.

Atklāšu, ka “Latviešu Avīžu” kārtējās gadadienas sakarā it kā izlaižu caur sevi avīžniecības, vairumu mūsu mediju, veikumu, lai izraudzītu ko paša radītai simboliskai goda vietai. Tikai nesmejieties, bet dziļāk ieelpojiet un padomājiet līdzi medijapskatnieka izvērtējumam. Raksta sākumā minēts, kā Armands Puče, dungodams dziesmiņu par lidmašīnu, sāk raidījumu. Patiesība ir tāda, ka viņš katru savu raidījumu “STOPkadri” sāk ar melodiju, un viņam tīri amizanti tas sanāk.

Bet vēl lielāks ir gandarījums par to, ka “Latvijas Avīzes” Egilam Līcītim kā vienīgajam feļetonistam valstī beidzot līdzās uzradies otrs. Un nu svētdienu it kā jau dziļi analītiskajiem, bet parasti tik smagnēji veidotajiem nedēļas apskatu sižetiem raidījumos “De facto” un “Nekā personīga” tās pašas vai līdzīgās tēmas kanālā “TV24” izskan vieglā valodā un par žurnālistiski rastajiem knifiņiem liek gardi pasmieties vai pat uzgavilēt, kā svētdienas vakaram tas iederas.

Nākas atzīt, ka Armands ir žurnālists ar savu spilgtinošu manieri. Bet viņš tak arī vairāku spilgtu grāmatu autors! Tā jaunākā ar šaušalīgo nosaukumu “Aprakt dzīvu pie karātavām” bijusi kā papildu bonuss, lai līdz ar latviešu preses radītājam baltvācietim Vatsonam uzsauktu tostu mūsdienu medijdārza kuplinātājam Pučem. Godīgi gan jāpateic, ka Armands kaut kur arī pāršauj pār strīpu.

Ja sanāk pabūt bariņā, glāzītes saskandinot var ko palaist puspajokam, pusanekdotiski iz pašreizējās dzīves reālām norisēm valstī. Folklorizējot vārdu “lidot”, tie, kam Kariņš būtu jāsoda, teic: viņš tak izlidots no premjera krēsla, ko vēl jūs gribat! Viedokļu paudēji atbild: jā, gribam, lai Kariņš lido arī no ministra amata. Daži politologi izsakās maigāk: Kariņam pašam būtu jāprotas…