Saruna ar Edgaru Sproģi par visu izsvērti un atklāti ^{Apriņķis.lv}

Zināju, ka Edgaram ir, ko teikt. Vienīgi nezināju, ka savos trīsdesmit sešos krietna vīra gados vēl it kā nesenais skolas puika savās personības izpausmēs būs tik ļoti izaudzis – protams, labā nozīmē. Tematus pārcilājot un apsverot, nav nekāds akls piebalsotājs savam skolotājam, kam nu ir jāiegrozās intervētāja lomā. Edgars ik problēmā, tās šķetinājumā ir ar savu skatījumu, loģisku argumentāciju. Raksturā nav mainījies. Nupat satiku viņa klasesbiedru Armandu: “O, Edža? Ko nu par Edžu! Lāga zēns, saprata jokus un humoru uztvēra ar labu smeķi. Labsirdīgs, neliedza padomu un ļāva nošpikot.” Tas arī še topošajām rindām atvieglo ceļu, nav nekā tāda, kā dēļ tramīgam kļūt.

– Mācījies Ķeipenes pamatskolā, pēc skolas absolvēšanas iestājies prestižajā Rīgas 1. ģimnāzijā. Nebiji vienīgais, ar ko lepojāmies. Atminos, ka tolaik pie mums paviesojās Latvijas Televīzija ar kolorīto lauku korespondentu Jāni Dimantu priekšgalā. Humoram. Atceros pat to košumkrūmu skolas nofrizētajā mauriņā, pat to kvadrātmetru, kur ar mikrofonu rokā, uz pirkstgaliem pacilādamies, žurnālists trauca sev raksturīgajā manierē: “Nu, redz, šeit Ķeipenē un tuvu un tālu dzird skandinām, ka jūsu skolas absolventi turpina mācīties slavenās un slavenākās skolās – Rīgas 1. Valsts ģimnāzijā, Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, Natālijas Draudziņas vidusskolā, tepat Skrīveros, Siguldā, Ogrē… Sanāk, ka apgādājat ar lauku talantiem pilsētas?”

– Nu gan parāvi smieklu! Diezgan labi atdarini Dimantu! Jā, es te varētu nosaukt daudzus, kas beiguši prestižas vidusskolas, arī augstskolas, bet tajā laikā par to daudz nedomāju; tā jau bija iedibināta tradīcija – startēt labākajās skolās, kur nereti atklājās dzīves īstenā, nevis idealizētā aina. Skolotāji bija dažādi, ne jau visi augstākās raudzes speciālisti, bet viens gan toreiz, gan tagad nemainīgs: pats nevīžosi, neviens ar zelta karoti tavu galvu nepiepildīs. Nekas daudz un pēc būtības tajā pedagoģijā nemainās, un vinnētājas ir tās skolas, kuras vadās pēc tās pašas formulas, kas sevi pierāda, – nav jābūt visa vecā nekritiskiem noliedzējiem un visa jaunā akliem pielūdzējiem. Katru gadu savs velosipēds nav jāizgudro un ar tādu, kam riteņu rumbas čīkst un stūre neklausa, arī nav jāmokās…

– Kā tev klājās ar tām riteņu rumbām Rīgā? Kaut gan tad vēl lauku skolas nebija apzīmogotas kā nekvalitatīvas…

– Ja runājam līdzībās, tad tiem, kas vieglprātīgus štampus saliek, birkas karina, varbūt no rokām laukā pasprukusi stūre. Bet, ja nopietni, nekādu lauku un pilsētas skolu atšķirību nemanīju. Joprojām lepojos ar savu skolu Ķeipenē. Rīgas 1. ģimnāzijā slīmests nebiju, bet arī ar pārmēru centību neaizrāvos, khm, kautrīgi sakot, ar galvas kūtrumu arī neesmu sirdzis. Savā klasē pats labākais nebiju, bet arī lejas daļā nekuļājos: var teikt, ka sekmju ziņā stabili turējos klases augšgalā. Kaut gan patiesībā tādu izteiktu atpalicēju mums nemaz nebija un labvēlīgas savstarpējās konkurences arī netrūka. Te ir tas āķis: ja esi ticis pie fundamentāliem zinību pamatiem, tad arī tālākā izglītības attīstība ir vieglāka. Pamatus apgūst pamatskolā. Nu, jā, tur ir arī tā sauktās mazās klasītes jeb sākumskola – no pirmās līdz ceturtajai klasei. Tā ir, nevis liekas, ka pirmie skolas gadi ir ļoti būtiski un tālāko gaitu noteicoši.

– Labi atceros, bijāt liela, unikāla klase. Mazo klašu skolotāji patiesībā ir apbrīnas cienīgi – līdzīgi kā bērnudārza audzinātājas: nemitīgā radošā ideju un to piepildījumu karuselī. Tam visam ņigu-ņegu klāt arī nopietns mācību process, kas nav pašplūsmā palaists, bet zinātājs uzreiz saprot: katra skrūvīte, zobratiņš griežas stingrā kārtībā un precīzā regulējumā. Tu, par laimi, tiki skolotājas, klases audzinātājas Daigas nagos…

– Tieši tā – nagos! Jau ar pirmajiem soļiem tikām apdāvināti ar skaidriem spēles noteikumiem, kurus skolotāja (arī citi) pasniedza vienkārši un ļoti saprotami, piemēram, šeit ir klase, tā ir darba vieta, un skolotājs ir galvenais diriģents un noteicējs! Nē, mīļais bērns, te nevarēs, kā tikai tu gribi, te ir arī citi bērni, te ir skolotājs, kas jāklausa visiem bez izņēmuma un uz vārda, te būs jāiemācās klausīt uz vārda un pašam savu vārdu turēt; te spēles un joki mīsies ar nopietnu darbu un mācīšanos, te nevaram atļauties sajaukt, vai atrodamies izklaidē vai darbā. Ik palaikam pasekoju līdzi skolu reformām un dažkārt jautāju: nu kāpēc, to “kompetenču” izglītību taisot, netaisīja uz tās bāzes, kas jau ir no seniem laikiem, kāpēc to riteni niez izgudrot tik bieži un pilnīgi no jauna? Vēl trakāk! Reformas sākuma uzstādījums bija radīt neiespējamo, ka tagad, lūk, viss būs pa jaunam un nekas nedrīkstēs būt kā agrāk. Pat tik amizanti, ka bērni paši noteiks, kas stundā darāms, paši darīs (krāmēsies – kā saka Oliņa), kā katrs māk, bet skolotājs tikai vadīs procesu… Veselajam saprātam bija taisnība: tādā veidā nevar iznākt nekas. Tālab aplamos orientierus izglābj skolotājs, kas zina, kā vajag, un nebaidās nedarīt, kā nevajag. Diemžēl pa to laiku arī dažs labs skolotājs maldās orientieros, gluži loģiski apjūk, ko no viņa grib. Tieši tāpat kā bērns, kam nojūk, kas tad viņam jāzina un kas nav jāzina. Jūtu līdzi pedagogam lietpratējam, jo diez vai kādā citā profesijā var atļauties tā pamācīt lietpratēju, kā to atļaujas kabinetu “speciālists”. Vienalga – ticu un uzticos skolotājam, kuram pateicoties esmu tāds, kas labi pieprot savas darba lietas.

– Nevaru atmest veco niķi – teju katram bijušajam audzēknim, kas labi iekārtojies darbā un darbu labi prot, noprasu, ko viņa tiešajam darbam dod skola. Daudzi no viņiem atbild kodolīgi: neko…

– Nevaru tā uzreiz viņiem piekrist, jo kaut kam tur vēl apakšā jābūt. Ja runa ir par specifiskām darba prasmēm, tad daļēji varētu tā būt. Bet arī līdz šai specifikai lielā mērā esmu ticis ar skolas palīdzību, te nedomājot tikai lasīt, rakstīt, rēķināt mācēšanu, konkrētas skolā apgūtas zinību formulas, kas bez pielietojuma gluži dabiski aizmirstas. Es to sauktu par spēju sevi disciplinēt tam, ko daru. Mēdz teikt, ka iekalšanai, dzejoļu apgūšanai, daudzām iegaumēšanām nav lielas jēgas, jo ar laiku aizmirstas tik un tā. Taču es domāju, ka tam ir liela jēga. Pirmkārt, tas trenē atmiņu, uztrin smadzeņu rievu malas, uzasina prātu. Otrkārt, pateicoties tehnoloģijām, tagad it kā visu var atrast, un galva nav miskaste, bet ko tu atradīsi, ja nezināsi, kas jāmeklē un kā tas atrodams. Treškārt, zināšanas nav tās, kuras vari sameklēt, bet tās, kas nav jāmeklē. Jā, skolas laikā biju godalgoto vietu ieguvējs mācību olimpiādēs, bet ne tas ir galvenais. Manuprāt, par visu svarīgākā ir tā sauktā strukturētā domāšana un kritiskā domāšana, kas jāapgūst pašam. Nu gan baigi gudri sākam runāt. Vienkāršāk sakot, nav tik svarīgi, cik tu zini, svarīgāk ir tas, ko ar savām zināšanām vari izdarīt. Visvairāk esmu pateicīgs skolām, augstskolām par to, ka man ir labs, cienījams darbs un darbā varu cienīt pats sevi. Mājās ilgojos pēc darba, darbā pēc mājām – arī tā mēdz būt.

– Tava klases audzinātāja Baiba, kas bija arī angļu valodas skolotāja, par tevi izsakās kodolīgi un atzinīgi: Edgars mācījās labi, apzinīgi, nebija pārcentīgs, viņš bija gudrs jaunietis. Kad par kādu izsakās līdzīgi, prātā iešaujas atskārsme, kas teju ir aksioma, kas nav jāpierāda, vienkārši tā ir: gudrs šaubās par visu, muļķim viss skaidrs. Kā tev ar tām šaubām?

– Diezgan precīzi. Mēļo arī tā, ka gudrs – tas labi, muļķis arī normāli, bet ko iesākt ar pārgudro? Ja teiktu, ka esmu gudrs, tā gan būtu augstprātīga pārgudrība. Filozofija ir vienkārša: jo tu vairāk zini, jo vairāk un plašāk paveras jaunu nezināšanu lauki. Līdzīgi ar pašapziņu. Protams, bez tās arī pagrūti, bet, manuprāt, ar pašapziņu jābūt uzmanīgam: ja nu tai maz pamata vai pavisam bez pamata? Agrāk domāju, kāpēc gudri ļaudis ir tik nerunīgi. Varbūt tāpēc, ka viņiem liekas, kā var to un to nezināt. Vai vēl labāk – viss taču skaidrs, ko te vēl runāt? Laikam gudrības lielākais talants ir spēja ieklausīties otrā. Iespējams, kļūdos, bet, šķiet, ka pašam gudrākajam skolotājam nekaitētu tik gudram nemaz nebūt, īsi sakot, viņam labi jāsaprot, ka audzēknis var arī nesaprast, skolotāja uzskatā, tik vienkāršas lietas. Iespējams, tas tieši ir skolotāja talants – saprast, ka otrs var nesaprast, un mācēt izskaidrot no tās vietas, kurā cilvēkbērns apstājies, un tad pacietīgi – soli pa solim. Esmu pateicīgs, ka man lielākoties bija tieši tādi skolotāji.

– Bērnību, pamatskolas gadus esi aizvadījis unikālā vietā pie vēl unikālākiem mīļajiem cilvēkiem – vecvecākiem Janīnas un Miķeļa Seņkovskiem. Jūsu mājiņa atradās un joprojām atrodas pie leģendārās Rīga–Ērgļi bānīša dzelzceļa stacijas, kur tagad slavenais kinomuzejs. “Ķeipene tiek dēvēta par Latvijas kinovēstures galvaspilsētu. Ķeipenes dzelzceļa stacija Ogres novadā izveidota mākslas dižgaram, režisoram Sergejam Eizenšteinam. Kinostacija, kas izveidota Ķeipenes kādreizējās dzelzceļa stacijas telpās, radusies kinofestivāla “Arsenāls” komandai un domubiedriem festivālu laikā, dodoties mazliet sirreālā ceļojumā ar vilcienu uz Ķeipeni,” – tā vēsta Latvijas oficiālais tūrisma portāls “Latvia Travel”.

– Laikam jāsāk ar to, kas tuvāk sirdij. Patiešām mana ome un opis ir unikāli cilvēki. Vectēvs mūža lielāko daļu bija dzelzceļa stacijas priekšnieks. Kompetents, filigrāni precīzs sava mūža dienesta kalpotājs ar dzelzceļam, cilvēkiem un mūzikai ziedotu sirdi – sev un ļautiņiem par prieku allaž uzspēlēja akordeonu. Ome, droši var teikt, dedzīga, atsaucīga, līdz apbrīnai viesmīlīga, vēl drošāk var sacīt, ka sabiedrības dāma! Vairākus gadus bija toreizējā dzelzceļa veikala bodniece, vēlāk strādāja Ogrē, leģendārajā kafejnīcā “Zilie kalni”. Ko es varu teikt par savu jauko omi? Šarms un elegance ik smaidošā, smejošā solī, viesmīlības kalngals! Pašam itin bieži laimējās būt par liecinieku jaukajiem bohēmas vakariem, kur vairāk par to, kas tika celts galdā, māju piepildīja saturiskas, arī nebēdnīgas sarunas, smiekli, dziesmas, mūzika. Nerādīsim ar pirkstu, bet viens no mums – ap jaunā gadu simteņa sākumu – bija ieradies mūsmājās, lai intervētu manus mīļos senču sencīšus, un visu runām un dziesmām piepildīto vakaru ekselenti diriģēja ome. Par godu tādiem viesiem viņai mājās allaž bija pa kādam labam konjaciņam. Sarunas sākās spraigi, tad arvien līksmāk: pēc brīža opim plecā akordeons, vēl mirklis, un viesis jau griež ar manu omi valsi “Donavas viļņi”… Vēlāk man bija tā lielā priekšrocība savu skolotāju ar mašīnu (tiesības jau bija) aizvizināt mājās. Toreiz tas viss likās dabiski un pie lietas piederoši, ka arī skolotājs cilvēks vien ir. Nē, nē, nekas nebija ne par daudz, ne par maz, bet tieši tā, kā pie mums pieņemts.

– O, paldies, Edžiņ, par tik izteiksmīgu atmiņu etīdi! Taisnību sakot, man arī likās jauki un nekā nepiedienīga nemanīju. Nu jā, konjaks... Vai tādas vaļības nekaitēja skolotāja autoritātei?

– Bet it nemaz. Toreiz likās, ka – gluži otrādi – viens kārtīgs skolotājs, kas netēlo sevi labāku vai svētuli. Mēs to gan mājās, gan skolā novērtējām.

– Atļauj, lūdzu, no personiski pārdzīvotā. Spilgtā atmiņā palicis viens no Augusta Sukuta organizētajiem braucieniem uz Ķeipeni ar speciālu bānīša reisu. Tavs opis Miķelis pilnā dzelzceļa stacijas priekšnieka uniformā lepno, izpušķoto vilcienu sagaidīja ar līksmu maršu sava akordeona izpildījumā. Nobrīnījos: vīrs jau krietnos gados, bet spēlē tik pacilāti, enerģiski, bez neviena pušiera. Svīta arī lepna: toreizējais premjers Māris Gailis, kinorežisors un operators Ivars Seleckis, Augusts Sukuts, Ogres rajona, Ķeipenes pagasta vadība. Zinām, ka pēc dažiem gadiem dzelzceļa līniju likvidēja, sliedes demontēja. Labi, tagad te muzejs, bet kā tu skaties uz līdzīgām likvidēšanas tendencēm?

– Tolaik gan biju tikai skolas puika, bet ar bānīti bijām ļoti saraduši, kopā saauguši. Nezinu, kāds bija ietaupījums, bet šī līnija bija jau tapusi gan par ekonomisko kravu pārvadātāju, gan pasažieru toreiz vēl netrūka. Bet par vienu vajadzēja padomāt tālredzīgāk: šis dzelzceļa posms jau izsenis bija izveidojies par kultūrvēsturisku maršrutu: slēpotāju vilciens “Sniedziņš”, tūrisma plūsmas uz Blaumaņa “Brakiem”, brāļu Jurjānu “Meņģeļiem” Pulgošņa ezera krastā, tālāk ceļš uz Kāla ezeru, Gaiziņu… Bet ko nu vairs. Velti saukt pēc zudušā sirdsapziņas.

– Pirms laiciņa mēģināju ar tevi nesekmīgi sazināties, bet, kad pūliņi vainagojās panākumiem, biju šokā: izrādās, mans “pazudušais dēls” ir Āfrikā! Uzreiz iedomājos lauvas, ziloņus, gepardus un citus eksotiskus radījumus…

– Jā, pasaulīte kļuvusi daudz mazāka. Biju darba komandējumā. Un mēdzu būt tur šad un tad – Zambijā, Botsvānā, Namībijā. Tā varētu likties, ka tur ļautiņi joprojām kokos dzīvo… Neskatoties uz trūcīgo dzīves līmeni, pasaules civilizācija ienākusi arī tur – paveras itin mūsdienīgi skati: ceļi, lauku, pilsētu laba infrastruktūra, dabas eksotika un skaistums – saullēkti, saulrieti. Nu jā, par darba specifiku vienojāmies nerunāt, un diez vai tas daudzus varētu interesēt.

– Tavi vaļasprieki?

– Ja sportiskās formas uzturēšanu arī saucam par vaļasprieku, tad, jā, man patīk skriešana, sporta spēles. Vismaz reizi gadā noskrienu pusmaratonu: skaidrs, ka bez regulāriem treniņiem to nemaz nevar izdarīt. Uzspēlēju bumbiņu. Nesen ar savu kolēģi no Maurīcijas dzenājām ripu uz hokeja laukuma… Ar sieviņu Lindu paceļojam tik, cik laiks ļauj un sirds vēlas, nesmādējam arī vienkāršu atpūtu tepat Ogrē, mājās, Latvijā. Aicinām jūs abus ar skolotāju Sarmīti ciemos!

– O, paldies! To gan vajadzētu reiz izdarīt. Tuvojas Ziemassvētki. Kā sagaidīsiet, svinēsiet?

– Noteikti dosimies pie sieviņas vecākiem uz Mežvidu pagastu Ludzas novadā, kur augstā godā tur iedibinātās senās tradīcijas. Svinēšana – kā jau Latgalē: brauciens uz dievnamu, svētvakara dievkalpojums, svētvakars mājās, ģimenē. Patiesībā tā arī patīk un gribas, lai šie svētki būti īpaši, cienot tradīcijas, un lai Ziemassvētki būtu kaut kas vairāk par dāvanām, zvārguļiem, ballītēm, plaukšķenēm. Nenoliedzam, bet visam sava vieta, savs laiks. Tas ir Kristus dzimšanas laiks, un mūsos katrā kaut kam jāpiedzimst no jauna, pašiem jārada kaut kas, lai kļūtu labāki sev, pasaulei un tādējādi uzlabotu arī pasaulīti. Tas ir tik vienkārši. Nesen Latgalē apciemojām arī mīļo omi, kurai nākamgad martā svinēsim 95. gadskārtu. Bet tur galvenā, kā allaž, būs viņa.

– Mīļākā svētku maltīte?

– Kartupeļu pankūkas un (kuš!) alus…

– Ko tu vēlētu valstij, varai, cilvēkiem, Ogrei un Ogres novadam?

– Valstij, kas ir politiska organizācija, kuras rokās ir arī vara, vēlētu daudz vairāk paškritikas, tad arī kritikas būtu mazāk. Pieņemot lēmumus, likumus, jārīkojas gudri, atklāti, nevis kā pa atslēgas caurumu glūnot; jārīkojas ne vien lietpratīgi, bet arī smalki – lai jūtīgi lēmumi neaizvaino, lai nesašķeļ vairāk jau tā sašķelto sabiedrību. Kā ekonomists, finanšu speciālists vēlos, pat gribu pieprasīt rūpīgi salāgot vajadzības ar iespējām, nevis kaut ko pasludināt par valsts prioritāti un nevalstiski tērēt valsts (tautas) naudu. Nevaru samierināties ar atrunām, ka, redz, mums ir ēnu ekonomika, korupcija, bet citiem arī ir, ka tā ir pieņemta pasaules prakse. Vai tad mums ir kaitīgi būt labākiem? Aizņemšanās, kredīti ekonomikā ir dabiski un nepieciešami. Bet, ja aizņemšanās nekalpo skaidram, reāli izpildāmam attīstības plānam ar skaidri redzamiem ieguvumiem, augļiem nākotnē, tad tas nav tikai nesaimnieciski vien, bet ir arī bezatbildīgi. Cilvēkiem vēlu tik gudrus, godīgus valdītājus, vadītājus, kuriem gribas līdzināties. Ogrei būt skaistai un turīgai! Novada ļaudīm būt strādīgiem, gudriem, mīlēt savu dzimto pusi, būt laimīgiem. Laimīgu jauno gadu visiem, visiem!