Voldemārs Lauciņš: Dod trīs reiz pieci! ^{Apriņķis.lv}

Pats par sevi jebkurš kaut kā uzlabošanas projekts (it īpaši, ja tas pievēršas kādas sabiedrībā nepamatoti nepamanītas grupas problemātikai) ir labs un atbalstāms. Es to atbalstīju, un man ir arī pārdomas par šī gada mērķi “dot iespēju riskam pakļautiem bērniem un jauniešiem izrauties no nelabvēlīgas vides un veidot motivētu, drošu, garīgi un fiziski veselīgu nākotni”.

Pirmo reizi pieci: nepamanītie riska bērni un jaunieši

Katram pieaugušajam ir sava bērnības pieredze. Vairumam tā ir jau piemirsusies, daļai to atsauc atmiņā pašu bērni. Īpašs bērnības posms ir pusaudža gadi – laiks, kad vairs neesi bērns, bet pie pieaugušajiem arī vēl īsti neskaities. Tāds patiesi krīzes laiks.

Gribētos, lai ikvienam bērnība ir brīnišķīgas izaugsmes pilns laiks, kad uzkrāt sākotnējo pieredzi, gūt pirmos panākumus un piedzīvot vecāku kontrolētus zaudējumus, lai sagatavotos pieauguša cilvēka dzīvei ar visiem tās priekiem un pārbaudījumiem. Tomēr lielai sabiedrības daļai līdz ideālajai bērnībai un pusaudža gadiem trūkst gana daudz. Daļa no trūkstošā ir kaut kas subjektīvs – piemēram, kaimiņu meitenei lelle skaistāka vai draugam ritenis labāks.

Subjektīvas dzīves nepilnības ir gana noderīgas, jo ne nosacītā svešā, skaistā lelle, ne drauga lieliskais ritenis ir elements no kāda lielāka man ieriebšanas plāna. Vienkārši katram ir atšķirīgi izejas punkti, kas māca, ka pasaule ap mums ir dažāda, ka ir jāsamierinās ar lietām, kuras nevar labot, kamēr pēc pilnveidojamām lietām var tiekties. Ja vecākiem ir pietiekami naudas, tad lelli vai riteni viņi var nopirkt, bet, ja tu esi vienīgais bērns, kamēr kaimiņos ir daudzbērnu ģimene, tad vēl kāds brālis vai māsa laikam paliek ārpus tev labojamā.

Līdzās subjektīvām ir arī objektīvas nepilnības, neatkarīgas no bērna vai pusaudža. Ja vecāku nepareizu lēmumu dēļ bērnam nav pietiekami mājas siltuma vai mīlestības, viņā paliek rētas, kuras paša spēkiem sadziedēt ir ļoti grūti. Tāpēc ir labi, ka ir kāds, kurš nav vienaldzīgs.

Īpašie pusaudža gadi ar to trauksmainumu nav joka lieta, jo tie pienāk, kad bērns ir daudzmaz apzinājies sevi un savu vietu sabiedrībā. Kamēr pārmaiņas prasa visu savu dzīvi pakārtot pieaugušo dzīvei. Diemžēl mūsdienās ļoti daudzi paliek šajā vecuma posmā – kā finansiāli, tā arī psiholoģiski un emocionāli.

Otro reizi pieci: labdarības maratona labais mērķis

Sabiedrība ir ļoti smalks veidojums, dažādo indivīdu personisko (individuālo) pozitīvo un negatīvo attiecību saišu caurausts. Veselīgas sabiedrības pazīme ir spēku un spēju līdzsvara meklējumi starp tās spēcīgajiem un veselajiem locekļiem, no vienas puses, un vājajiem, no otras puses. Šis temats, kaut tik pašsaprotams, ir katrā laikmetā tik grūti aptverams, ka pat Bībelē apustulis Pāvils ir veltījis laiku un vietu, lai kristiešiem norādītu, ka visi nevar būt vienādi, ka savstarpējā atbildība ir pienākums. Arī vēsture rāda, ka, sabiedrībām attīstoties, tiek meklēts līdzsvars. Šādi mehānismi pastāvēja jau senākos laikos – piemēram, mūsu klasiķu aprakstītās nabagmājas, kurās pagasta vai draudzes gados vecākie ļaudis pavadīja mūža nogali, jo bērniem nebija pietiekamas rocības aprūpēt viņus pašiem.

Mēs dzīvojam labklājības sabiedrībā, kur tik daudzas lietas tiek vērtētas naudā – lielāka māja, dārgāks ceļojums un tā tālāk –, turklāt gaužām egoistiski, proti, lielāks televizors vai dārgāka mašīna pašam sev. Tikmēr citu vajadzībām gan senāk, nabadzīgākos laikos, gan arī tagad, bagātākos laikos, ir jāstaigā ar pastieptu roku.

Tāpēc ir labi, ka ir šādi labdarības maratoni, kas klaudzina pie cilvēku sirdīm, lai atdarās viņu acis un maki, lai vairāk cilvēku atbalstītu dažādas nevalstiskās organizācijas un pieprasītu valsts iejaukšanos un mērķētāku darbību sabiedrības vājāko labā.

Un pie visa šādu labdarības pasākumu padarītā labā tomēr liekas, ka kaut kā vēl pietrūkst, pietrūkst tieši šeit un tagad, lai panākumi būtu ilgtermiņā.

Trešo reizi pieci: ideāls, uz kuru tiekties

Lai arī cik svarīgi būtu klaudzināt pie cilvēku sirdīm un lai arī cik patīkami būtu kārtējie skaļie savākto līdzekļu rekordi (jo neveiksmju gadījumā ziņas ātri kaut kur pačib), kaut kas šajos, pēc šodienas izpratnes, tik labi gribētajos pasākumos liekas pārprasts.

Ņemsim par piemēru šo pašu akciju. Aiz aicinājuma sabiedrībai un mudinājuma atbalstīt nevalstisko sektoru kaut kur pazūd pati galvenā lieta – ģimene. Proti, kad mēs vēlamies, lai sabiedrība nepaiet garām un pamana kādu problēmbērnu vai pusaudzi, pirmā instance, pie kā vērsties, būtu ģimene – mamma un tētis –, jo visbiežāk šie problemātiskie bērni nāk no tādas ģimenes, kur kaut kas nav kārtībā. Protams, ir iestādes, kuras par to rūpējas, un var jau atrunāties, ka šīs lietas ir “nosegtas”. Tomēr tam piekritīšu tikai daļēji, jo šodien sabiedrībai ģimene aiz skaistiem vārdiem un frāzēm visbiežāk ir diezgan tukša skaņa.

Ja citos laikos dažādās sabiedrībās vīru un sievu vienojošo laulību, tieši saprotot ikdienas ķibeles un šķēršļus tās veiksmīgai funkcionēšanai, arvien mēģināja labot, tad šodien ne tikai laulības šķiršana ir atvieglota, bet pat laulības izveide ir padarīta tik garāmejoša, ka izpratne par laulību sabiedrībai kopumā ir krietni degradēta. Proti, kādreiz laulības institūts tika cienīts un cilvēki tam tika gatavoti, bet tagad laulība ir kļuvusi par kopdzīves faktu, kurā teju katrs iespējamais jauninājums tiek atzīts par labu, nedomājot par ilgtermiņa sekām. Tieši no tādas nesapratnes par laulību visā sabiedrībā arvien vairāk bērnu un pusaudžu tā vietā, lai baudītu nepieciešamo atbalstu ģimenē no tēta un mammas, to dažādu iemeslu dēļ nevar saņemt. Bet par to šādas labdarības iniciatīvas vairs nevar runāt, tas ir aiz viņu darbības horizonta.

Protams, nav viena pareiza risinājuma, bet, manuprāt, labdarības akcija “Dod pieci!”, šogad gribot palīdzēt problēmbērniem un pusaudžiem, meklē labus īstermiņa risinājumus, taču bez dziļākas izpratnes un pareizi mērķētas sabiedrības darbības tie tā arī paliks risinājumi īsam termiņam. Tie ir spoži un skaļi, bet vai iznākums beigās nebūs kā tukša muca, kas tālu skan? No tukšuma vislabāk būtu pasargāt, ja stiprinātu sievas un vīra mūžgaru laulību, kurā tie mācītos būt par labiem vecākiem un bērni un pusaudži varētu būt vairāk pasargāti.

Tāpēc ne tikai noziedoju akcijai, bet ar šo rakstu aicinu piedalīties kā dziļāka un ilglaicīgāka veicināšanai. Šobrīd Saeima ir pieņēmusi grozījumus Notariāta likumā, kas negatīvi ietekmēs mūsu sabiedrības izpratni par viena vīra un vienas sievas veidotu ģimeni. Ir uzsākta ļoti īsa (vēl tikai šodien iespējama) parakstu vākšana tautas nobalsošanai šajā jautājumā. Nepaliec malā un piedalies arī tu, lai sabiedrībā būtu skaidrība par bērniem un pusaudžiem vislabāko risinājumu – mammas un tēta veidotu ģimeni.